Finanšu elites globālā impērija

16.05.2020 | www.kla.tv/16414

ASV kopš 2. pasaules kara ir attīstījusies par globālu pasaules varu. Tostarp tas parādās faktā, ka ASV ar savām 1000 kara bāzēm (Atbalsta punktiem) pieder ap 95% no visām ārvalstu kara bāzēm. Arī ekonomikas politikā ASV dominē visā pasaulē. Taču ne tikai ASV valdība, bet arī finanšu elite pagājušajā gadsimtā ir uzbūvējusi globālu impēriju. Taču sabiedrībai tā nav redzama, bet tās vara sniedzas tālu pāri ASV varai. Būtībā šī aizkulisēs darbojošās impērija balstās uz trīs kolonnām: Pirmā kolonna ir visas pasaules Centrālo banku sistēma. Tās atbild par naudas politiku, tas ir, par valūtas telpu savā valstī. Te ir svarīgi saprast, ka gandrīz visas pasaulē eksistējošās bankas ir privāti kontrolētas bankas, nevis valsts iestādes. Raidījumā „Rotšildu kontrole“ [www.kla.tv/13533] tika parādīts, ka gandrīz visas pasaulē eksistējošās Centrālās bankas ir Rotšildu ģimenes kontrolē. Tādējādi finanšu elitei ir iespējams izraisīt ekonomiskās krīzes vai nu atsevišķā valstī, vai arī visā pasaulē. Tikai četras valstis līdz šim ir spējušas izvairīties no šīs kontroles. Tās ir Kuba, Ziemeļkoreja, Irāna un Sīrija! Raidījumā „Finanšu krahs – finanšu elites stratēģija“ [www.kla.tv/14016] tika parādīts, ka, piemēram, 1920. gada banku krīze ASV, 1929. gada ASV finanšu krīze un arī 2008. gada finanšu krīze tika mērķtiecīgi izraisītas no ASV Centrālās bankas (FRS) (federālo rezervju sistēma) puses. Tieši tāpat 1998. gadā Krievija un 2001. gadā Argentīna caur savu Centrālo banku naudas politiku tika iegāztas dziļā ekonomiskā krīzē. No visām šīm krīzēm labums bija vienīgi finanšu elitei, kas tādējādi daudzkārt palielināja savu varu un savu bagātību. Bet tautas tika iegrūstas postā un nabadzībā. Otrā kolonna ir Starptautiskais Valūtas Fonds – SVF. Izņemot septiņas valstis, kuru starpā ir arī Kuba un Ziemeļkoreja, visas pārējās pasaules valstis šobrīd ir SVF dalībnieces. Saistībā ar daudzkārt palielinātiem valstu ekonomikas parādiem, visā pasaulē valstis ir atkarīgas no SVF kredītiem. SVF ir vienīgais iespējamais kredīta devējs grūtībās nonākušām valstīm. Lai šādus kredītus dabūtu, SVF valstīm uzspiež drastiskus taupības pasākumus, lai panāktu parādu atmaksāšanu sev un uzturētu starptautiskās bankas. Tādejādi SVF plaši iejaucas valstu suverenitātē un valstis zaudē savu finansiālo, ekonomisko un politisko neatkarību. Ekonomikas eksperts Ernsts Volfs SVF prasības salīdzina ar laupīšanu, „lai pakalpotu superbagāto interesēm“. Tam ir smagas sekas: tautu posts. Bet starptautiskie investori gūst augstus ienākumus. Šīs impērijas trešā kolonna ir ASV valdība. Pēc kādreizējā ASV Nacionālās drošības aģentūras (NSA) (National Security Agency) aģenta Džona Pērkinsa atklātā, ASV politika kalpo starptautisko koncernu interesēm. Kā pierāda “Šveices Federālā Tehnoloģiju institūta Cīrihē” (FTI Cīrihē) (ETH - Eidgenössische Technische Hochschule Zürich) pētījums, caur savstarpējo piedalīšanos abas puses ir ārkārtīgi cieši saistītas un tās kontrolē finanšu ekonomiku. Līdz ar to ASV valdība ir gandrīz finanšu elites rokaspuisis. Uz ASV ekonomiskās un militārās varas pamata, pasaules valstis tiek sistemātiski spiestas pakļauties finanšu elites interesēm. Prezidenti, kas, piemēram, gribēja apgriezt koncernu varu par labu savai tautai, pasargāt savu zemi no izlaupīšanas, vai pasargāt savu Centrālo banku neatkarību, vai nu tika ASV slepeno dienestu operāciju laikā noslepkavoti, apvērsumā nomesti no amata, vai, pavisam atklāti, caur ASV militāru iejaukšanos gāzti. ASV pasaules vēsturē ir atstājusi šādas – garas un asiņainas pēdas: 1953 Pučs pret ministru prezidentu Mohammedu Mosadeku Irānā 1954 Pučs pret prezidentu Jakobu Arbenzu Guzmanu Guatemalā 1960 Patrisa Lumumbas – Kongo pirmā ministru prezidenta noslepkavošana 1961 Invāzijas mēģinājums Kubā, lai nogāztu ministru prezidentu Fidelu Kastro 1961 Laosā Kong Lī nogāšana 1963 Militārs pučs pret Ngo Diņ Djemu Dienvidvjetnamā 1963 Militārs pučs pret prezidentu Janu Bošu (Juan Bosch) Dominikānas Republikā 1964 Militārs pučs pret prezidentu Joao Golartu (João Goulart) Brazīlijā 1964 Pučs pret prezidentu Viktoru Pazu Estensoro (Víctor Paz Estenssoro) Bolīvijā 1965 Pučs pret prezidentu Sukarno (Sukarno) Indonēzijā 1966 Pučs pret prezidentu Jans Bošs (Juan Bosch) Dominikānas Republikā 1967 Militārs pučs pret Georgu Papandreu Grieķijā 1973 Militārs pučs pret prezidentu Salvadoru Aljendi Čīlē 1975 Valsts apvērsums pret prezidentu Janu Velasko Alvarado (Juan Velasco Alvarado )Peru 1981 Prezineta Roldosa Agilera (Roldos Aguilera) noslepkavošana Ekvadorā 1981 Varas vīra Omara Torijos noslepkavošana Panamā 1983 ASV-invāzija Grenādā pēc premjerministra Maurīcija Bišopa (Maurice Bishop) noslepkavošanas 1989 ASV-invāzija Panamā un varas vīra Manuela Norjega atcelšana no amata 1981–1990 ASV iejaukšanās (vairākas) pret-karā pret Sandīnistiem Nikaragvā 1991 Militārs pučs pret prezidentu Dženu Bertrandu Aristidi (Jean-Bertrand Aristide) Haiti 1991 ASV vadītā militārā intervence pret valsts prezidentu Sadamu Huseinu Irākā 1999 Kosovas –karš – Nato-militāra iejaukšanās ASV virsvadībā 2001 ASV vadīta militārā intervence Afganistānā pret Talibanu 2002 Neizdevies puča mēģinājums pret Venecuēlas valsts prezidentu Hugo Čavezu. 2003 Rožu revolūcija un prezidenta Eduarda Ševarnadzes nogāšana Gruzijā 2003 Irakas karš, kas 2006. gadā noveda pie valsts prezidenta Sadama Huseina nogalināšanas 2005 Tulpju revolūcija un prezidenta Askara Akajeva nogāšana Kirgīzijā 2011 ASV-vadītā militārā intervence pret Lībiju un valsts galvas Muamara Kadāfi noslepkavošana kopš 2011. gada karš Sīrijā un neizdevusies prezidenta Bašara al-Asada nogāšana 2014 Valdības apvērsums Ukrainā pret prezidentu Viktoru Janukoviču Arī aktuālajās krīzēs starp ASV un Venecuēlu, Ziemeļkoreju, Kubu un Irānu ir novērojami tieši tāds pats rokraksts. Jo šo valstu valdības starptautiskajiem koncerniem neļauj nekādu pieeju savu zemju resursiem. Un arī Ziemeļkorejas, Kubas un Irānas Centrālās bankas vēl nav zem Rotšildu kontroles. Tādēļ arī šie konflikti, visticamāk, nomierināsies tikai tad, kad pastāvošās valdības tiks nogāztas un aizvietotas ar marionešu valdībām, tieši tāpat kā ASV konfliktos ar Afganistānu, Irāku un Lībiju, kuru bankas pirms ASV intervences arī bija neatkarīgas. Secinot no šīm uzskaitītajām kopsakarībām, ir jāpieņem, ka daudzie konflikti, valdību gāšanas un arī ekonomiskās un finanšu krīzes ir starptautiskās finanšu elites „rokraksts“. Tā darbojas kā noziedznieku sindikāts, kam nav nekādas sirdsapziņas un nekādas morāles un tā – varas un naudas dēļ, iegāž postā un sabrukumā veselas tautas. Ir laiks šādiem krimināliem darbiem darīt galu un par to atbildīgie aukliņu raustītāji ir jāsauc pie atbildības. Šī raidījuma pielikumā noskatieties kādreizējā ASV Nacionālās drošības aģentūras (NSA) ekonomiskā slepkavas - aģenta Džona Pērkinsa atzīšanos un vērtējumu. www.youtube.com/watch?v=0Pn7qrl7NAA Min. 24:58 bis 40:50 „Ekonomiskā slepkavas“ piedzimšana („Economic Hit Man“). „Ir divi ceļi, kā iekarot un paverdzināt kādu nāciju. Viens ir - ar zobenu. Otrs – caur parādiem.“ (Džons Adamss, 1735 – 1826) Džons Pērkinss (kādreizējais “Chas. T. Main Inc.” galvenais ekonomists, grāmatas „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze“ autors): Mēs – ekonomiskie slepkavas, bijām atbildīgi par pirmās, patiesi globālās impērijas radīšanu. Un mēs strādājam daudzos atšķirīgos veidos. Bet, laikam, visbiežākais ceļš ir atrast kādu zemi, kurai ir resursi, kā piemēram, nafta, un tad šai zemei no Pasaules bankas vai kāda tās māsas uzņēmuma dod milzīgu aizdevumu. Bet šī nauda faktiski nemaz nenonāk šajā zemē. Tā vietā, tā iet uz mūsu uzņēmumiem, lai šajā zemē uzbūvētu infrastruktūras projektus - spēkstacijas, industrijas rajonus, ostas – to, no kā šajā zemē ir labums tikai pāris cilvēkiem. Vēl par mūsu uzņēmumiem: šīs lietas reāli nepalīdz cilvēku vairākumam. Bet šie cilvēki un šī zeme tiek atstāta viena, lai nestu vareno parādu. Tā parādu summa ir tik liela, ka viņi nevar to atmaksāt. Tā ir daļa no plāna – ka viņi nespēj to atmaksāt. Un tādēļ mēs, ekonomiskie slepkavas, konkrētā laikā atgriežamies pie viņiem atpakaļ un sakām: „Jūs esat mums parādā daudz naudas, jūs nevarat savus parādus mums nomaksāt, tādēļ pārdodiet mūsu naftas koncerniem savu naftu pa lēto,“ „Ļaujiet mums jūsu zemē uzcelt mūsu militārās bāzes“ vai „Ar saviem pulkiem atbalstiet mūsu armiju kaut kur pasaulē, piemēram, Irākā“ vai „nākamajās ANO vēlēšanās balsojiet par mums“ „ļaujiet mums privatizēt jūsu elektrības ražotnes, arī ūdens- un iekārtu sistēmas un pārdodiet tās ASV uzņēmumiem vai citiem starptautiskiem koncerniem. Tas viss pārplūst kā plūdi. Tas ir ļoti tipisks veids, kā strādā SVF un Pasaules banka. Tie iegrūž kādu zemi parādos, kas ir tik lieli, ka tā nespēj tos nomaksāt. Un tad viņi piedāvā refinansēt šos parādus un maksāt lielākus procentus. Un viņi pieprasa: šo „šis par to“ („Quid pro quo“), ko sauc par „kondicionalitāti“ (salāgot ar noteikumiem) vai “laba pārvaldība” („good governance“), kas pamatā nozīmē, ka valstīm ir jāizpārdod savi resursi, daudzi sociālie sasniegumi, apgādes uzņēmumi, un dažkārt pat savas skolas sistēmas, savas tiesas, savas apdrošināšanas sistēmas – ārzemju koncerniem. Tādā veidā tas ir viens dubults, trīskāršs, četrkāršs vai vienalga, cik-kāršs uzbrukums! Irāna 1953. Kāds precedenta gadījums - kas noder par piemēru citām turpmākajām „ekonomiskajām slepkavošanām“ - gadījums sākās agrajos piecdesmitajos gados, tad Irānā demokrātiskās vēlēšanās tika ievēlēts premjerministrs Mohamads Mosadeks. Viņš bija cerība uz demokrātiju Tuvajos Austrumos un visā pasaulē. Viņš bija “Time-Magazin” “gada cilvēks“. Bet viena no lietām, ko viņš īstenoja, bija ideja, ka ārzemju naftas koncerniem Irānas tautai ir jāmaksā daudz vairāk naudas par naftu, ko tie izved no Irānas, un Irānas tautai ir jāgūst peļņa no šīs naftas. Atsvešinoša politika. Dabiski, ka mēs to neuzlūkojām ar labu prātu. Bet mēs baidījāmies darīt to, ko mēs normāli darām: iesūtīt šajā zemē armiju. Tā vietā mēs iesūtījām vienu vienīgu CIP aģentu – Kermitu Rūzveltu (Kermitu Rooseveltu) – kādu Tedija Rūzvelta (Teddy Rooswelta) radinieku. Kermits iegāja Irānā ar pāris miljoniem dolāru, un īsā laikā viņam bija ļoti labi panākumi. Viņš spēja panākt to, ka Mosadegs tika nogāzts un viņa vietā ielikts Šahu (Schahs) –cilvēku, kurš vienmēr pozitīvi vērtēja naftu. Tas bija patiešām efektīvi. „…Šah, esi laipni gaidīts mājās.“ Amerikas Savienotajās Valstīs Vašingtonā ļaudis redzēja šos notikumus un teica: „Wow, tas bija vienkārši un lēti.“ – Tā tika nodibināts šis pavisam jaunais ceļš – manipulācija ar valstīm, impērijas radīšana. Vienīgā problēma ar Rūzveltu (Roosweltu) bija tā, ka viņš bija pierādāms, oficiāls CIP aģents. Ja viņš tiktu notverts, tad sekas varētu būt ļoti nopietnas. Tajā laikā ļoti ātri tika rasts risinājums: lietot privātus padomniekus - Izmantojot Pasaules bankas vai SVF vai kādas citas no šīm aģentūrām naudu – sūtīt tādus cilvēkus, kā mani, kas strādā privātos uzņēmumos. Tad valdībām nebūtu nekādu seku, ja mēs tiktu notverti. Gvatemala 1954. Kad Jakobs Arbenz (Árbenz [Guzman]) kļuva par Gvatemalas prezidentu, lielu daļu šis zemi pārvaldīja lielie starptautiskie uzņēmumi, kā “United Fruit Company”. Arbenz (Árbenz) aģitēja ar solījumu: „Mēs gribam šo zemi atdot atpakaļ cilvēkiem“. Kad viņš pārņēma varu, viņš realizēja tos procesus, ar kuriem to vajadzēja īstenot – atdot pilsoņiem atpakaļ viņu tiesības uz zemi. “United Fruit Company” uz to skatījās nelabprāt. Viņi noalgoja reklāmas aģentūru un uzsāka milzīgu kampaņu ASV, lai pārliecinātu ASV pilsoņus, ASV presi un ASV Kongresu par to, ka Arbenz esot Padomju Savienības marionete, un, ja mēs viņam atļaušot palikt pie varas, tad “sovjetiem” būšot kāja durvīs uz Rietumu pasauli. Un tajā laikā katrā prātā bija lielas bailes no sarkanā, komunistiskā terora. Un, saīsināšu šo garo stāstu, šīs propagandas kampaņas rezultātā CIP un armija uzņēmās militāru akciju, lai izpostītu šo vīru. Un mēs to patiešām izdarījām. Mēs turp nosūtījām lidmašīnas, karavīrus un atentātu izdarītājus, mēs tur iesūtījām visu, lai izpostītu viņu. Un mēs viņu izpostījām. Tikko, kā viņš bija atstādināts no amata, tā bija jauns tips, kas nāca pie varas pēc viņa, un gandrīz visu atkal nodeva starptautisko uzņēmēju rokās – ieskaitot „United Fruit Company“. Ekvadoru daudzus gadus pārvaldīja ASV draudzīgi diktatori, bieži ļoti brutāli. Tad tika izlemts, ka arī viņi gribot īstas, demokrātiskas vēlēšanas. Džeims Roldos (Jaime Roldós) kandidēja uz amatu, un viņš teica, ka viņa, kā prezidenta, galvenais mērķis būšot nodrošināt, lai Ekvadoras resursi tiktu izlietoti, kā palīdzība tautai. Un rezultātā viņš uzvarēja ar ļoti lielu balsu pārsvaru, ar tik lielāku, ar kādu nekad Ekvadorā neviens nav ticis ievēlēts. Un viņš sāka ieviest vadlīnijas, lai nodrošinātu to, ka ienākumi no naftas palīdzētu tautai. Tas mums ASV nepatika. Mani, kā vienu no vairākiem ekonomikas slepkavām, nosūtīja uz Ekvadoru, lai izmainītu Roldosu, lai viņu korumpētu, pārskaņotu, lai viņam liktu zināt: „ Roldos, viss ir skaidrs, tu zini, kas jādara. Tu vari kļūt bagāts – tu un tava ģimene – ja tu spēļēsi līdzi… Bet, ja tu taisīsi tālāk to politiku, kādu tu esi apsolījis, tad tu pazudīsi…“. Viņš negribēja dzirdēt. Viņš tika noslepkavots. Pēc tam, kad lidmašīna bija nokritusi, visa apkārtne tika norobežota. Vienīgie cilvēki, kas drīkstēja tur uzturēties, bija no tuvās ASV kara bāzes un daži no Ekvadoras armijas. Kad sākās izmeklēšana, autoavārijās nomira divi galvenie liecinieki, pirms tiem bija iespēja izteikties. Sakarā ar Roldosa noslepkavošanu notika daudzas ļoti zīmīgas lietas. Man, tāpat kā lielākajai daļai citu cilvēku, kas nodarbojās ar šo lietu, nebija nekādu šaubu, ka runa ir par slepkavību. Un dabiski, es savā pozīcijā kā „Ekonomiskais slepkava “, pastāvīgi gaidīju, ka ar Roldosu kaut kas varētu notikt. Vai nu notiks valsts apvērsums, vai slepkavība, par to es nebiju drošs, bet katrā ziņā, viņš tiks. nocirst. Jo viņš nekļuva korumpēts (uzpirkts). Viņš nebūtu ļāvis sevi tā ietekmēt, kā mēs to gribējām. Omārs Torihos (Omar Torrijos), Panamas prezidents, kā jūs zināt, bija viens no maniem mīļākajiem politiķiem. Man tiešām viņš ļoti patika. Viņš bija ļoti harizmātisks. Tas bija vīrs, kas tiešām gribēja palīdzēt šai zemei. Un, kad es mēģināju viņu uzpirkt vai korumpēt, viņš teica: „Skaties, Džon, - viņš mani sauca par Huanito – viņš teica, „Skaties, Huanito, man nauda nav vajadzīga. Tas, ko man patiešām vajag, ir tas, lai ar manu zemi apietos godīgi. Es gribu, lai ASV samaksā to, ko tā ir parādā par visu manas tautas izpostīšanu. Man ir jābūt pozīcijā, kurā es varu palīdzēt citām Latīņamerikas valstīm sasniegt neatkarību un būt brīviem no šīs briesmīgās Ziemeļu klātbūtnes. Jūs mūs pārāk noganāt. Panamas kanālu es gribu atpakaļ panamiešu rokās. Tas ir tas, ko es gribu. Tādēļ liec man mieru. Tu zini, nemēģini mani uzpirkt.“ Tas bija 1981. gadā, un maijā Džaime Roldos tika noslepkavots, un Omars Torijos to labi apzinājās. Torijos saveda kopā savu ģimeni: „Es laikam būšu nākamais, bet tas ir ok, jo es esmu darījis to, kā dēļ es esmu te nācis. Es nesen apspriedos par kanālu. Tas kanāls tagad būs mūsu rokās, jo mēs esam gatavi ar Džimiju Kārteru (Jimmy Carteru) pārrunāt līgumu.“ Tā paša gada jūnijā, tikai pēc dažiem mēnešiem, arī viņš mira, nogāžoties lidmašīnai, ko, bez kādām šaubām, īstenoja CIP apmaksāti atentātu veicēji. Daudz kas norāda uz to, ka viens no Torijos miesassargiem pēdējā brīdī, viņam iekāpjot lidmašīnā, iedeva kasešu atskaņotāju – mazu atskaņotāju, kurā bija bumba. Man ir interesanti tas, kā šī sistēma apmēram vienā un tai pašā veidā turpināja darboties – gadiem un gadiem, izņemot to, ka „Ekonomiskie slepkavas“ ir kļuvuši labāki un labāki. Tad mēs cīnījāmies ar to, kas nesen notika Venecuēlā. 1998. gadā Hugo Čavez kļuva par ievēlētu prezidentu, sekojot garai prezidentu rindai, kas bija ļoti korumpēti un principā bija izpostījuši šīs zemes ekonomiku. Un tā visa vidū tika ievēlēts Čavez, kurš noturējās pret ASV . To viņš izdarīja galvenokārt tāpēc, ka viņš pieprasīja, lai Venecuēlas nafta tiktu izmantota, lai palīdzētu Venecuēlas tautai. Nu jā, mums ASV tas nepatika. Tā 2002. gadā tika inscenēts valsts apvērsums, aiz kā slēpās pēc manām un daudzu citu cilvēku domām – bez šaubām, CIP. Veids, kā tika uzkūdīts šis apvērsums, ļoti labi atspoguļo to, ko Kermits Rūzvelts darīja Irānā – tiek apmaksāti cilvēki, lai tie izietu ielās, demolētu, protestētu, lai kliegtu, ka Čavez ir ļoti nepopulārs. Ja uz to var uzkurbulēt pāris tūkstošus cilvēku, tad TV viegli var likt izskatīties, ka tā ir visa zeme, un ka šīs akcijas sāk izplatīties. Tas nebija Čaveza gadījums – viņš bija pietiekami rūdīts, un cilvēki tik pārliecināti stāvēja aiz viņa, ka viņi pārvarēja visu. Tas bija varens brīdis Latīņamerikas vēsturē. Irāka 2003. gads. Irāka faktiski ir perfekts piemērs veidam, kā funkcionē visa šī sistēma. Mēs, „Ekonomiskie slepkavas“ esam pirmā aizstāvēšanās/aizsardzības līnija. Mēs ejam iekšā, mēģinām korumpēt valdības un piedabūt tās pieņemt šos milzīgos kredītus, kurus pēc tam mēs lietojam kā spiediena līdzekļus, lai viņus principā pārvaldītu. Ja mēs klūpam, kā es Panamā ar Omaru Torijosu un Ekvadorā ar Džaimi Roldou (Jaime Roldosu), ar vīriem, kas atsakās tikt uzpirkti, - tad mūsu otrā aizstāvēšanās līnija pastāv tajā, ka mēs sūtam atentāta izpildītājus. Un tie vai nu nogāž valdības vai noslepkavo. Un kad tas ir noticis, nāk jauna valdība, un tie jau pakļausies, jo nākamais prezidents zina, kas notiek, ja nedara to, ko liek. Irākas gadījumā nenostrādāja neviens no šiem mēriem. „Ekonomiskie slepkavas“ nebija spējīgi izspiesties līdz Sadamam Huseinam. Mēs stipri pūlējāmies piedabūt viņu pieņemt līgumu, kas bija ļoti līdzīgs tam, ko Sauda Arābijā akceptēja Saūda dinastija. Bet viņš to nepieņēma. Un tad nāca atentātu „speciālisti“, lai viņu noslepkavotu. Bet viņi to nevarēja, jo viņa apsargi bija ļoti labi. Galu galā viņš savulaik bija strādājis CIP. Viņu salīga, lai nogalinātu kādu agrāko Irākas prezidentu, bet tas neizdevās. Viņš zināja sistēmu. Un tad 1991. gadā mēs sūtījām armiju. Un mēs izpostījām Irākas armiju. Šajā punktā mēs domājām, ka Sadams Huseins varētu „atjēgties“. Dabiski, ka uz šo laiku mēs jau varējām būt likuši viņu nogalināt. Bet mēs to negribējām. Viņš ir sava veida „stiprais vīrs“, kas mums patīk. Viņš kontrolē savus pilsoņus. Mēs domājām, ka viņš varētu kontrolēt kurdus, turēt irāņus viņu robežās un turpināt piegādāt mums naftu. Un tādēļ, ka viņa armiju mēs bijām likvidējuši, viņš varētu nākt pie prāta. Un tā 90-ajos gados „ Ekonomiskie slepkavas “ atkal gāja pie viņa – bet bez panākumiem. Ja panākumi būtu bijuši, viņš vēl būtu amatā. Mēs viņam pārdotu visas kara lidmašīnas, kuras viņš gribētu. Visu, ko viņš gribētu. Bet viņiem nebija panākumu. Arī atentātieši atkal nespēja viņu izslēgt. Tādēļ mēs atkal sūtījām armiju, un šoreiz mēs to darbiņu nokārtojām – izslēdzām viņu. Un laikā, kad nokārtojām šo lietu, mēs noslēdzām dažus, mums ļoti ienesīgus būvniecības līgumus – lai atkal uzbūvētu šo zemi, kuru mēs praktiski bijām izpostījuši. Tas ir diezgan labs bizness tam, kam pieder ļoti lielas būvniecības firmas. Un tā, Irāka uzrāda visas trīs pakāpes. „ Ekonomiskie slepkavas “ tur netika galā, tāpat arī atentātnieki. Un kā pēdējais mērs tika nosūtīta armija. Tādā veidā mēs esam radījuši īstu impēriju, bet mēs to esam darījuši ļoti, ļoti slēpti. tas ir slepeni. Visas pagātnes impērijas tika radītas ar armijas palīdzību, un katrs zināja, ka viņi to ir radījuši. Briti zināja, ka viņi to ir uzcēluši. Francūži, vācieši, romieši, grieķi arī – un viņi ar to lepojās! Viņiem vienmēr bija viena atruna, kā civilizācijas izplatīšana, kaut kādas reliģijas izplatīšana, kaut kas šajā virzienā. Bet viņi zināja, ka viņi to ir izdarījuši. Mēs to nezinām. Lielākajai daļa no ASV cilvēkiem nav ne jausmas par to, kāds mums ir labums no slepenās impērijas priekšrocībām un - ka šodien pasaulē ir vairāk verdzības, nekā jebkad agrāk. Un tad nāk jautājums: ja ir impērija, tad kas ir imperators? Acīm redzams, ka mūsu ASV prezidenti nav nekādi imperatori. Imperators ir cilvēks, kas netiek ievēlēts, kam nav nekāda ierobežota amatā būšanas laika un viņš praktiski nevienam nav atskaiti parādā. Tātad, mūsu prezidenti neatbilst šai kategorijai. Bet mums ir kaut kas, ko es redzu kā imperatora ekvivalentu. Un tas ir tas, ko es saucu par korporatokrātiju (uzņēmēju un politikas sakausējums), latviski teiksim – koncernu valdīšana. Korporatokrātija ir indivīdu grupa, kas vada mūsu vislielākos uzņēmumus. Un viņi tiešām uzvedas kā šīs impērijas valdnieki. Tie kontrolē mūsu medijus. Vai nu tieši nopērkot tos vai caur reklāmu. Viņi kontrolē lielāko daļu no mūsu politiķiem, jo finansē to vēlēšanu kampaņas vai nu caur koncerniem vai caur privātiem ziedojumiem, kas nāk no koncerniem. Viņi nav vēlēti. Viņu amatā būšanas laiks nav ierobežots. Viņi neatskaitās nevienam. Un korporatokrātijas augstākajā spicē nevar droši pateikt, vai tā persona strādā privātā uzņēmumā, vai priekš valdības, jo viņi ilgstoši mainās. Tev, piemēram, ir vīrs, kurš šobrīd strādā par lielas būvfirmas, kā “Halliburton”, prezidentu. Bet nākamajā mirklī viņš jau ir ASV viceprezidents. Vai tas prezidents, kas bija naftas rūpniecībā. Un tā ir patiesība – vienalga, vai tevi amatā ievēlēja demokrāti vai republikāņi. Notiek šī mainīšanās šurpu un turpu, kā pa virpuļdurvīm. Un zināmā veidā mūsu valdība lielākajā daļā laika ir necaurskatāma. Un mūsu uzņēmumi realizē stratēģijas vienā vai otrā līmenī. Valdības stratēģijas tiek praktiski koncernu vadītas. Un tad tās tiek liktas priekšā valdībai un kļūst par valdības likumiem. Tās ir ļoti tuvas un labi pazīstamas attiecības. Un tā nav nekāda sazvērestības teorija vai tamlīdzīgi. Šiem cilvēkiem nav jāsanāk kopā, lai plānotu lietas, kuras tie grib darīt. Viņi praktiski visi strādā zem viena un kopīga priekšnoteikuma. Un tas ir tas, ka viņiem ir jāmaksimizē sava peļņa. Un neskatoties uz sociāliem un ekoloģiskiem zaudējumiem.

no von hag.

Avoti: https://de.statista.com/statistik/daten/studie/157935/umfrage/laender-mit-den-hoechsten-militaerausgaben/
https://michael-mannheimer.net/2019/01/31/komplette-liste-von-banken-im-besitz-und-unter-kontrolle-der-rothschilds/
Buch "Megacrash – die große Enteignung kommt" von Günter Hannich S.160 https://fassadenkratzer.wordpress.com/2015/02/20/die-raubzuge-des-iwf-in-europa/
https://fassadenkratzer.wordpress.com/2015/02/13/der-internationale-wahrungsfonds-iwf-und-die-ausbeutung-der-entwicklungslander/
https://de.wikipedia.org/wiki/Internationaler_W%C3%A4hrungsfonds#Mitgliedstaaten
https://de.wikipedia.org/wiki/Mitgliedstaaten_der_Vereinten_Nationen
https://de.sputniknews.com/kommentare/20190721325476981-iwf-us-beziehung/
https://alles-schallundrauch6.blogspot.com/2007/02/wirtschaftskiller-oder-wie-unterwerfe.html
http://alles-schallundrauch.blogspot.com/2007/04/der-wandel-in-sdamerika.html
https://www.youtube.com/watch?v=0Pn7qrl7NAA
https://www.focus.de/finanzen/news/das-netzwerk-der-macht-diese-konzernen-kontrollieren-die-welt_id_3929949.html
http://www.uni-protokolle.de/Lexikon/US-Interventionen_im_Ausland.html
https://derfunke.at/nostalgie/hp_artikel/usverbrechen.htm
https://de.wikipedia.org/wiki/Mohammad_Mossadegh
https://de.wikipedia.org/wiki/Jacobo_%C3%81rbenz_Guzm%C3%A1n
https://de.wikipedia.org/wiki/Kong_Le
https://de.wikipedia.org/wiki/Juan_Bosch
https://de.wikipedia.org/wiki/Ng%C3%B4_%C4%90%C3%ACnh_Di%E1%BB%87m
https://de.wikipedia.org/wiki/V%C3%ADctor_Paz_Estenssoro
https://de.wikipedia.org/wiki/Jo%C3%A3o_Goulart
https://deutsch.rt.com/26423/meinung/ueber-15-millionen-opfer-des-terrors-staatsstreiche-und-militaerinterventionen-nach-1945-in-lateinamerika/
https://de.wikipedia.org/wiki/Sukarno
https://de.wikipedia.org/wiki/Georgios_Papandreou
https://de.wikipedia.org/wiki/Muammar_al-Gaddafi
https://de.wikipedia.org/wiki/Putsch_in_Chile_1973
https://de.wikipedia.org/wiki/Maurice_Bishop
https://de.wikipedia.org/wiki/Omar_Torrijos
https://de.wikipedia.org/wiki/US-Invasion_in_Panama
https://de.wikipedia.org/wiki/Manuel_Noriega
https://de.wikipedia.org/wiki/Geschichte_Nicaraguas
https://de.wikipedia.org/wiki/Jean-Bertrand_Aristide
https://de.wikipedia.org/wiki/Hugo_Ch%C3%A1vez
https://de.wikipedia.org/wiki/Krieg_in_Afghanistan#Konflikt_seit_der_US-gef%C3%BChrten_Intervention_im_Jahr_2001
https://de.wikipedia.org/wiki/Saddam_Hussein
https://de.wikipedia.org/wiki/Muammar_al-Gaddafi
https://de.wikipedia.org/wiki/Baschar_al-Assad
https://de.sott.net/article/15263-Was-haben-John-McCain-Arabischer-Fruhling-und-andere-Farbrevolutionen-miteinander-zu-tun
https://www.us-kriege.de/syrien/
https://www.contra-magazin.com/2014/12/oliver-stone-cia-fingerabdruecke-beim-maidan-putsch-der-ukraine/