18. AZK- Florians Pfafs: Miers un drošība — kāpēc mums vajadzīga labāka politika

25.01.2023 | www.kla.tv/24877

Ivo Saseks: "Tagad, ja jums kādreiz ir bijusi vēlme, iespējams, dzirdēt militāro vadītāju runājam par mieru, šodien ir diena, lai īstenotu savu vēlmi. Šodien mūsu vidū ir cilvēks, nākamais runātājs, kurš kā majors varonīgi atteicās ar savu karaspēku kā vācietis doties karā Irākā. Un tas izraisīja lielu ažiotāžu. Un šis cilvēks šodien runās ar mums par tēmu “Miers un drošība: kāpēc mums vajadzīga labāka politika. Mēs tagad sveicam šo varoni Florianu Pfafu ar patiesi lieliem aplausiem.» Florian Pfaff: „ "Paldies, Ivo Sasek. Bet es neesmu varonis, es tikai pildīju savu pienākumu." Ivo Sasek: "Paldies,tagad mēs dzirdēsim viņa CV." Īsa biogrāfija: Florians Pfafs bija Bundesvēra karavīrs no 1976. līdz 2013. gadam. Sabiedrības uzmanības lokā viņš nonāca 2003. gadā, kad viņš - ar majora pakāpi - nepakļāvās nelegālam priekšnieka rīkojumam (ignorēt likumu un savu sirdsapziņu un netieši piedalīties Irākas karā kā IT speciālistam). Par to Bundesvērs viņu ievietoja psihiatriskajā nodaļā un viņam draudēja cietumsods, taču tiesa viņu attaisnoja un vairākas reizes apbalvoja ar Starptautiskās Cilvēktiesību līgas Kārļa fon Ossicka medaļu un Pasaules pilsoņa balvu. Viņš ir bijis aktīvs miera kustībā kopš Irākas kara, kā arī kopš 2021. gada aktīvi darbojies partiju politikā (joprojām mazajai partijai dieBasis miera un drošības jomā). Viņš ir arī runasvīrs darba grupai "Darmstädter Signal", kas ir kritiski aktīvi un bijušie Bundesvēra locekļi. Floriana Pfafa referāts: Miers un drošība — kāpēc mums vajadzīga labāka politika Paldies par laipno uzaicinājumu, Ivo Sasek. Paldies arī visiem organizatoriem. Es jau šeit pamanīju, ka tulkošana acīmredzami ir diezgan daudz darba tik daudzās valstīs. Un, protams, vēlos pateikties arī visiem skatītājiem, kuriem tas interesē, jo kāds labums, ja es šeit kaut ko saku, saku patiesību, pasaku kaut ko sliktu un neviens nesaka: Mēs vēlamies to mainīt, tāpēc paldies visiem iesaistītajiem. . Tad otrkārt īss ievads ar mani. Kas es esmu? Vai es esmu antisemīts, vai es esmu sazvērestības teorētiķis, vai es varbūt esmu gatavs vardarbībai? Nu, protams, es neesmu antisemīts, es saku, ka notika Holokausts, es nosodu holokaustu. Bet es ne tikai nosodu holokaustu, es nosodu arī rasismu visā pasaulē, tāpēc arī naids pret krieviem vai pret ukraiņiem vai citiem, - naids nekad nav pareizs, naids vienmēr ir nepareizs! Kā es attiecos pret sazvērestības teorijām? - Nu, tas bija mans darbs, lai aizsargātu sazvērestības teorētiķus. To sauc par demokrātiju, ka jums ir atļauts pateikt, ko vēlaties, un jums, piemēram, nav jābūt visiem vienādam viedoklim par chemtrails. Bet tas, ka var būt arī citāds viedoklis, nekā citiem, tas reiz bija karavīra uzdevums. Un to, ka ir atļauts kritizēt arī valdību, agrāk sauca par opozīciju. Protams, es pats zvērēju ar zvērestu, tāpēc, ja vēlaties, es esmu arī esmu sazvērnieks, bet es domāju, ka to ir daudz vairāk, un tie ir daudz slepenāki - piemēram, visas slepenās savienības vai slepenie dienesti. Un nevienam šeit zālē vai visā pasaulē nevajadzētu domāt, ka tie cilvēki nesaņem naudu; tas ir gluži pretēji. Vai es pats esmu gatavs vardarbībai? - Jā, daļēji, ciktāl to atļauj likums; piemēram, policijas vardarbība vai tiesiskas valsts aizsardzība pret nelikumīgas valsts uzbrukumu. Protams, nav jēgas aizstāvēt diktatūru pret tiesisku valsti. Tātad, ja tas ir cilvēciski saprātīgi, morāli un juridiski pieļaujams, tad es saku: vardarbība ir okay. Vardarbība ir arī runas spēks, man nav nekas pret to, ja tikai tie savā labā neizmanto melus, un, ja viņi paliek pie patiesības. Tās ir manas prasības attiecībā uz vardarbību. Un, protams, man alternatīva (vardarbībai) ir diplomātija - tas ir jāpasaka, ja es esmu pret kaut ko, bet man arī ir jāpasaka, par ko es esmu – diplomātija, kā alternatīva, vienmēr man ir bijusi prioritāte pār karu un bruņotu spēku. Tas arī ir tas, ko vēlas ANO Harta, un ko vēlas Pamatlikums. Un, līdz ar to, es jau esmu savā lekcijā. Un, proti, tas galvenokārt attiecas uz cenzūru. Vācijas Pamatlikumā ir teikts: "Cenzūra nenotiek." Diemžēl, cenzūra notiek Vācijā katru dienu. Es par to runāšu mazliet vēlāk. Un ir vēl sliktāk: notiek ne tikai cenzūra, notiek pat cilvēku kūdīšana, tas ir, notiek patiesības sagrozīšana. Un tas ir vēl sliktāk, nekā cenzūra. Kara trivializācija (izrādīšana par nekaitīgu) šeit ir tikai viens piemērs. Ņemsim vēl kādu piemēru: RS vīrusi. Tagad es dzirdu radio: ir vesela slimnīca, kas tagad ārstē bērnus tikai ar RS vīrusiem. Jā, kas to paredzēja? - Tieši mēs, kritiskie cilvēki, teicām: ja jūs uzspiežat bērniem nēsāt maskas, tad, varbūt, jūs varat viņus pasargāt no koronovīrusiem, bet imūnsistēma tiek nomākta, un tad viņi var dabūt citus vīrusus, piemēram, RSV [elpceļu sincitiālais vīruss = akūtu elpceļu infekciju izraisītājs]. Un tieši tā tas notika. - Kurš toreiz par to brīdināja, to toreiz sauca par "sazvērnieku". Un katrs, kas teica, ka mēs nedrīkstam slēgt bērnu dienas aprūpes centrus, slēgšanas negatīvā sekas būs sliktākas, (nekā slimība), jo bērni pat nesaslimst ar kovidu, nemaz nerunājot par miršanu – tas bija "sazvērnieks". Un šodien to saka pats Karls Lauterbahs (Vācijas Veselības ministrs). Bet viņš tagad pēkšņi vairs nav "sazvērnieks"! Tagad, kad tas tiek oficiāli pateikts, pēkšņi viss ir labi, un neviens mums neatvainojas. Bet tas vienmēr tā paliks. Tātad, es biju arī cenzūrā, kas tomēr notiek. Kur tas notiek, šī cenzūra? Nu, piemēram, cenzūra notiek katrā uzņēmumā, arī Bundesvērā, kā uzņēmumā pēdiņās. Tā kā juridiskā situācija tiek interpretēta tik nepareizi, ka viņiem vairs nesanāk nekas labāks, kā: "cenzūra nenotiek", un "darbinieks, ekonomisku apsvērumu dēļ, nedrīkst kaitēt savam darba devējam". Tātad, ja es strādāju tabakas ražošanas uzņēmumā un uzzinu, ka tur kaut kas tiek piejaukts klāt, kas cilvēkus padara slimus un atkarīgus, t.i., atkarības-slimus, tad, saskaņā ar Vācijas likumiem, man nav atļauts to izteikt, jo es ar to kaitēju darba devējam! Tā ir cenzūra. Un pilnīgi likumīga! Mums nav ziņotāju (whistle-bloveru) likuma. Mums būtu vajadzīgs likums, kurā būtu teikts: "Ikviens, kurš stāsta patiesību, nekad nevar tikt saukts pie atbildības." Un, gluži pretēji, mums būtu vajadzīgs arī tāds likums, kā par viltotu naudu: “Ikviens, kurš apzināti izgudro un izplata melus, tiek sodīts ar ieslodzījumu”. Abas šīs lietas nav iekļautas likumos, un tas nozīmē, ka pamatlikums ir kā kliba pīle ("klibā pīle") - tas nespēj tiesāt. Ja cilvēki neīsteno Pamatlikumu, tad tas arī nav Kriminālkodeksā, un neviens par to netiks saukts pie atbildības. Pamatlikuma pārkāpšana nemaksā pat vienu franku vai eiro. Bet arī žurnālisti, no kuriem visi – ne visiem, bet daudziem ir jāparaksta, ka viņi neziņos patiesību. Viņi paraksta, ka nekādā gadījumā neziņos par pilnu patiesību, un tas ir, ja tas ir pret Mazo brāli un pret Lielo brāli. Tātad Atlantijas, Ziemeļatlantijas alianse vai Izraēla. Jūs nedrīkstat teikt neko negatīvu par tiem. Pozitīvas lietas var ziņot, bet negatīvas lietas ne. Protams, tā ir cenzūra, kas ir neizbēgama un jau iepriekš ieprogrammēta, ja es piespiežu šiem cilvēkiem parakstīt šādus līgumus. Vai arī jūs vienkārši zaudējat savu darbu vai vienkārši nedabūjat to. Tas pats attiecas arī uz Bundesvēru. Bet tagad visiem, kas šeit klausās, ir liela priekšrocība, ka šim noteikumam ir izņēmums. Un šis izņēmums skan tā: attiecīgā persona, ar kuru tiek izdarīti šādi kauna darbi, drīkst to publicēt. Nevienam no maniem biedriem nav atļauts iepriekš publicēt to, ko es runāšu savā lekcijā, ja vien es pats to iepriekš nebūšu publicējis, bet viņš, kā teikt, tikai citēs mani. Tāpēc AZK ir atļauts to visu šeit publicēt, jo es jau esmu to publicējis. Starp citu, ES es jau esmu publicējis daļu no tā savā grāmatā, bet par to es runāšu vēlāk. Nebaidieties, to grāmatu jūs vairs nevarat nopirkt, ja nu vēl kādā antikvariātsā, bet es no tā vairs neko nenopelnu. Tātad, es gribu sākt uzreiz ar savu lekciju. Un sāksim tikai, ļaujot citiem cilvēkiem izteikt, cik patiesībā ir svarīgas publiskas diskusijas: "Cilvēces vēsturē meli un faktu sagrozīšana vienmēr ir bijuši kā kārdinājums pārspēt citus, iegūt priekšrocības sev, gan privāti, gan politiski. Un tas ir liels liberālās demokrātijas sasniegums, ka apgalvojumiem un argumentiem ir jāveic publiska pārbaude. Ka publiskās diskursijās argumenti saduras ar pretargumentiem un apgalvojumi ar faktiem, lai meli tiktu atmaskoti.“ "Tāpēc pjedestāla eksperti šodien uzņemas tēmu, kas skar mūsu brīvās demokrātiskās Konstitūcijas pamatus. Publiskās diskusijas, Parlamenta debates, cīņa par labāko argumentu – tas viss var gūt panākumus tikai tad, ja mēs varam vienoties par kopīgu realitāti.“ "Lai tagad runātu unisonā ar Platonu, kurš Politeiā saka, ka, ja jūs nevarat nosaukt publisko lietu, kas attiecas uz visiem kopā, ja jūs to vairs nevarat nosaukt, tad jūs atrodaties idiotu laikmetā.“ "Skatiens ārpus mūsu valsts robežām atklāj: uz faktiem balstīta sabiedriskās domas veidošana patiešām nav pašsaprotama lieta. Gandrīz būtisks šīs pasaules diktatūru un autokrātisko sistēmu elements ir tas, ka brīvie mediji tiek vienādoti un nosmacēti, un tiek regulēta piekļuve internetam. Nav nekas neparasts, ka valsts propagandai izdodas izdarīt maldināšanu un izkropļot realitātes attēlus, kas palīdz stabilizēt viņu varas sistēmu, atņemt politiskajai opozīcijai jebkādu efektīvu varu un nospiest iedzīvotāju kritisko uzmanību jau pumpurā. Bet pat tādā Liberāli demokrātiskā sabiedrībā, kā mūsējā, publiskās diskusijas nav brīvas no briesmām.“ Tas bija par svarīguma tēmu. Es gribētu īsi paskaidrot, kurš tas bija, jo pasaulē to zina maz cilvēku. Tas bija Federālās Konstitucionālās Tiesas prezidents. Un mēs apskatīsim manās acīs svarīgāko no tā, ko viņš ir teicis. Tas nav tas, ka mēs arī demokrātijā neesam brīvi no bīstamības, bet, kā viņš ir teicis, šī cenzūra, šī apspiešana un sevišķi arī brīvās pieejas internetam apspiešana ir diktatūru un autokrātisko sistēmu būtības elements. To neesmu teicis es, bet to ir teicis viņš. Tagad es došu pāris piemērus ar trijiem īsiem video: “Maskava izmanto savu eneģijas bagātību kā ieroci pret tām valstīm, kas ir nostājušās Ukrainas pusē un piegādā tām arvien mazāk gāzes”. Jā, šie ļaunie Krievi piegādā arvien mazāk gāzes. Otrais piemērs: “Karš pret Ukrainu visai pārējai Eiropai arvien vairāk kļūst par gāzes karu. Krievijas prezidents Putins arvien stingrāk aizgriež gāzes krānu Eiropas valstīm. Pēc tam, kad Gazprom maijā izbeidza gāzes piegādi 5 ES valstīm, Krievijas gāzes koncerns samazina eksportu arī uz citām valstīm”. Jā, viņi vairs nepiegādā gāzi. Pēdējais audio piemērs: “Lubmina pie Baltijas jūras. Vējš pūš, smiltis ir pūderaini baltas. Jūras kūrorta industrijas ostā pienāk Nordstreama gāzes vadi 2 un 1. Vienu vadu, pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, Vācija pasludināja par novecojušu, otrā vadā Putins pastāvīgi samazina gāzes daudzumu.” Tādas lietas mēs ziņās varējām klausīties katru dienu un 24 stundas. Bet tagad paanalizēsim. Putins vairs nepiegādā gāzi. Tas ir pareizi. Bet mani neapgādā arī vairs avīze “Die Süddeutsche Zeitung”. Es vairs nesaņemu nekādas avīzes no viņiem, jo es esmu atteicis abonementu un vēlākais, kad kāds viņiem vairs nemaksā, tad viņš arī vairs nesaņem neko. Un šinī gadījumā, lietu vēl smagāku dara tas, ka mēs paši mēģinājām apgrūtināt gāzes piegādi un tālāk transportēšanu. Mēs mēģinājām pat to boikotēt. Un kā izskatās ar jautājumu, ka pēc Ukrainas kara sākuma, Vācija vairs negribēja to Nordstream divi? Ir taču tieši otrādi! Tā nebija Vācija, tas nebija pēc kara sākuma, un tās bija, kā teikts, arī ASV, kuras tieši to aizliedza. Runa nav par to, ka Vācija to nebūtu gribējusi. Runa ir par to, ka ASV ir to uzspiedusi mums, jo ASV teica: “Mēs pat to zinām, kā mēs jums kavēsim gāzes piegādi, ja jūs nespēlēsiet mums līdzi.” Un tā, ASV no Ukrainas kara paša sākuma sabotēja Nordstream divi. Par to, protams, šādās lekcijās netiek runāts. Vai ir cilvēki, kas to izstāsta pareizi, vai ir tādi, kas stāsta citas lietas? Jā, tādi cilvēki ir. Te ir viens šveicietis, kas, piemēram, saka, es citēju: “Jau ilgu laiku ir zināms, ka Ukrainas kareivji izdara kara noziegumus un noziegumus pret cilvēcību. Šveice viņus nav nosodījusi. Šobrīd daudzi sāk nosodīt kara noziegumus. Ir daudz ukraiņu kara noziegumu, kurus Rietumu liecinieki un humanitārās palīdzības sniedzēji nosoda. Viņu liecības tiek cenzētas tā, kā “Reuters” un “Der Spiegel” cenzēja Natālijas Usmanovas liecības, kurās viņa stāstīja, ka tie bija ukraiņu kareivji, nevis krievi, kas civilajiem iedzīvotājiem traucēja iziet cauri humanitārajiem koridoriem. Faktiski Šveice atbalsta šīs prakses, kuras pēc Ženēvas Konvencijas, kura( Šveice) ir depozitārvalsts [tā ir valsts, kura nodrošina prettautisku līgumu izpildīšanu], ir aizliegtas. Un tam es piekrītu. Un es domāju, ka Vācijā tas nav citādi, un otras puses noziegumi, tātad Ukrainas noziegumi, tiek nocenzēti, izgriezti. Un te ir piemērs, kur es konstatēju, ka pie mums mainstreama medijos, tas nekur nav ne dzirdams, ne lasāms, ne redzams: “Es vienmēr esmu bijis liels humānists un esmu teicis, ja kāds cilvēks ir ievainots, tad viņš nav ienaidnieks, bet ir pacients. Bet tagad (es devu) ļoti stingru rīkojumu, kastrēt visus vīriešus tādēļ, ka viņi nav cilvēki, bet viņi ir prusaki. Un tici visiem ārstiem, kuri glāba šos pacientus: krievi šeit mirs, un lielos daudzumos. Tie, kuri (ir ienākuši) šei,t atcerēsies savu uzturēšanos Ukrainas zemē kā murgu; un tāpat, kā Vācieši atceras Staļingradu.” Tātad, skaidrā tekstā: “Es esmu devis pavēli, ka zaldātiem, kara gūstekņiem, vajag tikt kastrētiem.” Patiesībā, kas kaut ko tādu dara, tam vajadzētu tikt pasaules nosodītam. Un kas šādus noziegumus pats ir izdarījis, kaut vai aiz pārskatīšanās vai tamlīdzīgi, bet sistemātiski ir pats darījis vai pat pavēlējis darīt, tam patiesībā ir jātiek apsūdzētam. Un tādēļ, mēs no tā neko neuzzinām, neuzzinām ne Vācijā, ne Šveicē, ne Austrijā, ne arī visā pārējā pasaulē. Jo tad mēs neteiktu, ka vieni ir labie, bet citi ir ļaunie! Un tas ir viss. Džeks Bauds [Jacques Baud] runā par žurnālu “Der Spiegel”/”Reuters”. To es Jums gribu īsi parādīt: “Vācu ziņu žurnāls “Der Spiegel” ir izdzēsis kādu video, kurā ir redzami civilie iedzīvotāji, kas tiek evaukuēti no metalurģijas rūpnīcas Azovstaļ.” Gribu jums to īsi parādīt. Tajā video tika apgalvots, ka ukraiņu armija neesot ļāvusi tiem iet prom. “Der Spiegel” mājas lapā bija publicēta norāde, ka šajā video esot dažas pretrunas. Tur nebija precizēts, kādi fakti materiālā bija nepareizi. Bet šobrīd tiek atzīts par pareizu viens video skaidrojums. Paklausīsimies, ko - tagad izņemtajā - video stāsta kāda sieviete par civilistiem metalurģiskajā rūpnīcā: “Man ir jautājums par to, kādēļ cilvēki tiek aizturēti pilsētā? Pilsētas mērs pameta pilsētu un cilvēki tika sadzīti vienā aplī. Tur klāt bija Ukraiņu armija un viņi neļāva iet prom parastajiem cilvēkiem, bērniem, vecākiem cilvēkiem un slimajiem. Kādēļ tas viss?”. Neatkarīgais žurnālists un grāmatu autors Tomass Röpers ļoti apšauba filmēšanas attālumu. “Problēma ir tāda, ka “Der Spiegel” savā video ir izplatījis nepareizu informāciju. Viņš to sievieti citēja tikai ar vārdiem: “Viņi mūs nelaida ārā!” Taču “Der Spiegel” lasītājiem, nedēļām ilgi bija stāstīts, ka tie ir krievi, kas nelaiž civilos ārā no metalurģijas rūpnīcas. Un lasītāji tam arī ticēja.” Bet tajā video bija problēma - es to atradu tīklā. Esmu tam arī iedevis linku un to iztulkojis, un tur tā sieviete teica viennozīmīgi, ka Azova cīnītāji nav viņus laiduši ārā. Viņa vairākas reizes to atkārtoja, un beigās viņa pat pateica: “Ukraina kā valsts man ir mirusi”. Bet Vācu lasītājam tas “nebija” jāievēro. Jā, mums Rietumos ir cenzūra. Kas nepatīk, tas nav jārāda! Un šis mums ir skaidrs piemērs, ka “Der Spiegel” apzināti melo. Viņi būtu varējuši to izlabot. Viņi būtu varējuši teikt: “Ak, mūsu video ir viens izteiciens, kas nav pareizs. Tā sieviete teica tieši pretējo. Viņa apvainoja Azova cīnītājus un mēs atvainojamies par kļūdu. Mēs tieši pārņēmām ziņas no Reutersa.” Tā. Tā viņi būtu varējuši to darīt. Tad viņi būtu izbēguši no šīs afēras. Taču - cilvēkiem Vācijā un Rietumos šī patiesība nav jāzina! Un, kad tādi trekni meli atklājas, tad tie ļoti ātri tiek izdzēsti. Un nekas netiek paskaidrots.” Bet es šim izteicienam nepiekrītu pilnīgi. Ja es kaut ko sagrozu, tad tā nav cenzūra. Cenzūra ir tad, kad es kaut ko izgriežu, saīsinu, vai kaut ko vispār neizlieku un tā vietā ielieku vai nu laika ziņas, futbola spēli, vai kaut ko citu. Bet ja es konstruēju kaut ko pretēju - vispirms kaut ko apgalvoju, un pēc tam ar izgriešanu kaut ko “pierādu”, tad es kaut ko esmu ne tikai neielicis avīzē, bet vēl pirms tam es esmu sakonstruējis kaut ko citu, tātad melus. Un meli nav cenzūra, pēc manas taisnīguma izjūtas - es neesmu nekāds jurists - tā ir tautas kūdīšana. Un tam ir krimināla nozieguma sastāvs. Un tagad vēl īsu mirkli paskatīsimies to pašu video... Lai būtu arī cita perspektīva. Tas bija tikai pierādījums tam, ka tur tiešām bija žurnālisti un “Der Spiegel” nemeloja par to, ka tāda sieviete tiešām ir bijusi, kas to ir teikusi. Viņi tikai to apzināti izgrieza. Un tad vēl viens piemērs, ko es uzskatu par daudz šausmīgāku, par daudz sliktāku, un tie ir Butshas meli. Kā to parādīja mūsu mediji? “Apjukums un šausmas”, tāda bija reakcija uz ziņām un bildēm no ukraiņu pilsētas Butshas. ASV pasludināja, ka ir jāsavāc pierādījumi par kara noziegumiem un, iespējamā kārtā, par tautu slepkavošanu. Pirmās bildes no Butshas izsūtīja Ukrainas Aizsardzības Ministrija. Bet pa šo laiku arī neatkarīgie žurnālisti, arī mūsu korespondente Katrīna Eigendorfa, ir pati bijusi Butshā.” Un arī es varu teikt, arī mans iespaids uz vietas ir spilgtā pretrunā ar Krievijas Ārlietu Ministra Lavrova apgalvojumu, ka šeit esot runa par inscenējumu. Un tie ir vienkārši meli.” Nu, mēs dzīvojam interneta laikmetā, un jūs to varat pārbaudīt. Vai Lavrovs tagad meloja vai nemeloja? Un ir cilvēki, kas saka: jūs varat to pārbaudīt, ir video par Butshas mēru. Tur nav neviena krieva, ir tikai viens ukrainis. Un viņš teica: "Es dodu krieviem alibi. Jo viņi visi ir aizgājuši, tas ir, kaut kur citur, tas ir alibi. Bet, ja viņi atrodas citur, viņi nevar būt izdarījuši šīs zvērības." Tad es teicu: “Nu, es paskatīšos to video. Ups! Diemžēl, videoklips nav pieejams, jo YouTube kanāls to ir izdzēsis. Tjā, protams, es nevarētu pievērsties šim videoklipam, ja es to iepriekš nebūtu lejuplādējis sev, zinot, ka šādas lietas atkal un atkal pazūd, un tāpēc es tagad to varu jums parādīt. [Atskaņo videoklipa fragmentu Ukrainas oriģinālā.] "Sveiki draugi, mīļā Butshas pašvaldība, 31. marts ieies mūsu ciema un visa apvidus vēsturē kā mūsu apvidus atbrīvošanas diena no Krievijas "orks", no Krievijas okupantiem, caur mūsu, Ukrainas Bruņoto Spēku ieiešanu . Es apstiprinu šodien,...“ Tātad, es to pārtraucu. Video ir nedaudz garāks, bet es domāju, ka visi ir redzējuši, ka mērs – pat ja viņš tagad nezina ukraiņu valodu – ir ļoti apmierināts: lai dzīvo Ukraina, krievu vairs nav, viss ir pilnīgā kārtībā un galvenokārt: nav redzēts neviens līķis! Jautājums ir: vai tie nevarēja atrasties kādā sānu ielā? Es saku: jā, bet tas jau bija mērs, un, ja mērs veic šādu interviju, tad draugi viņam noteikti teiktu: uzmanies, draugs, sānu ielā guļ... – "Der Spiegel" ziņoja, ka viss esot nosēts ar līķiem, to esot simtiem. Kāpēc mērs tos nepieminēja? Tāpēc man tas ir skaidrs alibi, ja par to netiek ziņots mēram. Un, ja viņš pats arī neko neredz, un, ja mēs videoklipā neko neredzam, un, ja ir otrs video, kurā Ukrainas armija arī izbrauc caur Butshu, un tā ir bez līķiem, tad man tas ir pierādījums, ar kuru es ietu jebkuras tiesas priekšā un atzītu, ka šis mērs stāsta patiesību. Tur nebija neviena līķa. Bet četras dienas, nevis vienu – pēc aiziešanas, kad tika uzņemts šis video, četras dienas pēc aiziešanas viss “bija nokaisīts ar līķiem”. Tikai ticēsim, ka" Der Spiegel " ir uzņēmis arī pareizās fotogrāfijas un ne vienmēr falsificē visas fotogrāfijas tagad. Bet pēkšņi angļi saka: "Nē, nē, mēs nevēlamies to nogādāt ANO!“ Divas reizes viņi atteicās, pēc krievu lūguma, to nekavējoties izmeklēt. Pēkšņi mūsu mediji saka: "Nē, nē, tagad mēs nevēlamies apspriest to, ka cilvēku spīdzināšana un nogalināšana ir visļaunākais noziegums.” Jo īpaši tāpēc, ka fotoattēlos daļēji var redzēt arī cilvēkus ar baltiem rokas apsējiem. Tas nozīmē, ka Ukrainas armijai bija kaut kas pret cilvēku neitralitāti. Un pēkšņi tā lieta vairs nevienu neinteresēja. Bet, ja es pirms tam saku, ka tie bija krievi, tad tā atkal bija ne tikai cenzūra, tad tā jau atkal ir tautu kūdīšana! Un tāpēc jautājums ir šāds: vai mūsu mediji beidzot nesapratīs, ka ir par vēlu, ka ir jau garām, ka jums viņiem tagad ir jāpasaka: "Nē, diemžēl, tie bija ukraiņi!" Apskatīsim, kā tas izskatās šodien, vai vēl nesen, arī novembrī, tas ir, vēl šajā mēnesī. Es citēju no Wasserburger Zeitung (avīze). Bet tas bija rakstīts arī Miesbacher Merkur, tas ir piemērs no viņu teksta; citāts: "Šausmas Butshā vēl nav beigušās. Diez vai kāda cita vieta Ukrainā ir kļuvusi par tādu Krievijas agresijas un kara brutalitātes simbolu, kā mazā Butshas pilsēta! Vairāk nekā pusgadu pēc okupantu aiziešanas iedzīvotāji atsāk savu ikdienas dzīvi, bet joprojām tiek atrasti nogalināto civiliedzīvotāju līķi." Tik daudz civiliedzīvotāju, ka tos visus pat nevarat atklāt! Un, protams, vainīgi ir sliktie krievi. Tas ir jāatkārto, jāatkārto, jāatkārto, jāatkārto. Kādā brīdī kāds teiks: “ Labi, tagad es ticu, ka tie bija krievi.” Bet laikraksti ir vēl rafinētāki. Kad es eju pie prokurora ar šo lietu un saku: “ Pa šo laiku jūs jau zināt, ka tie bija ukraiņi. Kā jūs varat teikt, ka tie sliktie puiši bija krievi?” Tad prokurors teiks: “Es nepieļaušu jūsu izteikumus par tautu kūdīšanu. Vai jūs neprotat lasīt? Te taču ir rakstīts: “Krievijas agresīvā uzbrukuma kara brutalitāte. Tas bija karš. Mēs jau nerakstījām "krievi".” Bet mums gan vajadzētu domāt, ka tie bija krievi. Protams, jūs to vairs nedrīkstat rakstīt. Es domāju, ka tas ir izcili, tāpēc šie cilvēki nav pilnīgi stulbi. Bet ir apšaubāms, ka tas tiek darīts šādā veidā, lai mēs izplatītu bailes un šausmas no Krievijas. Ko darītu Bavārijas politiķis Franz Josef Strauss, ja viņš vēl būtu dzīvs – bet viņš nav. Viņš ir apglabāts manā dzimtajā pilsētā Rottā pie Innas upes. - Ko viņš par to teiktu? [Video atskaņošana] “Tas, kurš cilvēkus ved apjukumā, kas viņus bez iemesla ieved nedrošībā, satraukumā un bailēs, tas dara velna darbu." Es tam varu tikai piekrist, ka vajadzētu runāt patiesību. Un tad mēs klausāmies attaisnojumus tam, kādēļ krievi tiek tiek noraidīti [publiski izblamēti, apkaunoti] vai apsūdzēti, vienalga, kā. Kā attaisnojumu jeb kā šķietamu argumentu, es teikšu, mēs dzirdam: “Nu jā, Ukrainā krievi apdraud ne tikai Ukrainu. Viņi apdraud demokrātiju un brīvību”. Tad es paskatījos uz kaut ko, kas man tika iedots. Es pats to neatradu, tas man tika atsūtīts. Proti, pirms šī kara demokrātijas rangu saraksts, kur ir uzskaitītas valstis, par kurām tiek apšaubīts, vai vispār tur ir demokrātija un brīvība. Apskatīsim šo. Piektajā vietā ir Vācija ar funkcionējošu demokrātiju. Tagad mums jau ir 25. vieta, tad mēs esam pie 50., tā ir Peru, tad 75. vietā demokrātija kļūst jau plānāka, tā ir Brazīlija. Tātad, īsi pirms 100 vietas mēs redzam Ukrainu, kā hibrīdo režīmu, vienu vietu aiz Mjanmas. Cilvēki saka, ka Mjanmā ir demokrātija, tur esot brīvība. Un tāpēc mums ir jāaizstāv demokrātija un brīvība Ukrainā. Man ir svarīga norāde: tas nav nekāds iemesls, lai Krievijai ļautu uzbrukt Ukrainai. Ideja, ka "Viņiem jau nav nekādas demokrātijas, tāpēc izveidosim tur labāku sistēmu", ir amerikāņu ideoloģija. Arī Irānā un citur: prom Mossadeghu un līdz pat Sadamam Huseinam, un vēlāk vēl uz Sīriju! Jau iepriekš par to tika minēts, bet es tikai gribu pieminēt šeit to īsi, laika dēļ. Mana runa ir apmēram pusē. Un tā, nedrīkst attaisnoties ar to: es uzbrūku kādai valstij, lai tai ietu labāk. To var izdarīt tikai ar ANO, ar ANO rezolūciju. Un es varu sevi aizstāvēt tikai saskaņā ar ANO Hartas 51. pantu, ja man ir uzbrukts. Tāpēc man agresīvais Krievijas karš ir starptautisko tiesību pārkāpums. Protams, es runāšu taisni. Vienkārši netiek runāts par to, kāpēc krievi uzsāka šo karu, resp., kādēļ tiem vajadzēja uzbrukt, ka viņi tika spiesti uz to. Es runāšu par to mazliet vēlāk. Vispirms: plašsaziņas līdzekļos trūkst kāda izvilkuma no intervijas ar ģenerāli, kurš nebija tikai kaut kāds! Galu galā, tas bija Militārās Komitejas priekšsēdētājs [NATO Militārā Komiteja] vai Bundesvēra augstākais ģenerālis, proti, ģenerālis - pa šo laiku atvaļināts – Haralds Kujats, "atvaļināts" nozīmē "ārpus dienesta". Viņam jautāja: "Kādas izredzes uz mieru Jūs te saskatāt? Un tad arī tika apgalvots: "Līdz šim Krievija nav piedāvājusi nekādu mieru." Un viņš atbild: "Vismaz publiski. Tomēr, savā runā par daļēju mobilizāciju, Krievijas prezidents norādīja uz ļoti svarīgu jautājumu, kas neparādās Vācijas plašsaziņas līdzekļu tulkojumos. Un Putins, uzsverot, ka pirmo reizi to dara zināmu sabiedrībai, sacīja, ka jau aprīļa sākumā starp Ukrainu un Krieviju bija panākta vienošanās par karadarbības izbeigšanu un miera risinājumu. Šis nolīgums ietvēra to, ka Krievijai vajadzēja atkāpties no visiem, kopš 2022. gada 24. februāra ieņemtajiem Ukrainas apvidiem. Savukārt Ukrainai jāatsakās no pievienošanās NATO, pretī saņemot drošības garantijas no dažādām valstīm. Tas varēja izbeigt karu jau pavasarī! Bet karš netika izbeigts, jo tajā laikā, tieši 9. aprīlī, toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Džonsons devās uz Kijevu un izraisīja to, ka Ukrainas prezidents Zeļenskis neparakstīja šo līgumu un pārtrauca sarunas ar Krieviju.“ Šādas lietas ļoti bieži jūs plašsaziņas līdzekļos neatradīsiet, tās netiek plaši reklamēts. Bet ko es gribēju parādīt ar šo, - ka ir šādi ziņojumi! Un nākamajā ziņojumā es vēlreiz gribu norādīt uz to, ka šādi ziņojumi ir pat televīzijā, ne tikai kādā mazā avīzītē, bet pat televīzijā! Bet ir aptuveni 100 citi ziņojumi par šu tēmu, kur viņi vienkārši kritizē. Tas ir apmēram tāpat, kā ar daudzām norādēm – es nevēlos tajā iedziļināties tagad. Vispirms video. "Kāds vīrs ar attieksmi un viedokli, ko viņš pauž, kā debašu kultūras draugs, pat tad, ja tas ir neērti. VPD [SPD-vāc.] veterāns Klauss fon Dohnanji ir viesis uz “Sarkanā Dīvāna” (raidījums). Laipni lūdzam!” Klauss fon Dohnanji: "Laipni lūdzam, un es vēlos pateikties jums par ielūgumu.“ NDR: "Kad Jūs pabeidzāt šo grāmatu, jūs neticējāt, ka tas varētu notikt?“ Klaus von Dohnanyi: “Tomēr, es uzrakstīju. Es jau grāmatā skaidri brīdināju - es teicu, ja Ukrainu turpinās dzīt iekšā NATO - un tā ir Amerikāņu politika, un tad, ja tā notiks, tad pie Eiropas robežām var izcelties karš - tur, kur tas tagad arī notiek, un pirmajā līnijā, pie austrumu robežas, Ukrainā.” To Amerikas profesionāļi, sevišķi šī brīža prezidenta Baidena slepenā dienesta šefs 2019. gadā ir skaidri uzrakstījis. Amerikas prezidentam būtu vajadzējis tikai skaidri pateikt: “Prezident Putin, kā mēs tagad redzam, ka jūs lietu ņemat nopietni, tad tagad mēs ar Jums parunāsim par Ukrainas nākotni.” Bet viņš no tā noteikti izvairījās. 2021. gada decembrī, Putins rakstīja amerikāņiem: “Es šoreiz gribētu no Jums rakstiski zināt, kā mēs nākamībā rīkosimies ar Ukrainu”. Uz to prezidents Baidens ir teicis: “Par šo jautājumu mēs ar jums vispār nerunāsim.” Un, kad tas notika, es teikšu, tad viņiem vajadzēja tiešām... Vācu pusē vajadzēja sacelties un teikt: “Tas nevar būt! Jo, ja tagad tiešām izraisīsies karš, kā jūs paši esat teikuši, jūs amerikāņi, tad tas, dabiski, ieraus arī Vāciju šajā problemātikā.” Šī tēze, vai tas būtu Putina sapratējs, vai Baidena, vai Chi sapratējs, vai Makrona sapratējs, es visu to uzskatu par haosu. To es pūlējos savā grāmatā paskaidrot. Un proti, ka ASV ir pavisam citas intereses, nekā mums. Un mums tomēr ar viņiem ir jāsadzīvo. Rietumiem vajadzētu akceptēt to, ka mēs atzīstam, kā jau mēs ilgstoši esam teikuši - mēs gribam to, lai Ukraina neieietu NATO un, lai Putins saņemtu garantiju, ka kādu dienu Amerikas zaldāti nepatrulēs pie Krievijas robežām. Un tādas būtu sekas, ja Ukraina kā veselums ieietu NATO. Un tas, ka Krievijas prezidents ar savām pārdomām par iekšpolitiku - tādas jau ir arī viņam - ir pārliecināts, ka Krievijai nav pieņemams tas, ka Amerikas zaldāti patrulētiu pie robežas starp Austrum-Ukrainu un Krieviju. To, es ticu, Rietumiem vajadzētu saprast. Tas pieder pie pretējās puses saprašanas, un tās ir Krievijas Federācijas intereses, nevis tikai Putina intereses. Jo šodienas CIA šefs, tātad Baidena slepenā dienesta šefs, ir skaidri pateicis, ka viņš Krievijā neesot nevienu saticis, un viņš uzsver, ka nevienu, kurš Ukrainas jautājumā nebūtu vienās domās ar Putinu. Tātad Maskava, St. Pēterburga utt. vienmēr ir skatījušās uz Rietumiem, bet mēs viņus tagad esam aizspieduši uz Ķīnas pusi, un tas nav bijis gudri darīts. Rietumu politika pēdējos gadu desmitos tiešām nav bijusi gudra. Miers nav nekāda pašsaprotamība uz šīs zemes. Tā nekad nav bijis, un diemžēl, tā arī nekad nebūs. Bet mums Eiropā vajadzētu rūpēties par to, lai karš atkal nesāktos Eiropā. Izšķirošais ir tas, es domāju, lai Eiropa un eiropieši, un arī Vācija saprastu, ka drošības un ārpolitikas jautājumos mēs pašlaik nepiederam paši sev, bet tā ir ASV, kas nosaka pār NATO un pār ietekmi uz Eiropu. Piemēram, pār Austrum-Eiropas valstīm un Baltijas valstīm. Tas nozīmē, ka ir pēdējais laiks, lai Eiropa un Vācija saprastu, ka ASV intereses nav mūsu, eiropiešu intereses. Un, ja mēs skatāmies ar skaidrām galvām, tad mēs šodien esam daudz atkarīgāki no ASV, nekā esam bijuši no Krievijas. Reālistiska politika nozīmē mēģināt saglabāt savas personīgās vērtības, un pamācīties no citu vērtībām, ja tas ir prātīgi. Bet atcerieties, ka ne katra valsts tiek valdīta tā, kā mēs valdām sevi. To vajag vienkārši saprast. Ar sankcijām mēs neizmainīsim ne Ķīnu, ne Krieviju, tas taču ir galīgs neprāts! Ar šīm sankcijām mēs Krievus dzenam arvien tālāk uz Ķīnas pusi. Mēs taču pa vienu nakti neizmainīsim Krieviju, kas jau gadu simtiem tiek pārvaldīta līdzīgi vai atšķirīgi, taču tajā virzienā, kuru mēs šodien kritizējam, un to taču mēs pa vienu nakti neizmainīsim. Tā taču ir vienkārši mūsu dumjība.” NDR: “Bet tas, ko jūs sakāt, patiesībā skan tik loģiski, un apgaismojoši!” Klaus von Dohnanyi: “Pareizi, es ceru...” NDR: “Kādēļ, kādēļ tad tie citi, kuri šobrīd ir pie varas, to nesaprot?” Klaus von Dohnanyi: “Jā, tādēļ es esmu ļoti pateicīgs, ka es šeit ar Jums varu tik atklāti runāt tā, kā tas tiešām ir. Cilvēkiem taču beidzot tas ir jāaptver. Nevar taču būt tā, ka ASV ar savām drošības vajadzībām - galu galā robežosies ar Ukrainu un Poliju, un Polija taču ir daļa no ES! Mums, ES, ir tieša, pavisam tieša robeža ar Krieviju, augšā pie Kaļiņingradas. Tas taču nevar būt, ka mūsu intereses būtu tādas pašas, kā ASV, starp kuru un Krieviju ir Atlantijas okeāns un, no Kijevas es domāju, tā ir 6 -7, vai 8 tūkstošu kilometru attālumā. Tas taču ir vienkārši - par to taču reiz savā galvā kaut kad ir jānonāk skaidrībā.” NDR: “To atrisinājumu - es arī neredzu atrisinājumu.” Klaus von Dohnanyi: “Ar ASV par to ir jārunā atklāti. Nedrīkst ļaut sevi iemidzināt ar ideju, ka ASV aizstāv mūsu drošību. To viņi nedara. Viņi arī Eiropā aizstāv savas personīgās intereses, un to viņi atklāti arī ir izteikuši.” Un tā tas arī ir. Un tādēļ vajadzētu arī Vācijai un Francijai par to atklāti diskutēt. Francijas Finanšu ministrs pirms dažiem gadiem ir teicis, ka Eiropa vai mēs Eiropā esam tikai vasaļi, tātad no ASV atkarīgie, kuru pienākums ir maksāt nodevas, un tā nebija nekāda nejaušība. Mums ir jāaptver, ka mums tas ir jāizmaina atklātā sarunā ar ASV. Mums Eiropā ir vajadzīga lielāka pašapziņa, stingrāks raksturs, un mazliet vairāk taisnas muguras. Un tas viss ir atklāti jāizsaka. Un es jau neapgalvoju, ka man, manā grāmatā vienmēr ir taisnība. Es jau esmu nepārprotami pateicis - arī es varu kļūdīties - bet mums ir vajadzīgas diskusijas. Un tas, ka mums Berlīnē vairs nav nekādu diskusiju, to es uzskatu par apbēdinošu un biedējošu.” Tam es varu tikai piebalsot, un es esmu piekrišanu jau pietiekami sadzirdējis. Ar to es gribēju parādīt, ka šī cenzūra nefunkcionē 100-procentīgi. Un Klaus von Dohnanyi bija ļoti priecīgs, ka viņš drīkstēja to izteikt, un tāpat es esmu ļoti priecīgs, ka es šeit drīkstu to izteikt. Es gribu papildināt tikai vienu lietu, kam viņš šeit pieskārās. Šo apsolījuma ievērošanu par NATO neizplešanos - viņš teica, ka mēs to jau sen esam gribējuši. Jā, to mēs esam ne tikai gribējuši, to mēs Eiropā esam parakstījuši rakstiski, un mediji arī to atkal tur stingrā slepenībā! Vācijas Bundestāga zinātniskais dienests apgalvoja vai publicēja, ka šis apsolījums, nepaplašināt NATO, esot Genšera un Beikera mutiski izrunāts Vācijas apvienošanas gaitā. Šis izteikums ir pareizs un cenzēts, jo ir pareizi, ka tas tika izteikts mutiski no abu minēto puses toreizējai Padomju Savienībai. Bet pareizs ir arī tas, ka tas vēlāk, 2010. gadā, Astanā, tas tika uzrakstīts rakstiskā veidā. Šeit es necitēšu visu tekstu, bet tikai tā kodolu. Tātad, dalībvalstis ir teikušas: “Katrs drīkst brīvi izvēlēties jebkru līgumu” un tad: “Šīs dalībvalstis, nestiprinās savu drošību uz citu valstu drošības rēķina” Tas neattiecas uz tādiem gadījumiem, kad piemēram Ukraina slēdz savienību ar Fidži salām. Bet šis ir gadījums, kad NATO būs nonākusi tieši pie Krievijas robežas. Un tur bija pat atbruņošanās noteikums un noteikums, atstāt valstīm tiesības, paturēt tādus (bruņotos) spēkus, lai nodrošinātu individuālas vai kolektīvas likumīgās drošības prasības. Ja rakstiskais Astanas līgums netiktu lauzts, tad Putins nebūtu iegājis Ukrainā. Pierādījums: Francija un arī Dr. Merkeles kundze toreiz Vācijā, aizliedza Ukrainai kļūt par NATO locekli... Viņi toreiz vienkārši nogaidīja, kamēr apstākļi mainīsies, un Dr. Merkeles kundze būs nomainīta. Un tad tika teikts: “Tā, un tagad mēs to īstenosim”. Tas, ka šis bija ASV pasludināts nolūks - uzsākt šo karu; par to es šīs lekcijas beigās parādīšu linku, tādēļ es lūdzu ieinteresētajiem, jau tagad sagatavot rakstāmo. Ir viens eksperts, kas to labi ir satvēris uz punkta. Vēl palikušas pēdējās 20 minūtes. Ja es saku tādas lietas, tad ar to es deleģitimēju [tiesiskās atzīšanas atcelšana] valsti. Un to savā grāmatā es jau esmu izdarījis. Tur es šo valsti esmu jau deleģitimējis, jo es tur ziņoju, ka Bundesvērs man ir pavēlējis tur pārkāpt likumus. Viņi teica tikai ignorēt. Bet ignorēt apzināti, tā jau ir likuma laušana. Un tad es teicu, ka es to, dabiski, nedarīšu. Es paklausu visām pavēlēm, kuras es esmu saņēmis. Un viena no tām ir sekojoša: “Tu, mīļais Florian, nedrīksti piedalīties uzbrukuma karos.” Un tad es arī negāju uzbrukuma karā. Starp citu, “neiet” būtu nozīmējis, ka es paliktu sēdēt uz sava krēsla Bonnā. Es to karu būtu atbalstījis tikai netieši. Bet es to karu negribēju atbalstīt arī netieši. Un pēc tam... Pēctam Bundesvērs reaģēja sekojoši: Bundesfērs pēc tam mani vispirms ielika psihiatrijā. Bet tas neko nelīdzēja. Jo psihiatri konstatēja, ka es esmu pilnīgi vesels, un tad pie manis tika atsūtīts prokurors. Tad mani pazemināja militārajā dienestā - tā bija Federālā Tiesa. Un pēc tam, kad viņi ar šo pazemošanu nebija apmierināti, tad viņi to pārsūdzēja. Es, dabiski, arī. Viņi teica, ka pazemināt uz privāto dienestu neko nelīdzēs, jo tad, ja mēs viņu tikai pazemināsim, viņš turpinās to darīt atkal. Es teicu: “Pareizi. Jūs varat mani pazemināt vai varat mani atstāt manā dienesta pakāpē, jūs varat mani arī paaugstināt, bet es to darīšu atkal. Un vienmēr darīšu atkal.” Un pēc tam... Starp citu, to par paaugstināšanu es domāju nopietni, man piedāvāja apmērām tā - par ko Jūs vēl gribētu kļūt? Civili - militārajā sadarbīb, viņiem bija viena brīva vieta. Vai es tagad negribot pakāpties savā karjerā? Es domāju, ka es drīkstu to stāstīt, jo tas tika darīts ar mani. Ja es, piemēram, uzzinātu, ka uz kaut kāda kuģa, kāda matroziene būtu izvarota un pārmesta pār bortu, tad es to nedrīkstētu publicēt, jo tas varētu kaitēt manam darba devējam. Bet ja to izdara man, tad es drīkstu. Un tā es to publicēju. Lieta turpmāk attīstījās sekojoši, un to vēl vajadzētu zināt. Lieta tika novesta līdz administratīvajai tiesai, un tie teica, kā nesen arī Koronas gadījumā - ka Bavārijas sākotnējie ierobežojumi esot bijuši prettiesiski, tā viņi teica. Un arī tas, ka Bundesvērs rīkojās ar šo majoru, ir prettiesiki, un tādēļ viņi nedrīkst viņu... Tādēļ viņi nedrīkst aizliegt viņam pakāpties pa karjeras kāpnēm, viņiem šis majors ir jāatbalsta. Tā, un ko darīja Bundesvērs? Nu skaidrs, ko dara kāds, kurš jau pirms tam ir teicis, ka jums vajag pārkāpt likumus? Un viņi saka, ka viņi šo spriedumu nepildīs. Un to viņi uzrakstīja rakstiski - pielikums B, 20.lpp . Es jums varu šo grāmatu tikai ieteikt, ja jūs kaut kur to atradīsiet. Un, kas dara tādas lietas un saka, ka es darbojos ārpus Parlamenta, kurš taču izdod likumus un - es darbojos ārpus justīcijas - tas, dabiski, nav demokrāts. Kas kūda uz uzbrukuma karu, zinādams, ka tas ir uzbrukuma karš, tas nav nekāds ģenerālis, tas ir smags krimināl-noziedzinieks. Es saku to atklāti, ka šie cilvēki, kuri zināja, ka tas ir uzbrukuma karš, ir noziedzinieki. Protams, es saku skaidri, ka tādēļ vēl ne visi ģenerāļi ir noziedzinieki. Jo starp viņiem ir arī tādi, kuri nebija skatījušies televīziju. Vienu dienu pirms kara sākuma televīzijā tika rādīts: ja sāksies karš, tad tas būs skaidrs uzbrukuma karš pret visām tautu tiesībām. To taču var saprast ģenerālis. Bet ne katrs ģenerālis skatās televīziju un lasa avīzes. Un, kas to nezināja, tas nav vainīgs. Bet tagad es tos cilvēkus, laikam, varbūt, teiksim, mazliet konfrontēju ar patiesību. Tas jau ir sāpīgi. Un tādēļ ir Konstitucionā Aizsardzība. Un šis slaids ir no Konstitucionālās Aizsardzības ziņojuma - tagad mazliet parūpēsimies par deleģitimētajiem. Te ir nodaļa par deleģitimēšanu. Kas ir “deleģitimētāji”? “Šī fenomena aktieri - tā viņi raksta - nodarbojas ar to, lai būtiskajiem Konstitūcijas pamatprincipiem atņemtu likumīgo spēku vai valstij atņemtu darbaspējas vai - būtiski kaitētu valsts iestādījumiem. Viņi veic demokrātiskus lemšanas procesus un padara nicināmas likumdevēju, izpildvaru un tiesu institūcijas; viņi sabiedriski noliedz to likumību un aicina ignorēt iestāžu vai tiesu rīkojumus un lēmumus.“ Un tieši to darīja Bundesvērs; viņi teica: lūdzu ignorējiet likumus, un es saku - lauziet tos. Lūdzam lēmumus nepildīt, jo mēs neesam nekāda demokrātija, mēs esam demokratūra. Vai vienalga, kā viņi sevi pamato. Demokratūru es angļu valodā vispār nezināju, kā man to iztulkot. Labi. Katrā gadījumā, tieši šie cilvēki aicina pārkāpt Konstitūciju un lauzt krimināllikumus. Bet es uzsaucu - ļoti lūdzu, ievērot likumus un tos respektēt, bet cilvēkus, kas dara tādas lietas, drīkstēt sabiedriski nosaukt par noziedziniekiem. Es gribu tikai pielietot savas tiesības uz domas brīvību. Un, vai tādēļ mēs esam noziedzinieki, to taču var izlemt tiesa. Pie mums Vācijā neko neizšķir tiesas, jo valsts porkurors Vācijā ir saistīts ar norādēm no augšas, un tādēļ viņš nevienu no šiem cilvēkiem nekad neapsūdzēs. Un tādēļ tiesas lēmumi tiek pieņemti ļoti ilgi. Un es gribu vēl nolasīt pēdējo atkāpi no dokumenta. "Par šo stāstījumu..."Tātad tas ir tas, ko es tikko teicu. Pārkāpsim visus likumus, ignorēsim tiesu varu." Pamatojoties uz šādu rīcību, tiek propagandēta pretestība valsts pasākumiem un lēmumiem un tiek aicināts uz vardarbību un dažos gadījumos pat uz slepkavību.“ Šeit ir lūzuma punkts un valdības pasākumi. Protams, tas ir pilnīgs absurds. Konstitucionālajai Aizsardzībai nav jāaizsargā valsts. Tad tā būtu valsts drošīb jeb “stasi”, kā to sauca VDR. Pat šis termins “stasi” nav pareizs. Jo mēs visi esam valsts. Tā ir tīrā valdības aizsardzība, kā tas ir normāli diktatūrās. Bet demokrātijā nopietnas netaisnības nosodīšana ir likumīga, un, manuprāt, tā pat būtu jāpieprasa. Tātad, ja šis fragments netiks mainīts, tad Konstitucionālā Aizsardzība izmainīsies no Konstitucinālās Aizsardzības uz “ Konstitūcijas laušanas, pārkāpšanas aizsardzību.” Tagad vēl daži īsi piemēri: "... citus līdzekļus, par kuriem es runāju, nav iespējams iztaisīt, viņš nedrīkst vadīt nevienu citu karu, un viņš nedrīkst uzvarēt šajā karā. Viņam ir jāiet bojā. Un, ja viņš, tā sakot, netiks dzīvs izslēgts, tad tikai kādam no Maskavas varas sistēmas ir jāņem rokā pistole un jāizbeidz šis jautājums. Paņemt pistoli un izbeigt šo jautājumu.“ Protams, tas nenotika. Un katrs pats var iedomāties, kas notiktu, ja viņi aicinātu nogalināt Zeļensk,i lai Ukraina beidzot piekāptos. Starp citu, kā mēs jau iepriekš dzirdējām, Krievijā neviens nedomā citādi un, bez tam, slepkavība būtu bezjēdzīga. Taču mediji to nekomentē. Laikam vēl īsi kādu piemēru par diplomāta noslepkavošanu, kā to var komentēt. Laika trūkuma dēļ, es nenolasīšu visu tekstu. Es tikai īsi izstāstīšu saturu. Apmēram tā - šis ir raksts no avīzes “ZEIT”. Diplomāta noslepkavošana kalpo mieram valstīs, kuras izplešas. Tātad, Irāna ārkārtīgi izplešas, un tai ir daudz bāzes visā pasaulē. ASV nav bāzes visā pasaulē, bet Irāna pārlieku izplešas, un tādēļ diplomāta noslepkavošana tur ir mierīgs notikums. Tas būtu noziegums tad, ja tiktu uzbrukts kultūras vietām. Tāda ir jēga. Es nolasīšu apakšā trekni iedrukātās rindas. “Teherāna nedrīkst rūpēties par mieru Tuvajos Austrumos. Tos tiesāt drīkst tikai ASV.” Tātad, ASV grib mieru, bet par Teherānu mēs nezinām, vai tā grib mieru, taču katrā ziņā, pie viņiem nevar būt miers. Un tādas lietas, dabiski, ir tipiskas mūsu medijiem. Te varētu 24 stundas uzskaitīt līdzīgus piemērus. Te es nākamo atkal izlaidīšu laika trūkuma dēļ. Tur bija tikai skaista pārteikšanās [solījums], kā mums iziet no demokrātijas. Bet es gribu vēl ziņu runātāju citēt. Tas ir Ukraiņu raidītāja, kanāla nr.24 runātājs, un es citēju: “Ja mūs Krievijā jau sauc par nacistiem un fašistiem, tad es atļaušos nocitēt Ādolfu Eihmanu. Viņš teica, ka vajagot nogalināt bērnus, lai iznīcinātu kādu tautu. Jo, ja nogalinātu tikai pieaugušos, tad bērni pieaugtu un atriebtos. Bet ja nogalinātu bērnus, tad viņi nekad nepieaugtu, un tauta ietu bojā.” Tad viņš saka, ja zaldāti to nedrīkst darīt, jo ir tāda Konvencija un tā. Bet viņi tomēr to drīkstot. Es citēju atkal: “Taču es neesmu nekāds karavīrs. Bet ja man rodas iespēja, atriebties krieviem, tad es to darītu un piedevām atsauktos uz Eihmana doktrīnu. Es darīšu visu, lai uz šīs zemes nekad nedzīvotu ne jūs, ne jūsu bērni.” Tā taču ir tīrā tuvākmīlestība, kā mēs to pazīstam, tā apmēram. Labi, te jau jūs sadzirdat mazliet sarkasmu. Bet kādēļ mēs to (naidu) nedzirdam no krievu puses? Vai tad mieru mīlošie cilvēki ir arī tik vienpusīgi, ka viņi te vienmēr citē tikai tādus ukraiņus? Un ir vienalga, vai viņi kastrē, vai viņi, kā šeit tagad runā, grib nogalināt visus Krievus. Vai arī viņiem ir melnie saraksti, kur ir ierakstīti civilisti un, starp citu, arī Vācu parlamentārieši tur ir ierakstīti. Kādēļ mēs necitējam krievus, kuri saka, ka visi ukraiņi būtu jākastrē un jānogalina, un, bez tam, te ir vēl viens smuks melnais saraksts, kur ir sarakstīti nāves sodi. Pavisam vienkārši, ja kāds man to sarakstu dotu, tad es to nolasītu šeit piekšā. Bet, kas zina šādus sarakstus? Es tādus nezinu, un tādēļ es šeit nekāpju iekšā vienpusēji, lai es runātu tikai par vienu pusi, bet par otru nē. Ir tā, ka es runāju par to, kas tajā ir amorāls. Un tur pieder, kā jau teikts, tas, ka krievu karš ir uzbrukuma karš. Jo, saskaņā ar tiesībām, Putinam vajadzēja vismaz teikt: “Ja jūs pārkāpjat Astanas līgumu, ja jūs neievērojat Minskas II līgumu, tad būs karš.” Tad, varbūt, Zelenskis nebūtu uzbrucis Donbasam. Donbasā jau nebija tie cilvēki, kuri uzbruka Kijevai. Zelenskis taču uzbruka Donbasam 3 dienas pirms tam, kad Krievi uzbruka Donbasam. Un to Zelenskis, iespējams, mēs gan to nezinām - varbūt nebūtu darījis, ja viņš būtu zinājis, ka tādēļ var sākties šis karš. Tātad, ir jābūt tāpat, kā ir policistiem, kuri nedrīkst teikt: “Es šaušu pirmais.” Kad viņš noķer noziedzinieku, tad viņam ir jāsaka: “Stāt, nekustēties vai es šaušu!” Bet ja viņš nesaka: “Stāt, nekustēties vai es šaušu!” vai neizšauj brīdinājuma šāvienu, tad viņš rīkojas nelikumīgi. Pavisam vienkārši. Tātad, ja viņš būtu varējis uzrādīt vismaz šos priekšnoteikumus, tad pēc starptautiskajām tiesībām, varbūt būtu citāds stāvoklis. Bet tā, kā ir tagad, ir nelikumīgi. Bet par to, ka Putinam bija savi iemesli, kā teikts, tulīt došu vēl vienu linku, kur tas ir skaisti parādīts. Paskaidrojumam: tagad atkal var labi iebiedēt žurnālistus. Piemēram, paskatīsimies Konstitucionālās Aizsardzības novērojumu sarakstā. Un otrkārt, es citēšu te apakšā šo punktu: “Es domāju, ka lasītājus var drīzāk iegūt, ja žurnālistiem būtu tāda nostāja, ka viņi pievestu tikai faktus. Lai gan, manās acīs, tāda faktu sakrāšana nemaz nav žurnālisms.” Un es papildinu: Bet... kaut kā pievienošana vai melu citēšana vai melu parādīšana, protams, ir nejēdzība. Faktu citēšana un proti, tieši pretrunīgu faktu citēšana, ir žurnālisms. Jo tad attiecīgais cilvēks var izlemt, kam ticēt. Kā piem.: ...”es vairāk ticu, ka krievi jau bija prom, kā teica pats mērs”, vai arī: “Es ticu, ka to izdarīja krievi”. Un tad katrs pats var izšķirties. Tikai pirms tam man ir jāzina abas puses. Un tādēļ faktu citēšana, kā man šeit šodien ir bijis iespējams - un tagad jūs visi zināt šos faktus - es to esmu pateicis miljonu publikai ar visiem online klikiem, kas nāks vēlāk - tas ir ļoti dziedinoši, jo tad mēs vairs neiesim šo meļu pavadā. Un pirms es nāku pie slaida... pie slaida ar linkiem, es te gribētu nocitēt vēl kādu, kas ir runājis kādā Šveices avīzē, un proti, tas ir Patriks Lavrencs [Patrick Lawrence], kurš saka: “Tas, ka trūkst objektīvas, principiem uzticīgas ziņošanas par Ukrainas karu, ir sagandēta situācija. Vienīgais, kas ir vēl sliktāk, ir tie apmēri, kas lielākajai daļai amerikāņu liekas pilnīgi OK.” Un es tam varu tikai piekrist; jo arī lielākajai daļai vāciešu tas ir pilnīgi OK, un daļēji viņi to pat negrib zinā! Viņi zina, ka mediji tiem melo, bet patiesību viņi negrib zināt. Un pirmo soli mēs jau esam spēruši. Jo iedzīvotāji saka: “Politiķiem jau arī ir jāmelo, jo citādi viņus neviens nevēlēs.” Tas arī ir pirmais solis. Otrais un svarīgāks solis ir, lai iedzīvotāji teiktu: “Un tādēļ mēs viņus arī vairs nevēlēsim, jo viņi melo.” Ir viena partija, kura nemelo. Tos es labāk šeit nenosaukšu, jo, ja es parādīšos ekrānā pilnā attēlā, tad man neveiksies, un Jūs to zināt. Tas nozīmē, ka ir viena partija, kura saka, ka viņa grib to, ko iznes pilsoņi, kad viņi iznes savas rūpes un postu, un tos mēs gribam iecelt politikā, un gribam lai vara to arī pildītu. Un ja jūs gribat vēl vairāk informācijas par to, kādi vēl ir pierādījumi, tad man ir 3 ieteikumi: viens no tiem ir 2 linki, un pirmais ir no Danieles Gansera. Un tas ir augšējais [www.danieleganser.ch], te jūs redzēsiet video, kur es visas šīs lietas esmu pierādījis, tās visas ir šajā grāmatā, un vēl pāris citas. Te ir jārullē tikai lejā. Tas bija janvārī. Ja uzklikšķina uz video, lejā līdz Major a.D. par uzbrukuma kariem - tur ir skaidri pierādījumi par to. Un otrs ir [www.darmstaedter-signal.de]. Te ir jārullē lejā līdz jaunumiem un pie jaunumiem ir audio faili, viens teksta fails un divi audio faili. Pirmais audio fails ir no atvaļināta Virsleitnanta Jurgena Roses, kas ir skaidri un neapgāžami savācis kopā faktus par to, ka šis Ukrainas karš vienīgi medijos ir krievu karš. Šis ir NATO karš, izmantojot ukraiņu karavīrus, un tas no paša sākuma tā arī ir bijis plānots. Un, kā jau teikts, to te var skaisti noklausīties. Un tagad pēdējais punkts, pēc kura man vēl būs 3 minūtes. Es pavisam īsi gribu parādīt jums, kādu - vai parādīt vēl ievadu no kāda, kuram ir pavisam citāds izskaidrojums. Viņš nesaka, ka cilvēkiem ir bailes no tā, ka vara viņus satvertu, ka Konstitucionālā Aizsardzība viņus vēro un, ka viņi nevar noslēgt nevienu līgumu kā žurnālisti utml. Viņš dara citādi. Viņš tic, ka, ja viņš būs īpaši mīļš un brīnišķīgs, tad viņam būs priekšrocības. Un viņu jūs laikam pazīstat, tas ir Dr. Udo Ulfkotte. Un te es jums atskaņošu, ko viņš... Tātad visu video jūs atradīsiet savā meklēšanas mašīnā - Dr. Udo Ulfkotte: Robežzināšanu kongress 2015 Udo Ulfkotte - Nopirktie žurnālisti “Es esmu ļoti, ļoti lepns, ka mums šeit ir šis drosmīgais vīrs, sveiciniet ar mani Udo Ulfkotti. Ļoti pateicos, labdien manas dāmas un kungi! Vēlreiz ļoti patiecos!” Tā, tas bija tikai, lai jūs redzētu, kā šis video izskatās. Tur, varbūt, ir arī citi ar Dr. Udo Ulfkotti. Tur viņš ļoti skaisti parāda, kā viņš ir strādājis kopā ar slepeno dienestu, kā Dienvidāfrikā viņa gultā ir ielikuši palaistuves un, kā tās viņu ir uzpirkušas ar niršanas piederumiem un daudz kas vēl. To es te nevaru smalkāk izstāstīt un es tikai saku, ja kādu interesē tas, ka arī šādi ļaudis, varbūt, atļauj sevi uzpirkt. Kas domā tā, tas lai apskatās šajā virzienā. Un tas tad arī ir viss; tagad es gribu ļoti sirsnīgi pateikties Ivo Sasekam un nodot viņam manu grāmatu, kur iekšā ir šie pierādījumi. Jums noteikti ir kāda grāmatnīca, kur visu šo var glabāt, noteikti. Un liela pateicība skatītājiem, kas to visu izplatīs arī tālāk. Ivo Saseks: “Sirsnīga pateicība Florian Pfaff!” Florians Pfaffs: “Nav par ko, labprāt!” Ivo Saseks: “Sirsnīga pateicība! Jā, liela pateicība. Wow! Kad mēs šeit īsi satikāmies, un es viņu pieteicu kā šī laika varoni, viņš man, garām ejot, tikai piebilda: tā nav varonība, tas bija mans pienākums. Bet es jums tagad ko teikšu. Tas, ko šis vīrs ir izdarījis, un tas ir - ir nostāvējis par patiesību un pildījis savu pienākumu, tas šajā laikā ir tiešām varonīgi, un tas attiecas uz katru, kas tā dara. Jā! Uz katru atsevišķo, arī uz tiem, kas šos referātus izplatīs, tie šodien ir varoņi, vai saprotat? Šajā laikā tā ir varonība. Jā! Tas bija Florians Pfaffs, vēlreiz sirsnīga pateicība. Man ir kaut kas, kā tev nav, viņa grāmata! Bet es to aizdošu ikvienam, kurš gribēs to lasīt. Un tagad es labprāt tajā ieskatīšos. Viņš nosauca 100. lpp un 20 b.lpp. Tās ir pavisam tiešas norādes. Labi, un tagad es nodošu tev, Frank. Paldies par klausīšanos.”

no P.F.

Avoti: Mehr zum Arbeitskreis „Darmstädter Signal“ unter: www.darmstaedter-signal.de
Weitere Sendungen zum Thema: Oscar-Preisträger Nikita Mikhalkov: Das muss man wissen, um den Ukraine-Konflikt zu verstehen www.kla.tv/22511
Kriegsverbrechen in Cherson: Medien tun ihren Job nicht! www.kla.tv/24144