18. AZK - Ivo Saseks: Zaudētās tiesības- apvienotais pienākums

24.12.2022 | www.kla.tv/24578

Ivo Saseks Dzim. 10.07.1956, Čirihē Precējies, 11 bērni, 15 mazbērni Izglītības: valsts dipl. satiksmes līdzekļu mehāniķis un gastronoms 4 gadu Bībeles izglītība kopš 42 gadiem starptautiskais pilnā darbalaika Bībeles skolotājs ar ap 2000 pierakstītiem mācību priekšlasījumiem visā pasaulē, 9 ģimenes oratorijas Daži Saseka nodibinājumi, sākot no 1983. gada: «Obadja» Kristīgais rehabilitācijas darbs ar narkomāniem, psihiski slimajiem un alkohola atkarīgajiem) OCG (Organiskā Kristus-Paaudze) (Ticības kustība ar uzsvaru uz organisko praksi) AZK (Anti-Cenzūras-Koalīcija) S&G rokas ekspres-avīze (latviski: P&P) Kla.TV (Daudz dokumentālo filmu par aktuāliem pasaules notikumiem daudzās valodās) Elaion-Verlag (Izdevniecība), Gemeinde-Lehrdienst (Draudzes mācību kalpošana) Vairāk kā 20 teoloģisko profesionālo grāmatu, daudzu brošūru un traktātu autors) Panorama-Film (Režisors, scenāriju autors un 9 mākslas filmu producents, no tām 3 – monumentālas kinofilmas) Sasek.TV (daudzas dziesmas un mūzikas produkcijas, mūzikli, 9 ģimenes oratorijas = muzikāli uzvedumi ar ģimeni) I -VO (Starplineārā pilnanalīze) (Tulkošanas darbs no grieķu Jauanās Derības pirmteksta) Un vēl daudz kā cita  Ivo Saseks šodiem runās par tēmu „Saliektās tiesības – apvienotais pienākums“ Sveicināti, sveicināti visi kopā! Wow, wow, wow, wow, kāda diena, patiesi! Pateicos, ka jūs visi esat te! Šodien mums ir patiešām ļoti liela programma. Es jau iepriekš pateicos visiem referentiem, ka jūs esat šeit, un jūs atkal būsiet pārsteigti, kāda būs runāšanas kārtība. Es sākšu tūlīt, un tādēļ, ka diviem mūsu referentiem, kas runās pēc manis, uzreiz pēc īsa laika jau atkal ir jārunā citur. Šodien mūs viesi ir prominenti, izcili. Un mēs tūlīt iesāksim ar atrašanās vietas noteikšanu. OK? Vai esat gatavi? Publika: Jā. Ivo Saseks: Okkay. Tātad, mēs apskatām pasaules sabiedrību. Tā visa atrodas nežēlīgo varas elišu īstā žņaugšanas tvērienā. Te mūs žņaudz, piem., finanšu mafija, kara kurinātāju mafija, farmācijas-, meinstrīma-, -mikroviļņu starojuma mafija, un mūs žņaudz novērošamas mafijas bez sava gala. Mēs varam runāt par ekonomikas mafiju, izglītības mafiju, mākslas mafiju, reliģijas mafiju un arī par filozofijas mafiju. Bet mūs te lejā žņaudz arī narkotiku mafija. Tālāk iet ar alkohola mafiju, atkarību mafiju, 666-uzraudzības mafiju. Te varētu uzskaitīt visu dienu, jā. Mūs žņaudz arī bērnu tirdzniecības, sieviešu tirdzniecības, bēgļu tirdzniecības, apkārtējās vides tirdzniecības mafijas, krīžu uzbagātināšanās mafijas, kur vien tu paskaties. Tāds ir pasaules šībrīža stāvoklis. Un redziet, šajā, 18. AZK konferencē mēs strādāsim arī pie praktiskajiem risinājummiem, lai tiklab mūs, kā arī šo pasaules sabiedrību, atbrīvotu no šī, es teikšu, nezvēra žņaudzošā tvēriena. Bet kā varētu izskatīties, piem., atsevišķo apgaismotāju turpmākie ceļi vai nākamie soļi vai nākamie attīstības procesi, kurus izsoļos un, kam pieķersies visi apgaismotāji kopā? Tas ir jautājums, ko mēs gribam noskaidrot vispirms, sākt mazliet runāt par to. Kā atsevišķas personas vai arī atsevišķas kustības, mēs, diemžēl, atrodamies vēl tikai šūnu vai individuālu orgānu stadijā. Iztēlojieties to tēlaini: tas, kas notiek ar tavu ķermeni, tāpat notiek arī lielajā kopumā. Ziniet, tā ir viena pamatpatiesība. Tātad, vienalga, cik skaista arī nebūtu, piem., acs vai mute vai deguns vai auss, tikpat skaisti arī visi atsevišķie orgāni ir vajadzīgi cits citam. Tikai tad organisms ir pabeigts un pilnīgs, kad visi orgāni darbojas kopīgi. Un šī kopā sadarbošanās ir svarīga, lai mēs pasaules postam varētu atbilstoši ķerties klāt. Un es saku jums vienu: cilvēce jau alkst, tā jau ilgi intuitīvi alkst pēc aizstāvēties pējīga, es teikšu, vienota organisma, jā. Un tā, līdz šim mēs, kā atsevišķas personas – mēs šodien pirmajā līnijā runājam par apgaimotājiem - vai kā atsevišķas kustības, principā vienmēr varējām piedāvāt un iemiesot tikai daļējus risinājumus. Un pilnīgi vienalga, cik superīgas mums likās mūsu atsevišķās idejas vai kā mēs varējām prezentēt savus pašu pasākumus. Saprotiet. Līdz šim nevienam no mums nebija pilnīga risinājuma, es teikšu, viena, visiem prioritāri derīga. Bet tāds pastāv! Kaut kas prioritāri derīgs, kas der visiem! Tas mums šodien ir vispirms jāiegaumē. Redziet, tā kā ikviens tava ķermeņa orgāns ir svarīgs citiem tava ķermeņa orgāniem, un tam ir neaizstājama funkcija, tā šodien arī katrs akcents, ko jūs dzirdēsiet no mūsu referentiem, kas izies no viņiem, ir ekstrēmi svarīgs risinājumu radoša kopējā ķermeņa izveidošanai. Redziet, neskatoties uz ilgām pēc šī lielā, kopīgā, tagad ikviens no mums piedzīvo savu personīgo iedvesmu, savus paša ceļus un kalpošanas, es saku, tā mēs to sajūtam – kā vienīgo risinājumu visiem. Vai spējat man sekot? Un tā, diemžēl, mēs tiecamies ievilkt visus citus orgānus mūsu orgānā. Katrs atsevišķais – grib pakļaut visus citus mūsu nākamajam solim vai mūsu attīstībai. Bet katram miesas orgānam vispirms ir jāpilda tikai sava īpašā funkcija, un tas ir ļoti svarīgi. Un katra, es teikšu, vienīgais, savējais svarīgums ir tikai pēc sajūtas pareizs. Tikai pēc sajūtas. Un tagad pienāk laiks, kad arī visa cilvēce mācās atzīt, ka tā ir vins organisms, kas ir savienots kopā ar likteni, vai saprotat? Bet īsts organisms mēs esam tikai tad, kad visi iekšējie un ārējie orgāni funkcionē kopā, kā viens vīrs. Tātad, tieši tāpat, kā tu, tu personīgi, resp., kā tava dvēsele to var ar tavu miesu. Jo vienalga, ko tu dari, to dara tev līdzi visi tavi orgāni, to, ko tu dari, kā tava dvēsele. Un tas laikā, kad visi tavi orgāni – sirds, acis, ausis, plaušas, nieres utt. joprojām vēl veic savas spegifiskās funkcijas. Tas viss kopā rada lielāku kopumu, redzi? Bet – no galvas līdz kājām, visi tavi orgāni vienmēr ir vērsti uz tavu tā brīža rīcību, vai saprotat? Tas ir svarīgi. Mums ir nepieciešama attīstība līdz kopūgai kustībai! Tagad es došu pāris svarīgas atslēgas šī tapšanas procesa atziņai un atšķiršanai. Tagad uzmanies labi: kamēr tev ir vajadzīgs ikviens no taviem orgāniem, lai tu varētu pareizi dzīvot un funkcionēt, daudzi no tavien orgāniem var pavisam labi iztikt bez tevis! Vai tu to zināji? Tie var funkcionēt arī bez tava organisma aktīvas kopējās koordinācijas. Piem., atcerēsimies komas pacientus vai garīgi slimos vai t.s. „smadzeņu nāvi“. Redziet, viņi paši, kā personas, ir gandrīz galīgi „ārā no spēles“. Taču viņu sirdis, plaušas, nieres, gremošanas orgāni, neskatoties uz to, funkcionē vēl tā, it kā pasaule būtu pilnīgā kārtībā, bet tā tas vairs nav, jā. Ko mēs no tā varam mācīties, no šīs bildes? Un es saku, ka pārvaldīt tikai vienu individuālu orgāna funkciju, vēl tālu nenozīmē, ka rokā jau ir „olas dzeltenums“! Tam mums ir jātop skaidram lielā mērogā. Jo pat totāli nomirušajiem vēl aug nagi un orgāni, kamēr viņi paši jau sen guļ kapā, vai saprotat? Un tā, ar to es gribu pateikt, ka nepievilsimies, nemaldināsim paši sevi, uzskatot savā ziņā par pietiekamu to, ka mēs, kā individuāli apgaismošanas orgāni jau funkcionējam. Jautājums ir tāds, vai mēs vēl esam atsevišķie orgāni, vai jau esam savienoti kopā par vienu ķermeni. Orientēsimies, lūdzu, vienmēr pēc tā, cik tālu mēs jau esam varējuši kļūt par sinerģisku kopējo-kustību un esam funkcionāli iekļāvušies kopīgajā organismā. Kāds ir šo līdzību kopsavilkums, par kuriem es tagad te runāju? Neviena apgaismošanas grupa lai nesajauc savu specifisko eksistenci kā apgaismošanas orgānam, ar būšanu par apgaismošanas organismu! Tur ir milzīga atšķirība. Tikai pilnīgi izaudzis organisms, kopā ar saviem koherenti kopā strādājošiem orgāniem, var uzsākt savu skrējienu, var sākt iet savu ceļu, sākt pildīt savus darbus. Un tā, par to, ko vien mēs te lejā jau esam sasnieguši, mani mīļie, ir jāiet vēl daudz tālāk! Redziet, tāpat tas funkcionē arī lielajā, augošajā cilvēces organismā. Tiklab starp mums, apgaismotājiem, kā arī visā pasaules sabiedrībā. Tagad es došu kādu praktisku piemēru apgaismošanas orgāniem, tu varētu arī teikt – apgaismošanas kustībām, kas tagad tiek kārdinātas, pašas izlauzt cauri savu lietu vai resp., vismīļāk, visu kopējo organismu pārformēt par savu specifisko orgānu. Tāda būtu viņu vēlēšanās, to viņi darītu vislabprātāk. Piemēram, (preču, lietu) apmaiņas biedrības. Šobrīd tie ir parādījušies ar visu, kas saistīts ar to. Šīs maiņas biedrības grib izglābt sev dzīvību. Un tad tās saka: „Ak, kaut tikai visi darītu tā, kā mēs!“ Un tad viņi iztēlojas, ka viņu maiņas biedrību biznesam būtu jābūt kaut kam, kam vajadzētu būt visā pasaulē. Un es nesaku, ka tas ir slikti. Bet problēma ir tā, ka viņi sev saka: „Tikai tā, kā darām mēs! Tas mums visiem ir jādara!“ Bet citi tad saka kaut ko citu. Un es jautāju, kur tad ir palikuši visi citi? Visas vajadzīgās akcijas visos līmeņos? Kur tās ir palikušas? – Tās ir palikušas pusceļā! Padomāsim, piem., tikai par vēl neesošo cīņu paret bērnu ļaun-izmantošanas aprindām vai pret Great Reset totālo atsavināšanu un te vēl varētu uzskaitīt tūkstošiem citas problēmas. Tātad, pašu aprūpēšanā kā tādā nav nekā slikta, saprotiet, mums visiem vajadzētu par to rūpēties. Taču, nekad nevienai pašpalīdzības kustībai vai grupai nevajadzētu justies, zināmā mērā, kā visam, it kā pēc devīzes: „Ja tikai visi darītu tikai šo vienu, tad... tad...tad...“ Lūdzu, ne jau tā, vienkārši ne tā, tas ir maldu ceļš! Ir vajadzīgs kaut kas vairāk, jo caur šo sašaurinājumu iet zudumā laiks un enerģija, kas vajadzīgi, lai apstādinātu visus tos sazvērniekus, kas tuvākajā laikā patiešām ātri grib aizliegt katru autarķiju. Vai saprotat? Tas šobrīd ir viņu plānā. Viņi grib aizliegt autarķiju, lai jums vairs nebūtu nekādu dārzu utt. Tāda ir šī cīņa! Ir vajadzīgs kas vairāk. Un pēc kā mēs atpazīsim, kad tiešām kaut kam ir jākļūst par prioritāti visiem? Un tas nozīmē, ka arī tu visu laiku vairs nepavadīsi ģimenes dārziņā, bet, kopā ar citiem, iestāsies ierindā kaut kā lielāka labā. Kāda tam būs zīme? Es saku, to atpazīs pēc tā, kad tas VIENS, kam būs jābūt tiešām derīgam VISIEM, tiks visu atpazīts, kā tiešām absolūti nepieciešams. Tā ir tā zīme, un būs tā, ka mēs visi vienkārši zināsim, ka tā tam ir jābūt. Ka ir nepieciešams kas augstāks, kaut kas pāri tam, ko es pats daru. Un tā, ka mēs, kā no vienas mutes, tad varēsim teikt, kā es teikšu: „Tas ir tas!“ Tad mums nebūs vairs nekādu citu jautājumu – tas ir tas! Un tad automātiski nebūs vairs arī nekādas pretspēlēšanas, bet tikai pateicīga aptveršana, ka mūsu visu pienākums ir VIENS, vai arī, mums visiem ir viena prioritāte. Un tas tā, kā ir daudzlocekļu armijā ar savstarpēji papildinošiem uzdevumiem un pienākumiem, bet ar mērķtiecīgiem kopīgiem smagumpunktiem, prioritātēm un rīcību. Tātad, šodien meklēsim tieši tādu pilnīgo noteiktību, par kādu es te runāju. Šodienas AZK beigās mēs redzēsim, vai caur šodienas referātiem te kaut kas jau ir varējis izveidoties. Es jums tikai saku, ka daba spiež mūs uz kopīgu izaugšanu, uz kopīgām spē’jām un uz sinerģisku trieciena spēku, kad visi vēl vairāk sit vienā un tajā pašā virzienā. Ikviens, kas domā, ka viņam ir kaut kas absolūts priekš visiem citiem, ja arī tie būtu mūsu refefrenti, vienalga, kas, tas lai argumentē tā, ka mēs visi to viegli uztveram, apmēram, kā atziņu, ka gaisma ir absolūti nepieciešama vajadzība visām dzīvajām būtnēm. Tas ir ļoti svarīgi. Pateikšu vienu piemēru: bez puķkāpostiem apelsīniem, citrniem utt. cilvēks var izdzīvot bez problēmām. Bet bez gaismas nevar. Tas taču mums visiem ir skaidrs, vai ne? Un tas pats, dabiski, attiecas arī uz visām citām iespējamām jomām. Un neviens vienīgs orgāns nevar izdzīvot arī bez gaisa. Tam mums ir jābūt skaidram. Tādēļ, kad izbeidzas gaiss, mums visiem ir jāskatās, lai dabūtu gaisu. Tas vajadzīgs visiem – sidij, plaušām, nierām, vienalga, kādiem orgāniem. Mēs varam iztikt, piem., bez saspiestā gaisa, bez smaržām, kas strāvo mūsu gaisā, jau tā kā tā, bet nekādīgi mēs nevaram iztikt bez gaisa! Vai saprotat? Šeit es ņemu rokā tieši divus universālus principus, kuri varētu mūs vairāk izveidot par vienotu kustību. Par to ir runa. Kas mūs apvieno vairāk par mūsu individuālajām lietām? Pirmkārt, gaisma! Jā, tieši tā! Gaisma ir vissvarīgākā. Kad trūkst gaismas, tad visiem jāiet pie svirām. Tas ir, apgaismošanai ir jākļūst mums par tik ļoti pastāvīgu pioritāti un nepieciešamību, tieši kāda gaismai ir dienā un elektriskajai gaismai naktī, kā tas pie mums ir, vai saprotat? Tātad, neskatoties uz visu cilvēku dažādību un viņu visdažādākajiem pasākumiem, tomēr visi nepārtraukti ir atkarīgi no vismaz piecām esenciālām lietām. Pirmā ir gaisma, tad ēdiens un dzērien. Un mēs esam atkarīgi no siltuma, apģērba, no laikapstākļu aizsardzības. 1. Gaisma, 2. Ēdiens – dzēriens, 3. Apģērbs, 4. Siltums, 5. Laikapstākļu aizsardzība. Un es saku, kad vien tiek uzbrukts šīm mūsu prioritātēm, mūsu pamatvajadzībām, tad katram atsevišķajam, atkarībā no aktuālās situācijas pasaulē, tai atbilstoši vajadzēs atlikt malā savus individuālos pasākumus. Ja mēs gribam izdzīvot, dabiski, tāds ir nosacījums. Un tieši tagad notiek vispasaules uzbrukums tieši uz tādām visnepieciešamākajām mūsu visu vajadzībām. Ievērojiet labi! Caur WEF (Vispasaules Ekonomiskais Forums), piem., tiek pasludināta visu mūsu īpašumu nolaupīšana, vai tā ir? Caur gāzes karu – totāla apsildīšanas izbeigšana. Neatlaidīgie kemtreili atkal un atkal aizklāj mums vajadzīgo gaismu. Un tas pats ar tavu ģimenes dārziņu un Saules paneļiem. Vai saproti? Kari un izscenētās pandēmijas draud ar paverdzināšanu un bada postu. Tad prom būs ēšana un dzeršana, vai ne? Caur interneta cenzūru mums aptumšo patiesības gaismu, bez kuras mēs nevaram dzīvot. Vai jūs to redzat? Bet, līdz ar to, mums tiek atrauta arī garīgā barība. Un ar nepārtraukto mediju kūdīšanu un panikas sēšanu viņi atvelk mums visu sirds siltumu. Jā. Bet siltums ir kaut kas, kas ir vajadzīgs cilvēkam iekšēji un ārēji. Un jebkura izprovocētā šķelšana un garīgās atmosfēras sagandēšana sagandē arī mūsu savstarpējo atmosfēru. Vai tā ir? Jā. Tātad, mums tiek uzbrukts eksitenciāli, bet atpazītais mērķis aiz visa šī vispasaules terora noteikti ir diktatūra. Jā. Tātad, nežēlīga īpašumu atsavināšana un visu tautu pavedzināšana. Un redziet, lai novērstu šo nāvīgo plānu, mēs šodien noklausīsimies sešus AZK referātus. Un tagad es gribu sava referāta otro daļu veltīt tēmai, kuru pēc tam tālāk attīstīs tās referents, kas runās pēc manis. Un es lūdzu, tagad uzmaniet labi, ko es jums pastāstīšu. Jo tagad es gribu atklāt justīcijas jeb tiesvedības noslēpumus. Justīcijas noslēpumus visiem, un es esmu pārliecināts, ka lielākajai daļai no tiem, kas šodien sēž šajā studijā, par šīm lietām nav ne jausmas, ka tās notiek tādā veidā. Bet es jums pastāštīšu stāstu, kā es nonācu līdz tam, ko es tagad stāstīšu. Jā. Tātad, jūs zināt, ka mani meinsrīma mediji vajā jau gadu desmitiem,jā. Un kādas, sevišķi intensīvas diskriminēšanas fāzē es saņēmu vēstuli no kāda tiesneša, kāda Šveices tiesneša. Tā bija ļoti gara vēstule. Bet nē, tie nebija nekādi tiesas akti, nekāda sūdzība vai tml. Drīzāk tas bija kas gluži pretējs. Šis šveices tiesnesis jau ilgāku laiku bija novērojis mediju kūdīšanu pret mani, un tad, aiz tīras intereses bija sācis to pētīt. Kad tad atkal bija sasniegts manis, OCG, arī AZK un Kla.TV diskriminēšanas augstākais punkts, šis tiesnesis izrādīja līdzjūtību. Bet tas nebija tikai tādēļ, ka man gāja tik draņķīgi – šādi notikumi jau bija viņa dienišķā maize, jūs jau saprotat. Šo tiesneša iejaukšanos pamudināja viņa zināšana, cik lielās briesmās es atrados, nospriegot kaut kādus tiesas procesus. Es teikšu, izciestā netaisnība būtu bijusi tīrais nieks, bet šos procesus es katrā ziņā zaudētu! Jā. Un es domāju, lai mani pasargātu no vēl papildus vilšanās, viņš man uz vairākām A4 lapām sīki izskaidroja, kā faktiski funkcinē t.s. tiesības, un pēc kādiem principiem vispār notiek tiesas spriešana. Un es jums saku, lasot to vēstuli, es jutos kā mazs zēns, kam pieaugušais ar smagu sirdi izskaidro, kādēļ patiesībā Ziemsvētku Vecīša vispār nav. Jā. Tiktāl mans personīgais stāsts. Bet tagad līdzīgs scenārijs atkārtojās starptautiskajā līmenī. Un proti, kopā at jums. Jā, tieši ar jums, kopā ar brīvajiem apgaismotājiem un kopā ar visiem mediju pātagotajiem demonstrantiem, ar lokdauna kaitējumu izcietušajām tautām un tml. Vai zināt, neskatoties uz gandrīz 20 000 apgaismojošiem raidījumiemjau tikai vaur Kla.TV par visiem iespējamajiem noziegumiem pret cilvēci, justīcija nepakustējās nemaz! Līdz pat šai dienai – ne ar mazi pirkstiņu! Kopumā runājot. Jā. Un pilnīgi vienalga, vai runa bija par kara noziegumu uzrādīšanu un atklāšanu vai par farmas vakcinācijas noziegumiem vai par finansu noziegumiem, par medijiem, vidi vai par mobilo sakaru noziegumiem un tml. Nosauc, ko gribi. Jā. Un, ja drošības iestādes tad pēkšņi tomēr aktivizējās un iesaistījās lietā, un tad, kā likums, ko viņi sodīja? Dabiski, ka mūs! Tātad, savā ziņā kā uzrādītos... sodīja nevis kā uzrādītos ugunsgrēka izraisītājus, bet gan kā tos, kas bija uzrādījuši ugunsgrēku! Vai saprotat? Tas ir vienkārši neaptverami krass posts! Jā. Un to visskaidrāk varēja redzēt arī no neskaitāmiem uzrādīto kovid-noziegumu gadījumiem. Un tad arī no uzrādīto bērnu ļaun-izmantotāju aprindām un gadījumos... (pauze). To varēja redzēt arī uzrādīto slepeno biedrību aktieru gadījumos – līdz pat sātanisko rituālo slepkavu saudzēšanai utt. Tātad, apkopojot, drošības iestādes un justīcija līdz pat šodienai izvairījās no izmeklēšanas gandrīz visās lietās, kur apsūdzība bija par tiešām lieliem noziegumiem. Un tā tas notiek visā pasaulē. Vai redzat? Un tas, neskatoties uz piem., 10 000 darbietilpīgiem pierādījumu pētījumiem, neskatoties uz simtiem tūkstošiem apsūdzību, iesniegtu pret paskaidrojumu, arī neskatoties uz neskaitāmām petīcijām, iniciatīvām, demonstrācijām utt. Apkopojot: neviena drošības iestāde, pamatojoties uz visu šo, nav izkustējusies. Redziet, te bija vēl daudz vairāk – te bija grāmatas, dokumentālās filmas, te bija intervijas un tml. Un tas viss nav devis neko. Un arī ne neskaitāmie traktāti un intervijas ar profesionāli kompetentiem, neatkarīgajiem apgaismotājiem. Te es varētu turpināt visu dienu. Justīcija nesatraucās par šo lielo, tagad jau visas pasaules jautājumu, kādēļ tad justīcija neko neuzsāk pret to visu. Uzmanību, man nesen pēkšņi atbilde burtiski iekrita klēpī! Gandrīz atkārtojās aina ar man labvēlīgo tiesnesi. Tikai tā, ka šoreiz man kāds augstākstāvošs valstsvīrs, man labvēlīgs, mani pamācīja. Arī šoreiz viņš bja pieaugušais, kas man, kā mazam bērnam, saudzējoši, bet tiešām pamatīgi, izdzina no galvas arī Lieldienu zaķi. Citiem vārdiem runājot, viņš man nesaudzīgi izskaidroja mūsu tiesību sistēmas reālo saturu un funkcionēšanas veidu, tā saucamās justīcijas reālās kopsakarības un visu ar to saistīto. Un tagad es līdzdalīšu jums to, ko viņš, mazliet kopsavelkot, darīja zināmu man. Viņš saka, ka visa tiesvedības jeb justīcijas sitsēma cieš no viena un tā paša smagumpunkta un problēmas. Un proti, sākot ar juristiem, advokātiem, valsts advokatūrām, līdz pat tiesnešiem. Un pilnīgi vienalga, vai tā būtu Administratīvā Tiesa, Valsts Tiesa, Federālā Tiesa vai vēl augstāka. Visa justīcijas sistēma kustoties vienīgi materiālās tiesībās. Tas izsaucot milzīgas problēmas un tādēļ tām vispirms ir jādarbojas, kā firmai. Tā vajagot! Jā. Tas nozīmē, ka tikai pēc ražošanas-ekonomiskajiem kritērijiem un smagumpunktiem. Kā lūdzu?! Tiesas? Vai es te dzirdu pareizi? Tādēļ, vajadzības spiests, te viss grozoties atkal un atkal un vispirms ap atbildības jautājumu. Un proti, lai sargātu tās firmas mājsaimniecību, kas saucas – valsts! Un visā pasaulē esot viens un tas pats! Un tādēļ, ka justīcija kustoties vienīgi materiālajā tiuesībās, tad tai pilnīgi visur pastāvot augstākas instances jeb valsts intereses, tas ir – jārespektē un jāaizstāv ekonomika. Un nevis, varbūt, mazā cilvēka tiesības vai interses. Tas, ko tu te dzirdi, tev ir labi jāiesēdina tavā galvā. Viss esot principiāli un vienmēr jāpakārto ražošanas, tas ir – valsts pretenzijām. Es tev saku, šīs mazās pieaugšanas izglītošanas kopsavilkums – es tur stāvēju, un – „Ak šausmas! Man jau ir atņemts Ziemsvētku Vecītis, un tagad arī Lieldienu zaķis ir prom!“ Vai saptotat? Tātad, nekas nav tā, kā izskatās. Un es saku, ka ikviens Oto – Normālais Patērētājs taču vienmēr ir ticējis, ka justījija pastāv tādēļ, lai netaisnības gadījumā viņam sagādātu taisnību un liktu valdīt taisnīgumam. Vai tā ir? Un tagad man te apgaismo, ka visas justīcijas primārā interese darbos un patiesībā nemaz nav manas personīgās mazās tiesības, vet vienīgi un galīgi – tikai atbildības sadale! Potenciāli, dabiski, tiesības tiek dotas arī mazajiem vīriem, bet vienmēr – tikai potenciāli. Vienmēr tika tad, kad sadalot atbildības, šim mazajam vīram ir kāda stratēģiski labvēlīga pozīcija. Tad tiek izšķirts starp personām, starp kontiem, starp obligācijām utt. Ja tu sev jautā, no kurienes ir radusies šī, patiesībā pilnīgi citādā domāšana, šis domāšanas veids par tiesībām un taisnīhumu,? Un tagad tev ir labi jāieklausās: tas ir vēl šodien spēkā esošs tiesību loks, kas ir 2000 gadus vecs, un ir cēlies no Romas. No tām,starp citu, ir radušās arī visas, mums šodien pazīstamās likumu grāmatu formas, Tātad, 2000 gadus vecās tiesības vēl šodien pieprasa savus meslus, un tādus pašus, kā senajā Romā. Es gribu parādīt uz kāda civilprocesa parauga, kas, varbūt, visskaidrāk attēlo, cik patvaļīgi un dzelžaini Roma vēl joprojām pasludina taisnību par netaisnību un netaisnību par taisnību. Vēl pirms neilga laika mums par kādu tiesas gadījumu mati bija sacēlušies stāvus. Kas tur notika? Tur Vācijas banka, bez jebkādām šaubām, apkrāpa kādu pensionāru pāri, tas ir, atņēma tiem nabaga cilvēciņiem visus viņu ietaupījumus. Un viņi iesniedza par to sūdzību. Divas pirmās instances attaisnoja šo pāri. Izskatījās, ka viņiem bija stratēģiski labvēlīga pozīcija. Bet to, ka tas noteikti tā nebija, pierādīja trešais spriedums, trešā instance. Neskatoties uz absolūtu vainas jautājuma viennozīnīgumu, tā tpēkšņi tomēr atzina Vācijas Bankas tiesības. Un tas notika vienīgi tādēļ, ka ekonomiskā ietekme un, līdz ar to, Vācijas Bankas ekonomiskā ietekme, bija augstākā interešu pakāpē, un pensionāru pāra ekonomiskā ietekme un intereses bija jāpakārto Bankas interesēm. Un to var pat izlasīt spriedumā! Jo, kā v ienmēr, galu palā runa ir par atbildību. Šis pāris izrādījās struktūrai nerelevants (nesvarīgs). Savukārt, Vācijas Banka bija struktūrai relevanta. Izsakoties saprotamiem vārdiem, tas nozīmē: ja Federālā Ties būtu izlēmusi pret Vācijas banku, tad tas vilktu sev līdzi daudzus sekojošus procesus. Un šo seku procesu ietvaros,Vācijas Bankai būtu draudējusi insolvence jeb bankrots. Un tā, briesmās bija struktūrai svarīgs uzņēmums. Un tā netaisnība kļuva par taisnību. Krasi, vai ne? Tātad, runa ir par atbildību un svarīgumu struktūrai. Tas mums beidzot ir jāsaprot, citādi mēs nevaram saprast, kas te visu laiku notiek. Piem., kāpēc visas mūsu apgaismošanas pūles, demonstrācijas, apsūdzības netraucē nevienu justīcijas iestādi. Tas viņus neuztrauc, ja nu vienīgi – pret mums! Un tas ir izskaidrojums, vismaz viens no. Mēs vēl joprojām domājam galīgi naivi, ka tiesneši un advokāti esot Ziemassvētku Vecīši un Lieldienu zaķīši, kas mums dāvina tikai to, ko mēs vēlamies, jo viņi piešķir mums tainību un atklāj un atbrīvo mūs no netaisnības utt. Te es varu tikai teikt: „Mostieties taču augšā, bērni, lūdzu, mostieties augšā!“ Redziet, šis pensionāru un bankas stāsts bija iespējams tikai tādēļ, ka pastāvīgi virsroka bija atbildības sadalīšanas jautājumam un jautājumam, kas sistēmai ir labāks vai svarīgāks. . Es savelku kopā: pār mums nav nomodā, mūs sargājot, nekāda justīcija, kā kāda mīloša mammīte vai arī, kā stingrs tēvs, kā mēs to viennmēr esam iztēlojušies. Un kā mums, acīmredzot, pilnīgi neapzināti gadsimtiem ilgi, es teikšu, īstā Romas-katoļu ticības stilā, ir likuši tam ticēt. Tieši šī atziņa, šī ļaunā pamošanās, tagad regulāri un pieaugoši sanikno arvien vairāk un vairāk apkrāptos cilvēkus. Miljoni uz ielām izpauž savu nepatiku par tiesisko dzimtenes neesamību. Provokācijas kļūst arvien lielākas. Vai jūs to redzat? Es, kopā ar jums, esmu piedzīvojis to stāstu. No visām pusēm notiek eskalācija, jā, praktiski tiek kūdīts pilsoņu karš! Es ticu, ka šo 2000 gadu laikā pasaule vēl nekad nav stāvējusi tik tuvu savas brīvības bezdibenim, resp., pie senās Romas diktatūras dzelžainajām durvīm, kā tas ir tagad. Arī gribas-krimināllikums līdz pat šodienai ir palicis saistīts ar Senās Romas Tiesībām. Arī to es gribētu ar jums īsi pārrunāt. Tādēļ, ka romiešiem vairs nebija nekāda prieka izsekot pastāvīgi no jauna nodarītos noziegumus, viņi vienojās par restriktīvajiem (ierobežojošiem) pasākumiem, ar kuriem bija paredzēts jau iepriekš novērst visus iespējamos noziegumus – Romiešu Tiesības. Un tā, ja kāds jau tikai verbāli (ar vārdiem) piedraudēja: „Ja tu tagad nedarīsi tā un tā... tad es tev darīšu tā un tā...“, tad tāds, tikai vēl vārdisks drauds izdarīt noziegumu, jau tika uzskatīts par sodāmu rīcību. Un tieši tāpat ir vēl šodien. Tādēļ mums vajadzētu labi uzmanīties, lai mēs šajos, pastāvīgi pieaugošajos spaidos, un proti, caur valdībām, policijas spēkiem utt., neļautu sevi izprovocēt uz vārdiskiem draudiem. Tikai paskatieties, cik daudzi izcili apgaismotāji arvien vairāk tiek apsūdzēti par naida runu teikšanu – un tieši mūsu dienās. Un tieši tāda ir senās Romas gribas-krimināltiesību atjaunošana. Lai to izteiktu ar Bībeles bildi: „Es redzēju zvēru, kura nāves brūce bija dziedināta, izkāpjam no jūras.“ Tā ir rakstīts Bībelē jau pirms 2000 gadiem. Kā es savā AZK runā („Pret rasismu un sazvērestībām“ (www.kla.tv/23509) esmu smalki izskaidrojis par zvēru no jūras, tas zvērs ir valsts varas simbols. Bībele jau pati to izskaidro. Un jūras bilde ir tautu simbols. Zvērs no jūras, Atkl 13, ar savām 4 galvām, simbolizē senās Romas valsts atkalatjaunošanu, par kuru ticēja, kā tā ir mirusi, bet kura tagad, ar sinerģiski kopā saaugušajām 4 galvām – ar Babilonas antīkajiem pasaules valdīšanas gariem, Medo-Persijas, Grieķijas un es saku, pat ar Izraēlas, antīkās Izraēlas gariem, tagad pēkšņi taisās pacelties pār tautām. Visas detaļas par to jūs atradīsiet manis pieminētajā runā. Es uzsveru šajā vietā vēlreiz, ka ir rakstīts, ka vienlaicīgi ar šo zvēru no jūras, kas atkal kāpj augšup, arī mūsu vara – tātad, jūsu vara tur ārā, un mūsu Jaunā Pasaule nonāks pie uzvarošas izlaušanās! Vai jūs tam ticat? Redziet, mēs visi esam neatsaucami pareddzēti tam, ar pavēlēšanu dabūt visus šos, atkal augšup kāpjošos pasaules kundzības garus, zem mūsu kājām! Un es saku pavisam noteikti: ja mēs to darīsim, tad visas debesis, pavisam noteikti, ar savu varu stāvēs aiz mums un īstenos to, ko mēs te lejā pavēlam. Bet tikai tad, ja mēs drosmīgi un nesatricināmi stipri noturēsimies savā uzvaras noskaņojumā. Bet tagad atkal atpakaļ pie senās Romas daudz-valstu-pasaules, kas tieši mūsu dienās grib svinēr savu renesansi (atjaunošanos). Es vēlreiz īsi satveršu kopā tiko izstāstīto. Jebkuras justīcijas primārā interese, galu galā, grozās ne ap ko citu, kā ap atbildības sadalīšanu starp personām, kontiem un, teiksim, obligācijām. Uz tāda pamata funkcionē visi advokāti, , arī valsts advokāti, tiesneši utt. – kā privāti biznesa cilvēki. Ja advokāti vai valsts advokāti izkalkulē nepareizi, tad tas nozīmē, ka viņi paši atbild par savām kļūdām. Viņi bankrotē, uzreiz, neizbēgami viņiem atņem licenzi. Ja tiesnesis no advokāta vai valsts advokāta pieņem „sliktu“ gadījumu, tas ir, apsūdzētajam noziedzniekam nav naudas atlīdzināšanai, tad atbildība automātiski krīt atpakaļ uz to, kas ir nepareizi izkalkulējis – vienkāši bizness, tāds pats, kā jebkurš cits. Tā kā, dabiski, neviens tiesnesisšai pasaulē negribēs privāti atbildēt par tik lielu risku, tad viņu apdrošina viņa darba devējs, atbilstoši viņa tiesneša stāvoklim. Viņa tiesneša tērps ir vina amats, viņš ir amatpersona. Netieši ikviens tiesnesis ir valsts kalpotājs. Bet viņa amats ir no kādas juridiskas iestādes, kas funkcionē „pārvalstiski“, Par to tūlīt vairāk. Bet, tiklīdz ikreiz ierobežotā tiesneša „ražošanas apdrošināšana“ neveiksmes gadījumā ir nepietiekama, apdrošināšana automātiski krīt uz valsti – tas ir, uz mums!, dabiski, kā vienmēr, viss krīt atpakaļ uz noasiņojošo tautu. Taču, lai novērstu šo pēdējo šausmu scenāriju, tiklab tiesneši, kā arī valstis apdrošināja tā firma, kurai piederēja visa jurisdikcija (tiesvedība). Kas gan varētu apdrošināt valsti, ja tās, it kā tāpat nomātie, justīcijas ierēdņi finansiāli ietu „kaputt“ (uz bankrotu)? Tāds ir jautājums. Vai tā varētu būt „Cīrihes Apdrošināšana“ vai „Winterthur“vai „Swiss Re“ vai kas?“ Nē, ne šie. Kā mūsu tiesvedības ģenētiskais ceļojums ļauj saskatīt, tad „jurisdikcija“gadsimtiem ilgi, līdz pavisam nesanam brīdim, ir bijusi vienīgi Vatikāna rokās. Tagad tu brīnies, vai ne? Par to „pirms īsa brītiņa“ mēs tūlīt parunāsim. Katrā ziņā, Vatikāns bija likumu izdevējs, tiesnešu nozīmētājs utt. Citiem vārdiem runājot, Vatikāns bija ne tikai atbildīgais darba devējs bīskapiem, mācītājiem, djakoniem utt., bet tas reizē bija arī romiešu firmu, apakšnodaļu vai kā vien tos saukt, emitētājs (izdalītājs, norīkotājs) un pilnvarotā instance emitēt pat tiesnešus. Tas ir – izdot tiesnešus, kā pilnvarotas personas uz tiesneša amatu. Un es teikšu, kas maksā, tas, kā likums, valda. Un tas ir tas punkts. Un tādēļ no Vatikāna ir radušies arī neskaitāmi tiesvedības Darba Likumu Kodeksi. Sākotnēji, dabiski, tie bija iekrāsoti ārkārtīgi reliģiozi. Bet, neskatoties uz to, viss nenovēršami bija vērsts tikai un vienīgi uz Vatikāna interešu īstenošanu. Un tādēļ, ka vēl joprojām ir spēkā romieši tiesības, visas justīcijas personas, galu galā, es saku: dde jur: ir Vatikāma firmas darbinieki. Tā tas notiek. Un tādēļ Vatikāns arī atbild par saviem darbiniekiem. Taču tieši tagad nāk svarīga daļa! Tikai – ierobežoti. Vatikāns atbild tikai ierobežoti. Tātad, nevis „Cīrihes apdrošināšana“, bet, var teikt, „Vatikāna apdrošināšana“vēl līdz nesanam laikam bija otrā lielākā visu krāsu tiesnešu apdrošināšana utt. Un vispirms jau augsta ranga tiesnešu galā netikšanas dēļ, tagad sodu summas ļoti vienkāŗši varēja sasniegt miljonus vi pat miljardud. Varbūt, piem., ekstrēmi augstu apsūdzības summu gadījumā, kā piem., slepkavības gadījumi. Un tiesnešu rīcībā esošās bonda-summas (viņu rīcībā esošā apdrošināšanas sumas), ar citiem vārdiem runājot, varēja pavisam ātri nepietikt, un tas mūsu laikā notika visam pa priekšu. Tādā gadījumā pēdējā apdrošināšana automātiski tiktu uzkrauta valstīm, tas ir – mums, kā vienmēr, neko nezinošajiem pilsoņiem. Kā vienmēr visā, kā to ļoti skaidri parādīja arī pēdējā finansu krīze ar saviem piespiestajiem lokdauniem. Bet tagad tas nāk. Uzmanieties, tagad nāk vēl kaut kas! 2013. gada 1. septembrī Vatikāns pēkšņi atkāpās no šīs apdrošināšanas! Tas bija tas dīvainais pāvesta pasludinājums, ko rakstīja 2013. gada 1. jūlija avīžu virsrakstos. Šī apdrošināšanas atcelšana tiesnešiem utt. visur uzreiz tika interpretēta kā imunitātes atcelšana tiesnešiem un valsts advokātiem. Arī mēs domājām tāpat. Taču tā bija fundamentāla kļūda. Vatikāns tikai atteicās no apdrošināšanas. Bet tagad, šajā apzināti izsauktaj;ā vispasaules krīzē, kurā mēs šobrīd atrodamies un, kas kļūst arviem draudīgāka, tagad, viens otram pretī stāv divi, vienādi svarīgi, jautājumi, kas skar šo pāvesta un Vatikāna atkāpšanos. 1. Jautājums: vai te kapteinis, apdrošināšanas kapteinis, kā pirmais, bēg no grimstošā kuģa, lai izvairītos no uznākošajiem finanšu skandāliem un no visiem toem procesiem, kas tagad nāks? Vai kapteinis jau ir kuģi pametis? - tas ir pirmais jautājums. 2. Otrā perspektīva, par kuru mēs jautājam ar tieši tādām pašām tiesībām: vai varbūt Vatikāns tika slepeni nomests no augstā kumeļa, kā, varbūt, pēdējais pāvests? To, ka tas nebija brīvprātīgi, zina katrs, kas mazliet kaut ko zina. Redziet, šis Vatikāns nu jau gadsimtiem ilgi, kopā ar savu baznīcu, ir jājis uz šī zvēra, kas ir slepenā Romas impērija – un pret tā gribu! Vai saprotat? Tieši šo otro scenāriju atbalsta Bībele. Tā runā par to, un pirms 2000 gadiem tā skaidri pravieto Atkl 17: 16. Visas tur izmnantotās bildes un simboli atspoguļo tieši Vatikānu ar tās romisko baznīcu. Un tas, atkal no jūras izkāpjošais zvērs ar četrām galvām utt. tajā tekstā nomet savu jājēju zemē. Tā Bābele nenokāpj labprātīgi zemē, tā neatkāpjas labprātīgi, viņa tiek nomesta, ir teikts tur. Un tādēļ es esmu par otro versiju. Un viņa tiek nomesta, esot netikles tēlā, kā viņu attēlo Atklāsmes grāmata. Viņa tiek nomesta no zvēra muguras, un tas zvērs viņu nomet, lai viņu pilnīgi izlaupītu un nesaudzīgi iznīcinātu. Izlaupīšana tur ir liela tēma. Redziet, tieši tāda lieta mūsu dienās jau ir atklāti sākusi parādīties romas-katoliskajā reliģijā. Kā pasaulē tagad ies tālāk ar Vatikānu, vai New World Order (atiestīšana), kam Vatikāns ir sāncensis, tiešām to izlaupīs, to varētu drīz redzēt. Bet mums beidzot ir jāieskata, ka šī pasaule jau sen ir nonākusi slepeno savienību-sektu slazdos, lielākoties lielas slepeno savienību sektas rokās. Tā pati sevī gan ir ekstrēmi sašķēlusies. Taču tas netraucē tai vēl jo vairāk uzskatīt katru kontinentu, katru zemi, jā, pat katru valdību par kādu mazuapakšnodaļu, kā savus padotos. Vai saprotat? Vatikāns, diemžēl, ir tikai viena no mazajām, sašķeltajām slepenajām partijām dibenplānā. Tātad, fiktīvi: ja augstākā jurisdikcija pēkšņi uzliktu savām tiesām vai tiesnešiem par pienākumu, rūpēties tikai par taisnīgumu un tiesībām mūsu izpratnē, kas tad notiktu? Tad tām slepenajām dibenplāna varām vajadzētu burtiski apsūdzēt pašām sevi, vai saprotat? Un tādēļ, ka tās to nedarītu nekad un nemūžam, un pat tad ne, ja mēs aizbēgtu uz mūsu maiņas biedrībām un uz mazdārziņiem! Tādēļ mans priekšlikums ir, mums labāk turpināt smagi strādāt kopā vispasaules apgaismošanā tikmēr, kamēr visa pasaule aptvertu tikko teikto. Tas mums ir jāaptver, vai saprotat? Tas ir tas VIENĪGAIS kopīgais, tai ir jabūt prioritātei un Organismam, kas stāv pāri atsevišķo orgānu interesēm! Vai saprotat? Un, pirms mēs vēl sasniedzam demokrātisko vairākumu, uz ko mš strādāsim, mēs varam izsaukt neatsaucamu vajadzību pēc jaunas Tiesību sistēmas, pēc jaunām Tiesību instancēm uz šo faktu pamata, kurus mēs dzirdējām; un nodibināt papildus tiesību instances, kas rūpētos vienīgi par par mūsu cilvēciskaj‘;am tiesībām un par patieso taisnīgumu. Un es saku: pie tam arī nākamajiem tiesību nesējiem būs skaidrs, ka bez tām kutelīgajām „izņēmuma tiesībām“ arī nekad nevarēs iztikt. Par tām arī es te īsi pastāstīšu. Pie visām runām par līdztiesību, tas turpināsies starp visiem cilvēkiem. Jā, visi ir vienlīdzīgi, bet – kad ir tikai viena glābjošā sēdvieta, un nekā citādi nebūtu iespējams - kuram no diviem tu to piešķirtu? Te būtu viens gudrs labdaris, kas vienmēr ir kalpojis veselām tautām, bet no otras puses, ir nezinošs blēdis, kas vienmēr tautas ir tikai apgrūtinājis vai izmantojis. Kurš no abiem saņems sēdekli? Vai saproti? Abi ir cilvēki. Cilvēktiesības visiem ir vienādas. Vai saproti? Mēs jau negribam nevienam nodarīt netaisnību. Tātad, nekad nebūs pavisam bez netaisnības. Tas ir skaidrs. Bet atpakaļ pie mūsu ainas. Pa šo laiku Vatikāna vietā katrā ziņā pe varas ir stājusies kāda jauna justīcijas pārvaldes firma, teiksu tādiem vārdiem. Un tā ir International Assotiation for Court Administration (IACA). Tā tagad ir jaunā atbildības firma tiesnešiem utt. Nav iespējams te pārskatīt visas konsekvenes. Bet es teikšu tādiem vārdiem: noteikti, vispirms paliks spēkā senās romiešu tiesības. Un, katrā ziņā tagad, pieaugoši – papildinātas arī ar antīkajām tiesībām: es teikšu, kā ir: ar Izraēla, Babilonas, Grieķijas un Ēģiptes. Atcerieties par zvēra četrām galvām, kurš paceļas no jauna! Visas Tiesības jau ar steigu tiek pielāgotas vēlamajam Great Reset, tas nozīmē. Un tagad tu drīksti 3 reizes minēt, kas nākamībā maksās visu rēķinu par to, kas tagad nāk virsū? Un sevišķi tagad, kad šī jaunieceltā jaunā pasaules justīcija jau tagad palīdz izlauzties šim ieplānotajam Graet Resetam, un tiesiski viss grozās tikai un vienīgi ap to. Kad plānā ir paredzēwts BANKROTS. Tagad man ir jānoslēdz. Par tieši šīs netaisnības sistēmas slepeno ienākšanu Jēzus jau pirms 2000 gadiem ir pateicis svarīgu teikumu. Viņš ir skaidri un gaiši teicis, ka tas nāk. Viņš to ir satvēris kopā tādā bildē – izteikšu to mazliet ar saviem vārdiem: „Ļaujiet slepeni graudos iesētaja ļaunajai sēklai nobriest reizē ar labajām līdz ražas novākšanai. Un ražas laikā – tātad, kad viss būs izaudzis liels, tātad, abas puses – Tad es teikšu pļāvējiem: vispirms salasiet kopā nezāles un sasieniet tās kūlīšos, lai tos sadedzinātu – tās ir bildes – bet kviešus salasiet manā šķūnī!!“ (Mateja 13:30) Kā pēdējo, es gribētu teikt: tie pļāvēji tur, es domāju, tie esam MĒS, jūs visi tur ārā, mēs visi kopā; jūs drosmīgie apgaismotāji, kopā ar debesu pulkiem! Tādēļ, ka tūlīt programma ies tālāk, es lūdzu, pabūsim vienkārši pāris sekundes visi kopā klusu, pavisam īsu klusēšanas minūti. Lai tas īsi iegrimst. Un tad tūlīt uzstāsies nākamais referents. Bet, lai tas nebūtu pārāk ātri viens pēc otra, pabūsim vienu brīdi vienkārši klusu un mazliet ielaist sevī to, ko mēs te esam dzirdējuši.

no is

Avoti: -