18. AZK - Andreas Tīls: Tiesības un taisnīgums – likums un morāle

29.12.2022 | www.kla.tv/24599

Ievads Andreasa Tīla (Tthiel) runai - Ivo Saseks Okay – tatad tas, ko jūs tagad no manis esat dzirdējuši, šī atklātā tēma, to tagad padziļinās nākamais runātājs. Tieši šo vīru AZK ieteica tas šveiciešu tiesnesis, par kuru es runāju savā runā. Viņš prasmīgos vārdos runās par tēmu: tiesības un taisnīgums – likums un morāle. Es saku: Sveiciniet kopā ar mani Šveices satīras zvaigzni un valsts filozofu Andreasu Tīlu! Andreas Tīls ir Šveices intelektuāļu paukotājs, kā viens no retajiem liberālajiem māksliniekiem, viņš darbojas tālu ārpus valstiski sponsorētās mākslas skatuves. Viņš uzskata valdīšanu par vienlīdzīgu ar bezatbildību, politisko korektumu ar humora trūkumu un pamošanos ar garīgu novārtā pamešanu. Viņš kļuva pazīstams ar savām politiskajām satīrām, ar kurām viņš no 97. līdz 17. gadam viesojās uz Bernes līdz Bangkokas skatuvēm un par ko viņš tika apbērts ar mākslas balvām. Kopš 2019. gada, viņš ar savu runas filozofiskajiem uzskatiem nodibināja jaunu domāšanas skolu – tostarp ar savu jaunāko formātu YOYOGAGA uz www.kontrafunk.radio – 2023. gadā viņa valsts filozofisko filmu sērijā parādīsies viņa pilotfilma LES SANSPAPIERS (www.lessanspapiers.ch), kuru viņš ir producējis un izveidojis kopā ar Bāzeles tiesību filozofu Prof. Dr. iur. Dāvidu Durru. Savu teātra izglītošanu Andreas Tīls ir saņēmis Londonā pie Desmonda Džonsa, balss un runas izglītošanu, pie Annelīzes Fakleres Cīrihē, izglītību poēzijā un etimoloģijā pie Kristofa Stēlina, Frīdbergā. Andreas Tīls ir dzimis 1971. gada 2. februārī, kā otrais dēls, inženiera un vecmātes ģimenē, Bernē. Pēc vairākkārtējas uzturēšanas Islandē un Indijā, kopš 2015. gada viņš, kopā ar savu sievu un abām meitām dzīvo Šveicē. Viņa apbalvojumi: 1999 Zaltsburgas Bullis 2003 Šveices mazā mākslas balva 2005 Šveices mēdiju balva Prix Walo 2005 Prix Pantheon (Vācija - Bonna) 2006 Humora Balva (Arosa Humora Festivāls) 2008 Prix Cornichon (Oltnera Kabarē dienas) 2009 Šveices Liberālā Balva 2013 Vācijas Kabarē balva (Nirnberga) 2014 Šveices brīvības balva (Bonny Brīvības Fonds) Andreas Tīls - referāts Sirsnīgi pateicos, Ivo! Es sveicinu jūs visus tur ārā, visā pasaulē, mīļie draugi, visos kontinentos! Mani satriec šī stadiona lielums, pēc lielumu attiecības es te jūtos kā ledāju blusa Dienvidpolā. Es te gribētu ar jums apskatīt pāris lingvistiski-filozofiskas domas, un proti, kopā ar jums padomāt par tiesību un taisnīguma attiecībām. Mēs bieži jaucam, samainām, samīcam kopā tiesību un taisnīguma jēdzienus, bet patiesībā šīm abām lietām nav vispār nekā kopīga! Tātad: mēs apskatīsim tiesību un taisnīguma attiecības. Ja es Ivo nozagšu šo „flipkarti“ jeb tāfeles statīvu [paskaidrojums: liela, rakstīšanai paredzēta tāfele] tad viņš mani var uzrādīt. Un pieņemsim, ka viņš nevar pierādīt šo zādzību, tad tiesnesim mani ir jāattaisno, jo: tiesiskā valstī vaina ir vaina tikai tad, ja tā ir pierādīta. Tiesības balstās uz likumiem, un likumi ir NORMAS. Norma ir mērs, mēra vienība, tas ir – likumam ir jābūt kaut kam izmērāmam. Mēs runājam arī par „likuma mormām“. Un tādēļ vaina ir vaina tikai tad, ja to var pierādīt. Ja zagšanu n evar pierādīt, tad es šo tāfeles statīvu varu paturēt. Un tas nebūs taisnīgi, bet būs saskaņā ar tiesībām, jo: taisnīgums nenāk no tiesībām, bet taisnīgumam ir sakars ar morāli. Ja es būtuu morāles cilvēks, tad es šo tāfeli nemaz nezagtu, un tas būtu taisnīgi. Bet, ja es to nozogu, tad Ivo var vai nu rīkoties morāliski un domāt, nu jā – tam nabaga mākliniekam ir vajadzīga tāda tāfele, tādēļ lai viņš tik ņem to sev. Tas gan nebūtu pēc tiesībām, bet tas būtu taisnīgi, jo: tas ir morāliski. Bet, ja Ivo pieprasīs savu tāfeli atpakaļ, tiesnesis tomēr mani atzīs par nevainīgu, ja Ivo zagšanu nevarēs pierādīt. Bet, ja Ivo tagad ienāktu prātā ideja, un viņš domātu: nu jā, ja tiesības un likums neatzīst manu taisnīgumu, tad es pats sadabūšu to tāfeli sev atpakaļ. Tagad nāk Ivo, ielaužas manā mājā, un paņem atpakaļ sev to tāfeli. Bet man ir novērošanas kamera! Tagad es varu apsūdzēt Ivo un apgalvot, ka viņš ir man nozadzis to tāfeli. Un tādēļ, ka es šo zagšanu varu pierādīt, Ivo šī tāfele ir atkal jāatdod man, un tiesnesis viņi vēl sodīs! Un tas atkal nav taisnīgi, bet tas atbilst tiesībām. Un tā, mēs redzam, ka acīmredzami, taisnīgumam vispār nav nekāda sakara ar tiesībām. Un tas ir tādēļ, ka te mums ir divas atšķirīgas kategorijas. Tā, kā tiesības nāk no likumiem, un likumi ir normas, tā taisnīgums nāk no morāles. Un morāle nav normējama. Morāle sastāv no vērtībām. Te miums ir darīšana ar divām atsevišķām vārda kategorijām, tas ir – ar normām un ar vērtībām. Tā kā normām ir jābūt mērāmām, jo tiesnesim ir jābūt kaut kam mērāmam, lai viņš varētu spriest, tā vērtības nav mērāmas. Vērtības, kā piedošana, žēlsirdība, pacietība, iecietība, plaša sirds nav mērāmas, jo vērtības ir neizmērāmas. Un kas nav izmērāms, tas ir bezizmēra. Tāda ir atšķirība. Taisnīgums ir kaut kas neizmērāms. Morāliska rīcība ir neizmērāma. Vērtības ir neizmērāmas. Tas nav mērāms. Bet likumam ir jābūt izmērāmam. Tas ir pavisam kas cits. Un, ja mēs iekristu kārdināšanā, taisnīgumu iepakot likumā, tad ar to mēs darām sekoojošo: tad mēs ņemam morāliskus jēdzienus un ieliekam tos likumā. Un to mēs darām pastāvīgi! Mūsu likumi ir tādu jēdzienu pilni, kas tur vispār neiederas. Jo mēs vienmēr mēģinām morāli iepakot likumā.Vācijas Pamalikuma vispazīstamākais teikums ir: cilvēka cieņa nav aizskarama. Visi ir ļoti lepni par šo teikumu. Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tas ir skaists teikums, brīnišķīgs, bet tas nepieder likumiem. Jo vārds „cieņa“nav nekāda norma, bet tas ir vērtība. Cieņa nav izmērāma. Tā nav normatīvs. Vārds cieņa pat ir radniecīgs vārdam „vērtība“. Kas tagad notiek, kad mēs vārdu „cieņa“ ieliekam likumā? Mums ir sajūta, ka mēs ar to likumā iepakojam kaut ko morālisku, kādu vērtību, taisnīgumu. Be tas, ko mēs ar to darām patiesībā, ir tas, ka mēs neizmērojamību ieliekam likumā. Un tad notiek kaut kas jauns. Tad mums ir likums vai likuma artikuls, kas nav izmērāms. Un tas ved uz patvaļu. Un tā ar nolūku, taisnīgumu noenkurot likumā, mēs radām patvaļu. Tādēļ: ja es tagad nozogu šo tāfeli, es varu atsaukties uz cilvēka cieņu. Tādēļ, ka cieņa ir neizmērojama, es, labi argumentējot, varu novest tiesnesi pie tā, ka viņam ir jāatbrīvo mani no apsūdzības zagšanā. Es labi argumentēju: es esmu mākslinieks, Ivo Saseks ir bagāts vīrs, tam ir desmit tāfeles. Kādēļ viņam ir vajadzīga tieši šī? Un tiesnesis, šī nabaga mākslinieka cieņas dēļ, var mani attaisnot. „Nu, Ivo taču nevajadzētu tā uzvesties vienas tāfeles dēļ.“ Bet tiesnesis var darīt arī otrādi, viņš var teikt: „tas Ivo ir tik labs cilvēks, plašas sirds cilvēks. Un, ja apzog viņu, tad runa nav par to, ko zog, bet runa ir par to, ka apzog tik labu, tik siltas sirds cilvēku!“ Un tā tiesnesis, cilvēka cieņas vārdā, Ivo cieņas vārdā, var mani sodīt ar nāvi. Un tā ir mūsu likumu problēma, ka mēs ar laiku likumos esam iepakojuši arvien vairāk vērtību, morālisku jēdzienu, un tas plaši atver durvis patvaļai. Mums vairs nav nekā izmērāma, un ikviens var tiklab tikt nosodīts, kā arī attaisnots. Izdarīsim mazu domu eksperimentu. Iedomāsimies sevi atpakaļ laikā , kad pilnīgi atklāti tirgojās ar vergiem, un visā pasaulē. Un arī tas tika regulēts, bija vergu tirdzniecības likumi. Un iztēlosimies, tādā likumā pašā priekšā stāv rakstīts, kā preambula: vega cieņa ir neaizskarama. Un jūs redzat, ka tas neizsaka neko. Tiklīdz, kā mēs kādu vērtību ieliekam likumā, mēģinām kaut ko noteikt, tas izkūp gaisā. „Verga cieņa ir neaizskarama“- tas neizsaka neko. Pavisam citādi izskatās, ja mēs šo vērtību aizstājam ar normatīvu jēdzienu, piem., ar brīvību. Tā ir izmērāma. Ja mēs vergu tirdniecības likumā kā preambulu ierakstām; verga brīvība ir neaizskarama“, tad ar šo vienu teikumu mēs būsim atcēluši vedzību. Un tādēļ mums ir labi jāatšķir normas no vērtībām. Normas der likumam, bet vēŗtības nē. Vērtības der morālei. Un tā ir cita kategorija. Te mums ir jānovelk stingra līnija, kuru pārkāpjot, rodas patvaļa. Vēl viens piemērs. Paņemsim Jauno Derību. Jaunā Derība ir lieliska morāles ācība. Principā Jauno Derību var reducēt uz tuvākmīlestības un piedošanas jēdzieniem. Un šīs abas vērtības – tuvākmīlestība un piedošana ir ļoti, ļoti svarīgas mierīgai sadzīvošanai. Mēs pastāvīgi visi kāpjam cits citām uz kājām, bez tāda mērķa vai arī afekta stāvoklī un reizēm, varbūt, arī speciāli. Un, ja mums nebūtu spēju, ilgstoši viens otram piedot, tad tas ilgstoši summētos. Kad es Ivo pēc 10 gadiem atkal redzēšu, un viņš domās: „Momentiņu, tas taču ir tas pats, kas man to tāfeli nozaga!“ Bet, ja viņš man piedos: Tad: „Vienalga, jā, tas ar to tēfeli – nāc, tas jau bija sen, tas jau aizmirsts.“ Tās gan nav tiesības, bet tā ir morāle. Piedot var tikai upuris. Darītājs to ir no savas rokas izdevis. Darītājs nevar padarīt savu noziegumu par nebijušu. Bet upuris to var izkūpināt gaisā, piedodot. Iztēlojieties, ka mums vajadzētu ilstoši turpināt savstarpēji uzskaitīt, ko visu viens otram esam nodarījuši. Ir cilvēki, kas iedzimst „klanos“, kas stāv strīdā ar citiem klaniem. Tu uzaudz strīda apstākļos, un tajos tev pašam nav nekādas daļas. Iztēlojieties, ka Ivo būtu dusmīgs uz mani tikai tādēļ, ka mans vec-vec-vectēvs viņa vec-vec-vectēvam būtu nozadzis tāfeli. Ir daudzas kultūras, kas dzīvo tādos strīdos, kā piem., šiīti un sunnīti, to strīds skaitās atpakaļ līdz pirmajai paaudzei pēc Muhameda. Lielākajai daļai tas šodien vairs nenozīmē neko, bet vēl viemnēr pastāv kādi, kas vēl joprojām savā starpā ir strīdā, strīdā, gar kuru faktiski pašiem vairs nav nekādas daļas, gadsimtiem vecā strīdā. Es esmu dzimis Bernē, Šveices galvaspilsētā,. Un, kad es redzu kādu francūzi, tad es varētu domāt: brītiņu, tas jau ir francūzis! Napoleons taču bija ienācis Bernē! Berne toreiz bija ļoti-ļoti bagāta. Un Napoleonam vajadzēja naudu saviem karagājieniem. Viņš uzbruka Bernei un paņēma līdzi visu zeltu. Iztēlojies, ka es domāju: Ahā, francūzis? Kamēr francūži neatmaksās mums to zeltu atpakaļ, es ar tiem nerunāšu!“ Ja Šveice atprasītu to zeltu atpakaļ, tad tas, kopā ar procentu procentiem, būtu tik daudz, tad Francija šodien būtu bankrotā... Ā, Francija jau ir bankrotā... Tad tā būtu vēl vairāk bankrotā. Tātad, bez šīs spējas piedot, kas ir kaut kas beznosacījuma, tas ir – „Aizmirstam to!“, bez piedošanas mēs uzskaitītu grēkus paaudzēm atpakaļ, un mēs nekā netiktu uz priekšu. Tas neizbeigtos ar robežu pārcelšanu, ar īpašumu atpakaļatdošanu, ar izvākšanos no savas mājas, jo tagad šurp nāktu kāds, kāda ģimene, kurai pirms 3 paaudzēm šī māja tika atņemta. Tē mēs nenonāktu nekur tādēļ, ka visa cilvēces vēsture nav nekas cits, kā nepārtraukta savstarpēja zagšana, savstarpēja slepkavošana. Tā mēs nenonākam ne pie kā. Mēs varam mierīgi sadzīvot visi kopātikai tad, ja mēs spējam piedot. Un tādēļ, ka sabiedrībai tas ir tik svarīgi, mums varētu ienākt prātā doma: to mēs iestiprināsim likumā. Sabiedrība būs mierīgāka, ja mēs šo piedošanu pacelsim par likumīgu normu. Un, ar to pašu mēs izdarām šo: mēs pārkāpjam šo robežu, mēs domājam, ka radām taisnīgumu, bet faktiski mēs neizmērāmo iepakojam likumā. Tādēļ: ja tagad Ivo vilktu mani pie tiesneša tādēļ, ka es viņa tāfeli esmu nozadzis, un - tagad arī viņš ir kļuvis gudrāks, viņš ir ko iemācījies! Tagad arī viņam ir novērošanas kamera, un tas nozīmē, ka tagad viņš var pierādīt zagšanu. Un tagad tiesnesis saka: „Jā, mums tagad te ir jauns likums, no Jaunās Derības, un te ir teikts: „Ja tev sit pa vienu vaigu, tad pasniedz arī otru““. Un tad Ivo tiek notiesāts, izsniegt man vēl otru tāfeli. Vai saprotat šo mehānismu: morāle ir neatņemama no mūsu sabiedriskās dzīves, taču, tikko mēs mēģinām to iestiprināt likumā, mēs radām tieši pretējo. Mēs radām lielu netaisnību. Ja Ivo labprātīgi teiks: „Ak, tev vajadzēja zagt tēfeli, tad ņem klāt vēl arī zīmuļus un arī papīru!“ Tad tas būs kristīgi: tās ir kristīgās vērtības. Bet, ja uz to viņu spiedīs likums, tad tas būs tikai netaisnīgums. Un tā ir ar katru morāli. Paskatīsimies uz Tālo Austrumu filozofijām. Visu Tālo Austrumu filozofiju kodols ir t.s.“samsaras ritenis“, mūžīgais miršanas un jaundzimšanas ritenis. Un no tā ir atvasināts daudz no morāles, labas morāles filozofijas. Piem., es esmu veģetārietis. Es esmu tikai veģetārietis, jo es vienkārši mīlu dzīvniekus. Man nekas nav pret cilvēkiem, kas ēd gaļu, bet es mīlu dzīvniekus tik ļoti, ka es negribu tos nonāvēt, jo es varu dzīvot arī bez vajadzības nogalināt dzīvniekus. Es pat labāk mirtu badā, nekā nogalinātu kādu dzīvnieku. Es jau nākšu šurp atkal, tādēļ tā nav nekāda problēma (miršana). Bet, ja es tagad redzu – ak, Ivo ēd gaļu, un tagad skatos uz viņu no augšas un domāju: „Nuja, viņš vienkārši vēl nav tik tālu attīstījies, garīgi.“ Bet tā es pazeminu pats sevi. Tādēļ, ka visu, ko mēs šeit darām, visus mūsu uzdevumus, arī mūsu likteni – to visu nosaka vai ir tā cēlonis, pēc šīs filozofijas, miršana un jaundzimšana pēdējā (no iepriekšējām) dzīvē. Un es nezinu, ko Ivo iepriekšējā dzīvē ir darījis, un es arī nezinu, ko es tur pats esmu darījis, bet pilnīgi viss, kas mums notiek, gan labais, gan sliktais, to mēs esam sev paši nopelnījuši iepriekšējā dzīvē. Un tas, ko mēs tagad darām, tas ir cēlonis mūsu liktenim nākamajā dzīvē. Tas nozīmē, ka es nemaz nezinu, vai Ivo šajā dzīvē ir jāatrisina vēl citi, svarīgāki uzdevumi, kā tikai gaļas neēšana. Un man ir dota viegla dzīve, man ir dots mazs uzdevums: „Neēd vairs gaļu!“ Bet, kad es tagad skatos lejā uz Ivo, tad es pazeminu pats sevi, tad es daru kaut ko nemorālisku. Un tā, ja kādam iet grūti šajā dzīvē, tad tas vēl nav nekād pamats, lai arī slikti uzvestos. Šī filozofija par miršanu un pārdzimšanu noved pie tā, ka katru vērtē individuāli un saka: „Nuja, es nezinu, varbūt Ivo iepriekšējā dzīvē bija pavisam slikts cilvēks, bet šodien viņš ir labs cilvēks. Labi, viņš gan ēd gaļu, bet ir jau panācis lielu progresu.“ Un es pēdējā dzīvē biju īsi pirms apgaismošanas, man vajadzēja atnākt tikai uz īsu brīdi, un tagad es skatos no augšas uz gaļas ēdājiem. Un tad es atkal nogrimstu. Tātad, tā atkal ir morāles filozofija, kas ved uz to, ka mēs katru apskatām individuāli un sakām: „Labi, es nezinu, kāds tam ir cēlonis, ka viņš ir tāds, kāds ir, un...“ Un mēs arī to varētu mēģināt ielikt likumā: ir jāievēro ne tikai bērnība, bet arī iepriekšējā dzīve. Un tagad es nozogu Ivo šo tāfeli, un viņš iet pie tiesneša, un tas saka Ivo: „Acīmredzot, tu iepriekšējā dzīvē bijji zaglis, citādi tev neviens vispār nevarētu nozagt to tāfeli.“ Bet man ir grūtāk, jo no manis nevar zināt: ja es iepriekšejā dzīvē biju, teiksim, mūks, bet šajā dzīvē zogu, tad tā ir ļoti slikta rīcība. Bet, ja es pēdējā dzīvē biju slepkava, bet šajā dzīvē vairs tikai zaglis, tad mani ir jāslavē par šādu uzlabošanos! Es jums to izskaidroju tikai tādēļ, lai jūs aptvertu: ka ar šo pamata ļaunumu, kad mēs pūlamies norāli ielikt likumā, mēs tikai radām patvaļu un, līdz ar to, netaisnību. Tā ir ar visu. Apskatīsim zen-budisma pamatprincipu [budisma forma, kur centrā ir meditācija]. I Es gribu teikt, ka Zen vissvarīgākais teiciens ir: „Paliec šajā brīdī, šajā brīdī.“ Pamatojums ir tajā, ka – ja mēs domās aizpeldam uz nākotni, tad var rasties bailes. Ja domājam par nākotni, pēkšņi var rasties bailes: „Jā, kā būs, ja mēs pēkšņi saslimtu vai, ja uznāktu visas dabas katastrofa vai, ja sabuktu klimats, kas gan viss tad varētu notikt!“ Un tas notiek tikai tad, ja domājam par nākotni, tad rodas bailes. Tādēļ mums domās ir pastāvīgi jābūt esošajā momentā. Un tas nenozīmē, ka mums nebūtu jālieto savas spējas, domāt par nākotni. Tās mums ir jālieto, lai varētu plānot. Bet, tokko mums plānojot, uznāktu bailes, tad mēs savas domas pārceļam atpakaļ uz tagadni, uz šo momentu. Un tas attiecas ne tikai uz tālo nākotni, bet arī uz tuvo. Ja es vienmēr esmu bailīga, kad eju pāri ielai un domāju, ka mani var nobraukt, un tad, kad es stāvu uz zebras, un nāk smagā mašīna, es domāju: - tagad tā mani nobrauks! Tad es varu vēl vienu sekundi baiļoties un domāt: „Ak, mans Dievs!“ vai es varu vienkārši palikt šajā brīdī un domāt: „Ak!“ Tas neizmanīs to, ka es tikšu nobraukta. Tātad, bailes var rasties tikai tad, ja mēs domās esam nākotnē. Un tādēļ ir jāpaliek šajā momentā. Un ar pagātni ir līdzīgi. Ja mēs domās esam pagātnē, tad rodas sliktas sajūtas, kā skaudība vai dusmas. Kad Ivo mani redzēs pēc 10 gadiem, viņš teiks: „Ak, tas ir tas ar to tāfeli!“ Tad viņš domās klīdīs pagātnē, un viņā radīsies dusmas. Vai kad es te Ivo redzēšu, un jau ilgi nebūšu viņu redzējis, un domāšu: „Ak, skaisti, skaisti, ak, cik viņam kolosāla studija, skolā taču viņš bija visdumjākais! Kā viņš ir nonācis līdz tādai studijai?“ Tikai tad, ja mēs domās aizklīstam pagātnē, mēs varam salīdzināt sevi ar citiem, kam, varbūt, ir bijis vairāk laimes, mnekā mums, ē, kas karjerā ir aizsteigušies mums priekšā, lai gan ir bijuši galīgi neapdāvināti vai tml. Tikai tad, kad klīstam pagātnē, var rasties negatīvas domas, kā dusmas, skaudība vai greizsirdība. Un tas nenozīmē, ka mums nav jāizmanto spējas ieskatīties pagātnē un no tās mācīties. Bet, tiklīdz no tā sāks rasties dusmas: „Ahā, francūzis? (Skatās dusmīgi un sakrusto rokas). Tiem vēl joprojām ir mūsu zelts!“ – Ja rodas dusmas, tad mums uzreiz ir jāiet atpakaļ uz esošo momentu, būt šeit un aizmirst pagātni. Un tādēļ, ka šis zen pamatprincips ved uz to, ka mums nav ne baiļu, ne negatīvu domu pret citiem, mēs atkal varētu sgaribēt teikt: „Nu labi, ja mēs gribam mierīgu sabiedrību, tad noenkurosim to likumā: „Katram ir jāpaliek šajā brīdī.“ Un tad mēs no tā sagaidīsim, ka mēs būsim taisnīga sabiedrība. Bet atkal notiek gluži pretējais: es nozogu tāfeli. Ivo iet pie tiesneša un saka: „Hei, šis mākslinieks man ir nozadzis tāfeli.“Un tiesnesis saka Ivo: „Jā, mums ir jauns likums, Zen – rokasgrāmata. Ivo, nenoklīsti pagātnē, tas tevi tikai sadusmo.“ Un tad Ivo saka: „Jā, bet, ja viņš man ir nozadzis tāfeli, tad viņš var nākt atkal un nozagt vēl daudzko vairāk!“ Un tiesnesis saka: „Neaizklīsti nākotnē, tas tevī rada tikai bailes!“ Visu laiku ir vienas un tās pašas lamatas: ja tu gribi morāli noenkurot likumā, tad tu radi patvaļu un plaši atver tai durvis. Un tas nāk no tā, ka mēs pastāvīgi uzduramies tikai uz morāles. Mēs tās mācības esam mazliet reducējuši, līdz kodolam, un esam pamanījuši: tas viss ir tikai morāle, te tiek runāts tikai par vērtībām. Bet kur tad ir normas? Jo: mēs meklējam pāris normas. Kuras tad ir labās normas? Dabiski, ka pastāv normas! Ņemsim kaut ko pavisam pasaulīgu; sociālismu vai komunismu. Tie ir normatīvi. Komunistisko Manifestu, piem., var reducēt līdz uz teikumu: „Ir atcelts privātais īpašums.“Tā ir Kārļa Marksa definīcija. Viņš ir teicis: „Komunistisko Manifeswtu var reduzēt uz 1 teikumu: „Privātais īpašums ir atcelts.“ Un tas ir normatīvs, tas ir izmērāms. Un, pēc Kārļa Marksa, starpība starp sociālismu un komunismu ir: sociālismā vēl apgrozībā ir nauda, bet komunismā tās vairs nav. Tā ir vienīgā atšķirība. Un, ja mēs tagad sakām: „Ak, labi, tā ir norma, brīnišķīgi – noenkurosim to tūlīt likumā, jo šī ir norma.“ Un kas notek tagd? Es nozogu tāfeli, Ivo iet pie tiesneša un saka: „Tas Tīls nozaga manu tāfeli. Un tiesnesis saka: „Ak tā, tev piederēja tāfele?“ Un tad Ivo tiek notiesāts, jo viņam bija privātais īpašums. Bet man tiesnesis saka: „Mhm, tu laikam domā, ka tu esi apzadzis Ivo. Taču nepastāv nekāds privātais īpašums, viss pieder visiem. Tas nozīmē, ka tu esi apzadzis visus! Un tas ir kapitālnoziegums.“ Un tādēļ sociālistiskajās un komunistiskajā sistēmās arī sīkos jeb maznozīmīgos noziegumus apliek ar drakoniskiem (ļoti smagiem) sodiem , jo pēc šīs normas, ka nepastāv nekāds privātais īpašums, praktiski jebkurš noziegums pret pastāvošajām tiesībām ir noziegums pret visu sabiedrību, pret visu, pret visu sistēmu. Tātad, mums atkal ir problēma: mums gan ir norma, kaut kas normatīvs, un, neskatoties uz to, tā tomēr neder, tas tomēr nav labs likums. Mums ir divas problēmas: pirmkārt, kur mums atrast normas? Un, ja mēs atrodam mormas, tad – kur mums atrast saprātīgas normas? Es nezinu, mēs varam ņemt arī demokrātiju. Demokrātija ir normatīvs tāda, kā mēs to sparotam. 1Ar „demokrātiju“mēs saprotam „vairākuma lēmumu“, vairākums izšķir. Tas ir izmērāms, tātad nornatīvs. Bet tā ir procesa (vai procesuāla) norma [regulējums, kā ir jāveic kaut kas]. Tas nozīmē, ja mēs sakām: „Labi, mūsu likums ir vienkāršs: izšķir vairākums!“ Tad Ivo iet pie tiesneša, un tiesnesim vispirms ir jājautā visiem: „Kas domā, ka zagšana ir aizliedzama?“ Gadījumā, ja vairākums saka: „Jā, jā, zagšana ir jāaizliedz,“ tad tiesnesim atkal ir jājautā visiem: „Kas domā, ka Tīls ir nozadzis Ivo tāfeli?“ To mēs jau pazīstam – zvērināto tiesu, te mēs sakām: „Jā, tam es uzticos, šī fizionomija... Nu jā, laikam jau!“ Un tad var nobalsot par soda mēru: „Kas domā, ka par to pienākas nāves sods?“ Tas ir tāpēc ka: šī norma nav nekāda tiesību norma, bet tā ir procesu norma! Vairākuma lēmums tikai pasaka vai dod mums protokolu, kā mierīgā ceļā nonākt līdz lēmumam, nesakaujoties. Tas ir tikai ceļš, kā nonākt līdz lēmumam. Bet lēmuma kvalitāte – par to šī norma nerunā. Un to mēs te redzam visi, kas dzīvojam demokrātijās vai tā saucamajās demokrātijās. Mēs zinām, ka ar vairākuma lēmumu var ieviest pat vislielāko bezjēdzību. Jebkuru vājprātu mēs varam iztaisīt par likumu, caur normētu vairākuma izšķiršanu. Mēs varam ieviest sociālismu un nacionālsociālismu caur vairākuma izšķiršanu, mēs varam ieviest nāvessodu, mēs varam atkal ieviest verdzību – caur vairākuma izšķiršanu. Demokrātija tikai pasaka: mums ir kāda norise, ceļš, kā mēs varam nonākt līdz lēmumam, kā atrast lēmumu, un tas nosaka: „Visi paceļ rokas, un uzvar vairākums!“ Bet par lēmuma kvalitāti demokrātija nesaka neko. Varbūt vajadzētu izmēģināt iztikt bez normām? Anarhijā [stāvoklis bez likumiem], piem., nav nekādu vispārīgi saistošu likumu. Tad paskatīsies, kas notiek- tā ir anarhijā. Nekādu sabiedrībai saistošu likumu. Netiek traucēta neformālos grupējumos savu atsevišķu likumu pieņemšana; bet, pieņemot, ka es neakceptēju Ivo grupas likumus, es nozogu viņa tāfeli. Tagad nekādu tiesnešu nav. Ko Ivo dara? Viņš paņem savu brāli, atnāk pie manis, piekauj mani un paņem prom savu tāfeli. Vai viņš nāk ar savu brāli, bet viņš nezina, ka man ir divi brāļi, mēs ppiekaujam Ivo un viņa brāli, un viņi aiziet bez tāfeles. Un, varbūt, klāt pienāktu vēl trešais un teiktu: „Ē, es labprāt te nodotu...“ Un tad mēs kopā ar Ivo piekautu to trešo un teiktu tam: „Turies no mums tālāk!“ Bet varētu arī būt, ka Ivo ir morāls un viņš vienkārši teiktu: „Nu labi, ņem to tāfeli, es tev iedošu vēl vienu.“ Un tā, arī anarhijā tas nozīmē, ka morāle ir noderīga vienmēr, tā ir ārpus likuma un ir individuāla, un tas nozīmē: labi, mums vispār nav nekādu tiesību, bet mēs gribētu, lai kaut kas mums būtu rokās. No kurienes, no kurienes nāk šīs tiesības? No kurienes nāk saprātīgās normas? Visā literatūtā tādas pastāv tikai trīs! Visā man pazīstamajā literatūrā, ir tikai 3 saprātīgas likuma normas, un tās ir rakstītas senā grāmatā, kas ir derīga jūdiem, musulmaņiem un kritiešiem. Tie ir desmit baušļi Vecajā Derībā , otrajā Mozus grāmatā (Exodus). Bet tādēļ, ka mums ir jāatšķir normas no vērtībām, mums tas ir jādara arī ar desmit baušļiem, jo: starp desmit baušļiem ir tikai trīs normas. Ir tikai trīs normatīvie baušļi, pārējie ir morāle. Un tas ir ļoti svarīgi, jo : no morāles nāk taisnīgums, bet mēs apskatīsim normatīvus. Normatīvie baušļi skan pavisam vienkārši: „Tev nebūs slepkavot.“ Es zinu, ka dažos tulkojumos ir rakstīts: „Tev nebūs nogalināt.“ Ja es, atmuguriski ieparkojoties, nobraucu Ivo kaķi, tad tā nav nekāda slepkavība. Tas ir bēdīgi. Arī, kad es nobraucu Ivo sievasmāti, tā nebūs slepkavība. Kad Ivo pats nobrauc savu sievasmāti, tad tā, varbūt, ir slepkavība, es to nezinu. Un tā, ja kādu nogalina apzināti vai aiz rupjas nolaidības, tad tā ir slepkavība, un to nedrīkst darīt. Slepkavība ir normatīvs. Ir citi baušļi, kā „Tev būs godāt savu tēvu un māti“, tas nav normatīvs, tā ir morāle. Vai „Tev nebūs iekatot to vai to.“Arī tā ir morāle, tas nav nekāds likums, tas nav normatīvs. Es nespēju no šejienes iziet bez tāfeles, un tad Ivo iet pie tiesneša un saka viņam: „Viņš gan ir aizgājis, bet es domāju, ka viņš ir iekārojis manu tāfeli.“ Tas nav normatīvs. Bet, kad es būšu miris, tad to var izmērīt. Ja viņš ir miris, tad tas ir normatīvs. Un tad otrs likums: „Tev nebūs zagt.“ Ak, te mums tas ir. Jau gadu tūkstošus vecā grāmatā ir rakstīts, ka es nedrīkstu nozagt Ivo tāfeli. Tas ir pietiekami, lai tiesnesis teiktu: „Jā, labi, tas ir aizliegts, mums viņš ir jāsoda.“ Un tad ir vēl trešā norma, kas skan tā: „Tev nebūs pārkāpt laulību.“ Es zinu, ka daudziem ar to ir problēmas. Gadījumā, ja te skatās vēl citi dzimumi, nekā šie abi: tas der visiem. Un tā, šie ir vienīgie trīs normatīvie likumi, kādi mums ir. Un interesanti, ka citās grāmatās, kā Jaunā Derība vai persiešu lielā pravieša Zaratustras himnās - tādās grāmatās, vai budistu grāmatās – tur ir ir dotas tikai vērtības, un tas tādēļ, ka tur runa ir par taisnīgumu, un taisnīgums nāk no morāles. Šādās filozofiskās grāmatās netiek uzrādītas pasaulīgas normas. To darīja tikai Mozus. Blakus septiņām vērtībām, morāliskiem lielumiem, Mozus piedāvā mums arī trīs normas. (Viņš) saka: „Te vēl trīs pasaulīgie likumi,“ kuros nav minēts Dieva Vārds. Te runa ir par cilvēku attiecībām ar cilvēkiem. Pat attiecōbām starp cilvēkiem: neslepkavot, nezagt, nepārkāpt laulību. Un tie pat ir saistīti, jo: pamatā runa ir tikai par to, ka ir jāsargā atsevišķā (cilvēka) dzīvība. Tas ir vienīgais, kur ir teikts – nu jā, taisnīgums nāk no morāles, bet ir pāris vispārsaistoši likumi, kuri ir spēkā visiem. Ikviens dara, ko grib, mums ir dažādi priekšstati par morāli, un t ā ir arī labi, bet te ir vismazākais kopsaucējs: kad mēs esam strīdā un, kad kāds nozog tāfeli, tu tomēr nedrīksti viņu noslepkavot. Tas nav atļauts nekādā gadījumā. Un tas patiesībā nozīmē, ka mums, vienalga, kas arī notiktu, ir jāsaudze otra dzīvība. Mums ir jāsaudzē citam citu. Mēs nevaram to nosargāt, tā būtu sargāšana pret likteni. To mēs nevaram. Bet runa ir par cita dzīvības saudzēšanu. Un tagad, kā sekas, nāk tas – ja mēs dzīvei gribam dot īpašu apsardzību, likumīgu apsardzību, kas, starp citu, ir Krimināllikumu Grāmata: nevienu nedrīkst nogalināt, nevienu nedrīkst ievainot. Ja dzīvībai grib dot īpašus, likumīgus rāmjus, tad automātiski ir jādod arī ģimenei likumīgi rāmji. Jo: ir dzīvība, kura vēl nespēj pati sevi sargāt, tā vēl tikai aug - šo trauku vajag sargāt, un tas ir ģimene. Jo: ģimene nodod dzīvību tālāk. Tātad, likumā: „Tev nebūs pārkāpt laulību“runa ir par ģimeni. Jo: ja diviem, kas ir laulāts pāris, nav bērnu, nu jā, kad tiem ir strīds, un viņi šķiras, tad tas nav tik slikti. Bet, tiklīdz tiem ir bērni, tad runa ir par ko vairāk, nekā tikai par pāra attiecībām, tad runa ir par daudziem cilvēkiem, un daļa no tiem bauda mūsu īpašu aizsardzību. Tas nozīmē, ka runa vairs nav par probl‘‘e‘‘mām, kādas ir tiem diviem savā starpā, bet runa ir par daudz vairāk cilvēkiem Tādēļ ir teikts: „Tev nebūs izpostīt ģimenes kodolu.“ Un, dabiski, tas nav totalitāri, ja kādus ģimenes locekļus sargā labāk, kad tie abi kodolā šķiras tādēļ, ka attiecības ir tik toksiskas [kaitīgas, indējošas]; tad tas, laikam, ir jādara citu locekļu apsardzības dēļ. Bet ģimenes kodolu nedrīkst postīt vai tam kaitēt tīši vai nolaidīgi. Un tā, ja grib sargāt dzīvību, tad ir jāsargā arī ģimene, jo: ģimene nodod tālāk dzīvību, valsts nevar nodot tālāk dzīvību. Tā gan pūlas to darīt atkal un atkal – pastāvīgi atkal ir valstis, kas mēģina aizvietot ģimeni caur, kaut kādas priekšniecības organizētiem, modeļiem - un tas vienmēr noved pie ģenētiskas izlases programmām. Kad valsts pārņem dzīvības izaudzināšanu, tad tas noved pie mēģeņu-dzīvības [dzīvība no reaģentu mēģenēm], kas uzaug bez mīlestības. Tādēļ arī ģimene bauda īpašu likuma aizsatdzību. Un tagad nāk nakamā konsekvence: ja grib sargāt ģimeni, tad ir jāsargā arī tās īpašums. Jo: ģimenei ir vajadzīgi resursi, lai uzaudzinātu bērnus. Katrs no mums zina: kad mēs vēl bijām mazi bērni, uhh, tad mēs dzīvojām no nekā. Bet, tikko mums ir bērni, tad mēs domājam: „O, bet tas taču ir dārgi!“ Tādēļ tam, kas grib sargāt ģimeni, ir jāsargā arī īpašums. Tie ir tie trīs likuma balsti, kas izveido jebkuru tiesisko valsti. Pie mums, Šveicē, tā ir Krimināllikumu Grāmata, Obligāciju tiesības un Civillikumu Grāmata. Katra tiesiskā valsts šajā pasaulē balstās uz šīm trijām likumīgajām kolonnām: dzīvība, īpašums un ģimene. Viss cits, atkarībā no viedokļa, ir – „nice to have“ [vēlams, bet ne nepieciešams] vai arī – pārregulēšana. Vai mums ir arī Parādu un Bankrota Likums vai mums ir Epidēmiju Likums, to mēs pat nepamanām. Bet, ja atcelta tiks Krimināllikumu Grāmata, tad katrs varēs mūs nogalināt vai ievainot, un netiks par to sodīts. Un, kad īpašums vairs netiks aizsargāts, tad katrs var mums atņemt visu. Un, ja ģimene netiks vairs ar likumu aizsargāta, ja mēs atcelsim Civillikumu Grāmatu, tad visi varēs nākt, un atņemt mums bērnus. Tad mēs varēsim teikt: „Ko? Veģetārietis? Nē, nabaga bērni, tiem ir jāēd gaļa. Mēs tos pārņemsim sev.“ Visi citi likumi ir nevajadzīgi. Bet šie trīs likumi jeb likumu grāmatas – lielākajā daļā valstu tās ir veselas likumu grāmatas, kas balstās uz šiem (3 likumikem), un tās ir labās tiesības jau kopš 2. Mozus laikiem [te domāti Vecās Derības 10 baušļi no 2. Mozus grāmatas], tātad, ljau X-tūkstoš gadus. Un katra netaisnības valsts, dabiski, uzbrūk tieši šiem. Tās grib tikt pie īpašumiem. Un tagad es atceros to svarīgo teikumu no komunistu Manifesta: „Īpašums ir atcelts“ un otro svarīgāko komunistu Manifesta teikumu: „Ģimene ir atcelta“. Te rodas jautājums: „Ha! Kādēļ tagad tā? Un tad tu lasi – tā, ko tagad par to saka tas Kārlis Markss? – Ahā, viņš argumentē tieši ar to, ka ģimene nodod tālāk īpašumu, un tādēļ ģimene ir jāatceļ un jāaizstāj ar citu sabiedrības formu, lai varētu tikt klāt īpašumam. Bet valsts, pretēji ģimenei, nedod īpašumus tālāk. Valsts īpašumus likvidē. Ģimene, normālā gadījumā, rūpējas par nākamo un pēcnākamo paaudzi. Bet valsts dara pretējo. Valsts atbalsta nākamo un pēcnākamo paaudzi. Tā uzņem parādus uz nedzimušo galvām. Un tādēļ... nav tā, ka katra ģimene var dot tālāk dzīvību un īpašumu, vai to patiešām dara, vai tiešām dara to labi, bet – tā tam ir paredzēta. Ģimene tam ir ideālais trauks. Un tādēļ mums ir šīs trīs likuma normas, ka ir jāaizsargā ģimene, īpašums un dzīvība. Un tagad iesim atpakaļ un paskatīsimies: ahā, te tas jau ir! Mums ir daudz morāles, sākot jau ar septiņiem Mozus morāles baušļiem, un tad visas citas grāmatas, kas visas ir morāle. Bet mums ir tikai trīs likumu normas. Kādēļ tā? Kādēļ ir tik grūti atrast saprātīgus likumus? Pavisam vienkāŗši: jo ikviens likums jau pēc definīcijas ir totalitārs. Totalitārs! Burtiski tas nozīmē: tas ietver visu! Un likums ir vispārsaistošs, tadēļ katrs likums sevī ir totalitārs. Un tādēļ mums ir jāuzmanās, cik daudz likumus mēs taisām. Nav definīcijas, kas norādītu, kopš kura brīža sistēma kļūst totalitāra. Mēs tikai zinām: kaut kad ir pārāk daudz likumu, un tad ir kļūst totalitāri. Totalitāra valsts nesastāvis to totalitārām idejām, bet gan no pārāk daudz likumiem. Un te jau kļūst āķīgi. Ja mēs, piem., ar likumu „Tev nebūs slepkavot“..., ja mēs to pasludināsim par vispārīgi-saistošu, tad jau mēs diskriminēsim mazākumu. Tas ir, maksas slepkavas. Jā, tad mēs kriminalizēsim slepkavas, kas to dara ar uzdevumu, tad mēs aizliegsim tiem viņu profesiju. Bet viņi, dabiski, morāliski argumentēs: „Brītiņu, mūsu dēļ jūs esat drošībā. Mēs darām mēslu aizvākšanas darbu, un tagad jūs mums darāt tā!“ „Nu jā. Jūs varat iet uz darbā iekartošanas iestādi, pārspecializējieties par miesniekiem.“ Ja mēs balsotu par to, vai visi piekrīt tam, ka slepkavot ir aizliegts, mēs urnā sasniegtu, iespējams, 65% balsu. Ir cilvēki, kas ir par nāvessodu. Ir daudzi, kas ar to nav mierā. Bet ar likumiem tas vienkārši tā ir. Tie ir totalitāri. Tie ir spēkā visiem, arī tiem, kurus tie, varbūt, skar nelabvēlīgi., kā piem., maksas slepkavas. Iztēlojieties, ka es esmu, kā saka, veģetārietis. Un es tiešām esmu tikai veģetārietis, jo man dzīvnieki ir ļoti mīļi. Es negribu tos nogalināt tikai tādēļ, lai sevi uzturētu pie dzīvības. Es mīlu dzīvniekus, un nav nekā nekaitīgāka, kā veģetārietis. Un interesanti, ka man, kā veģetārietim, ir augstāka sagaidāmā dzīvības kvalitāte, jo es esmu veselāks. Ir medicīniski pētījumi, kas pierāda, ka ka man, kā veģetārietim, ir zemāks risks dabūt sirds infarktu un saslimt ar vēzi. Un, dabiski, ir arī pētījumi, kas pierāda pretējo, bet tie mani neinteresē. Un tagad iztēlojieties, ka es kļūstu par Veselības Aizsardzības ministru. Es esmu atbildīgs par tautas veselību. Un tagad es skatos: kur ir mūsu tautas vislielākās veselības problēmas? Ahā, sirds infarkta risks, un vēža risks! Man tas ir pavisam vienkārši: es norīkoju tautai veģetārismu. Tas ir labi tautai, tas ir veselīgi, tauta dzīvo ilgāk. Man ir pat zinātniskais padomnieks, sagadīšanās dēļ, arī veģetārietis. Un tagad, ar labu sirdsapziņu, es aizliedzu gaļas patēriņu. Kas tautā notiek? Mēs dzīvojam šeit. Mums ir – ēē – gaļas ēšanas kultūra. Mēs ēdam ļoti daudz gaļas. Un vasarā cilvēki, neskatoties uz to, taisa grilla svētkus. Un es domāju: ahā, tauta neturas pie likuma, būs jāuzliek sods par gaļas ēšanu. Es saku: „Par desu 10 franku sods.“ Cilvēki domā: „Nu jā. Un neskatoties uz to, turpina svinēt grilla svētkus. Iespējams, aiz mājas. Bet tie, kas ir valsts-ticīgi, tie, dabiski, uzreiz kļūst par veģetāriešiem un skatās pa logu un saka: „Ahā, kaimiņi, Ivo taisa grilla svētkus!“ Zvana policijai un saka: „Ak, pie Ivo notiek grilla svētki.“ Un tad atnāk policija, un par desu – 10 franku sods. Ivo domā: „Nu jā... desa kļūst vienkārši mazliet dārgāka!“ Un tā domā visi – viņi neļauj izpostīt savu kultūru. Bet es, kā Veselības ministrs, domāju: „Ak tā, tauta joprojām neturas pie likumiem, acīmredzot, sods vēl nav pietiekami augsts!“ Un tad es uzskrūvēju sodu augstu. Es tad, varbūt, saku: „Katrs, kas tiks notverts, kādam citam uzservējot gaļu vai desu vai kādu gaļas ēdienu, dabūs 10 000 eiro sodu.“ Tāds bija sods, ar ko tika draudēts viesnīcām gadījumā, ja tās apkalpotu nevakcinētos. Un tagad kaut kas izmainās, jo: šis sods ir tiešām augsts. Tagad viesnīcas tiek slēgtas. Bet ko dara Ivo? Viņš pārceļ grilla svētkus uz pagrabu! Cilvēki turpina svinēt grilla svētkus, bet tikai pagrabā. Viņi pagrabā slepus tur cūkas, pagrabos nelegāli tiek audzētas cūkas. Un viņi paši tās kauj. Bet saimniekošanas redzamo daļu es iedzenu bankrotā. Pavisam lielu daļu no tautsaimniecības es iedzenu bankrotā. Visus gaļu ražojošos uzņēmumus, gaļu pārstrādājošos uzņēmumus, gaļu izsmalcinošos uzņēmumus, gaļas tirdzniecības uzņēmumus, visas viesnīcas. Lielu daļu no ekonomikas es iedzenu bankrotā. Es saku: „Nekādas probēmas! Ejiet uz darbā iekārtošanas iestādi, jūs varat atkal pārizglītoties.“ Miesnieki jau otro reizi iet uz darbā iekārtošanas iestādi. Un tā, vienu daļu iedzīvotājus es iedzenu bankrotā, bet otru daļu – nelegalitātē. Bet man ir laba sirdsapzi’na. Kopā ar manu zinātnisko padomnieku, es ik nedēļas rīkoju preses konferences, kurās es rēķinu priekšā tautai, par cik mēs atkal esam pacēluši tautas sagaidāmo dzīves ildzi, kā mēs esam pazeminājuši vēža un sirds infarkta risku un, cik daudz dzīvniekus mēs esam izglābuši. Un man, kā veselības ministram, ir ļoti – ļoti laba sirdsapziņa, jo: es esmudarījis tik daudz laba. Pie tam, es esmu izveidojis totalitāru valsti. Ar vienu vienīgu ideju, ar vienu, pavsam nekaitīgu ideju, ko sauc par veģetārismu,. Es esmu izveidojis totalitāru valsti. Un tas ir tikai tādēļ, ka veselība nav normatīva. Veselība ir vērtība, un tā nav mērāma. Nevar uztaisīt PCR-testu un teikt: „Ak, pozitīvs – slims, negatīvs – vesels.“ Tā tas nefunkcionē. Vispār nedrīkstētu būt tādi Veselības ministri. Man ir viena vienīga vērtība, un tā ir morāle – ka es neēdu gaļu. Es to noenkuroju kā likumu un uzreiz ar to izveidojis totalitāru valsti. Totalitārisms merodas no totalitāras idejas, tas rodas no labām idejām, kuras tiek pasludinātas visai sabiedrībai par saistošām. Un tādēļ ideālais stāvoklis ir tāds: dasudz morāles, jo: caur to nāk taisnīgums, bet maz valsts. Maz likumu. Tātad,sabiedrības ideālais stāvoklis izskatās šāds: mums ir pavisam nedaudzi likumi, jo: likumos vienmēr ir risks, ar tiem radīt daudz netaisnības. Mums ir jāsargā tikai dzīvība, īpašums un ģimene. Bet taisnīgai sabiedrībai ir vajadzīgs daudz morāles. Tāds ir sabiedrības ideālais stāvoklis, jo: no morāles nāk taisnīgums, un nevis no likuma. Bet kāds ir šīs sabiedrības stāvoklis, kurā mēs dzīvojam? Mums ir ļoti daudz likumu, bet nav vairs nekādas morāles. Un tādēļ mums pasaule, kurā mēs fdzīvojam, mums izskatās ļoti netaisnīga. Jo: taisnīgums nāk no morāles, bet tās mums vairs nav! Un, ja mēs morāli iepakojam likumā, ko mēs esam izdarījuši, tad mes radām nevis taisnīgumu, bet gan netaisnīgumu, jo mēs esam ietvērusī likumā nevis taisnīgumu, bet neizmērojamo. Un mums vairs nav nekādas morāles, jo viss ir ielikts likumā. Žēlsirdība pret bezpajumtniekiem, nabadzīgajiem cilvēkiem, dzīvnieku aizsardzība, klimats – viss ir ieslēgts likumā, un tad domā, ka tagad nabadzīgajiem klāsies labāk, vai dzīvniekiem klāsies labāk, vai klimata, būs labāk. – Nē, mehānisms ir tieši pretējs, visiem iet tieši sliktāk, un tā ir mūsu problēma. Mēs sen jau esam pārhgājuši pāri šīm robežām, un mums ir pārāk daudz likumu, un tādēļ rodas ļoti daudz netaisnīguma. Un mums vairs nav nekādas morāles, nav nekādu resursu, lai radītu taisnīgumu. Un tagad nāk lielais jautājums: kā mums nokļūt atpakaļ pie šī stāvokļa? Kā nonākt no daudziem likumiem uz nedaudziem likumiem? – To es nezinu. Vesturē reti iet bez asinīm. Tas iet tikai caur revolūcijām, barikādēm, degošām valdības ēķām, caur pilsoņu karu. No tā man nav nekāda prieks! Bet labā ziņa ir tā: ir vienk‘‘arši nonākt no maz morāles uz daudz morāli! Tas ir privāti, tas nav likumā. Tas ir neatkarīgs no tā, vai mums ir par daudz likumu, vai nav. Morāliskāki kļūt varam mēs visi, katrā laikā, vienmēr. Un te beigās rodas jautājums: jā, un ko mēs darīsim ar visiem tiem tiesnešiem, ar iestādēm, ar mūsu valdībām, politiķiem, kas mums tik ilgstoši ir ievārījuši visu šo ķezu? Nu jā, atlaidīsim tos. Viņi ceļ nodokļus, uzliek mums sodus, mums ir jāmaksā soda naudas – ak, ja viņi grib naudu... Jēzus taču rādīja monētu ar ķeizara bildi un teica: „Dodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara.“ Ja viņi grib varu un naudu, jā, lai tad viņi to ņem! Ja viņi nodarbojas ar šīm pasaulīgajām lietām, ar šīm materiālajām lietām, - Jā, lai tad dara to! Bet mēs rūpēsimies par šo te (rāda uz sirdi). Un mēs zinām, ka mēs saavis tiesnešus, politiķus, valdību, ka mēs nevaram viņus saukt pie atbildēibas caur likumu. Taču tā nav nekāda problēma. Jo: taisnīgums jau nāk no morāles, un tā stāv pāri visam. Tas nozīmē: Tas nozīmē: atstāsim to mīļā Dieva ziņā. Katrs politiķis, kas šajā dzīvē atņem naudu citiem, un vispār katrs cilvēks, kas ņem vairāk, kā viņam pienākas, nākamajā dzīvē dabūs to atstrādāt. Es reiz izrēķināju, ka mūsu valdība šo, pēdējo divu gadu miljardus vērto kaitējumu, ko tā ar saviem politiķiem ir nodarījusi – ja to pārrēķina uz uz mūsu septiņu federālo zemju valdību padomnieku kolēģiju, tad ar mūsu caurmēra algu un ar mūsu caurmēra dzīves darba laiku šeit Šveicē, visiem mūsu valdību locekļiem vajadzētu atdzimt 7000 reizes, lai to atstrādātu. Tātad, mēs pat nedrīkstam būt nikni uz viņiem! Mums vajadzētu just līdzjūtību pet tiem nabaga cilvēkiem. Mums vajadzētu just līdzi mūsu valdībām, mūsu politiķiem, un mums vēl vajadzētu lūgt mīļajam Dievam: „Neesi tik stingrs – lai pietiek ar 2000 atdzimšanām!“ Un te mēs atkal esam atpakaļ pie morāles: nav jāskatās pagā’tnē, var tikai piedot. Piedošana ir bez nosacījumiem. Piedošana un tuvākmīlestība ir beznosacījuma. Un tāpat arī laime. Laime, ko mēs saņemam, - mēs piedzīvojam tik daudz skaistu lietu un esam laimīgi, un arī tas nav nopelnīts. Tas nozīmē, ka to, ko mēs saņemam kā laimi, mēs saņemam bez nosacījumimem. Un tādēļ arī mums ir jābūt gataviem, mīlest bez nosacījjumiem, būt ar plašu sirdi. Tuvākmīlestība, piedošana, panešana, pazemība – tie visi ir tikumi. Un visus tikumus kopā, tos mēs apzīmējam ar vienu vārdu, kas ir – mīlestība. Mīlestība ir visu tikumu summa. Un tā nepieder likumam, jo: tā ir vienkārši neizmērāma.Un pie tā vajadzētu pieturēties. Es pateicos Jums par skatīšanos un klausīšanos. Atvadīšanās no Andreasa Tīla (Ivo Saseks) Vismīļākā pateicība! Tas bija briljanti! (Vēršoties pie publikas:) Un ja Tu nezināji, cik ļoti stingrs valsts filozofs viņš ir, tad tagad tas ir noskaidrojies, jā! Tātad – augstākā labuma! Milzīga pateicība, Andreas Tīl! Mēs ceram, ka kaut kad redzēsim Jūs atkal. Tagad viņam ir jādodas uz nākamo runas teikšanu. Lai Tev labi panākumi! Paldies, ka TU biji ar mums!

no Andreas Thiel

Avoti: -