Vai krievu agresija

08.08.2019 | www.kla.tv/14705

Vai krievu agresija? Cik agresīva ir Krievija? Sekojošā doku-filma 35 min. laikā jums paradīs kompaktu 100 - gadu pārskatu par Krievijas militāri-politisko attīstību, salīdzinot to ar ASV un NATO. Vērtējiet paši, kāds „agresijas līmenis“ ir vienai, kāds otrai lielvarai. Pasaules pagājušo, esošo un nākamo laiku vēsturi var saprast tikai tad, ja ir aptverts, ka blakus mūsu redzamajām sociālajām sistēmām, kā politika, saimniecība, zinātne, militārā sfēra, reliģijas utt. pastāv arī slepeni grupējumi un to sistēmas, kas strādā no slēptuvēm. Tām ir varena ietekme, tās izveido pārmijas visos līmeņos, un tā viņi valda un uzkundzējas tā, ka smagi strādājošās pasaules tautas tos pat nepamana, nemaz jau nerunājot par pazīšanu. Tie ir grupējumi, kas jau sen, ar īstu izveicību, ir dabūjuši savā kontrolē pasaules finansu plūsmas, un tādā veidā tie ietekmē valstis visā pasaulē: viņi manipulē ar visām politikām, ar visām militārajām sistēmām, ar visām ekonomiskajām sistēmām, ar visu zinātni, ar visām kultūrām, reliģijām, ideoloģijām un visu pārējo, kas vien vēl eksistē. Tā viņi strādā, cilvēka acij neredzami. Jau gadsimtiem ilgi šie grupējumi izstrādā slepenās stratēģijas un plānus, lai pārvaldītu visu pasauli. Savā apziņā viņi sevi nepieskaita nevienai nācijai vai šīs pasaules rasei. Viņu fokuss ir pati pasaule. Viņi negrib valdīt ne pār kādu ciemu, ne pār pilsētu vai kādu zemi, un pat ne pār vienu vai pāris kontinentiem – viņi tiecas pēc visaugstākās valdīšanas pār visu pasauli. Un, lai šo neaptveramo plānu sasniegtu, viņi no paša sākuma ir uzmetuši sev plānus, kā viņu slepenā organizācija varētu kļūt par kungu pār visām pasaules zemēm. Atsevišķas zemes vai kontinenti šiem globālajiem spēlmaņiem nav nekas cits, kā bezdvēseles spēļu laukumi uz viņu „monopoly-spēles“ galda. Smagi strādājošās tautas viņiem ir tikai interesantas un noderīgas, taču ētiski-morālajā ziņā pilnīgi nenozīmīgas. Viņu domāšana neatbilst parastās tautas domāšanai. Normālie mirstīgie parasti nedomā tālāk kā tieši par sava deguna galu. Taču šie, slepenajās savienībās organizētie, manipulatori turpretim domā gadu desmitos un gadsimtos. Lai kaut vienu lielvaru dabūtu savā varā, viņi, aci nepamirkšķinot, upurē veselas zemes un kultūras. Bet, lai varētu valdīt pār visām pasaules valstīm un lielvarām, viņus neatbaida pat to visu iepriekšēja destabilizēšana. Tā viņi saorganizē haosu, fiktīvus draudus, karus un visāda veida teroru. Un to viņi panāk viegli, jo viņi valda pār biljonu-budžetu. Runa ir par bezsirdsapziņas finansu oligarhiem. Viņi gandrīz jau kopš tā laika, kad pastāv nauda, savās privātajās rokās ir iemanipulējuši gandrīz visu pasaules naudas plūsmu. Viņu dibinātāji bija arī tie paši naudas radītāji. Radot naudu, viņiem nebija nekāda cita nolūka, kā tikai caur procentu un procentu-procentu naudas plūsmu spēt pārvaldīt visu. Kopš arī valsts darbinieki sāka aizņemties sev naudu, šī slepenā naudas un ekonomikas savienība manipulē mūsu politiķus un redzamos priekšstāvjus pēc savas patikas. Viņu organizācijas jau kopš vairākiem gadsimtiem ietekmē visas pasaules valstis. Tagad savilksim kopā līdzšinējo: sekojošo 100-gadu atskatu uz pasaules politiski-militāro attīstību var saprast tikai tad, ja aptver, ka pastāv slepenajās savienībās organoizētās oligarhijas, kas domā stratēģiski gadsimtos. Lai varētu valdīt pār pasaules tautām, viņi plāno gadu desmitu un simtu procesus, lai atratēģiski izpostītu visas lielās un mazās varas. Reizēm tie izplāno tautu likteņus, kā piemēram, trīs pasaules karus, kurus jau 1871. gadā Alberts Pike* [Olbert Paik], kāds 33 grādu brīvmūrnieks, ir skaidri ieskicējis: (*https://www.theintelligence.de/index.php/wissen/geschichte/4152-drei-weltkriege-1871-von-hochgrad-maurer-albert-pike-vorhergesagt.html). Vispirms 1. Pasaules karam esot jāpanāk Cariskās Krievijas gāšana; 2. Pasaules karam esot jāpalīdz nodibināt Izraēlas valsti un jānostiprina komunisms. 3. Pasaules karam esot jāsākas no pretrunām starp musulmaņu vadību un politisko cionismu. Bet pārējai pasaulei – līdz bezatlikuma izsīkumam visos līmeņos – ir jātiek ievilktai šajā konfliktā. Tāds bija sātaniskais 33 grādu brīvmūrnieka un sātanista Alberta Pikes plāns 1871. gadā. Tā viņi caur saviem apmaksātajiem vasaļiem no iekšpuses demoralizēja dažādas valdības un sistēmas, kuru zemes tie bija uzņēmušies stratēģiski un plānveidīgi pakļaut. Ar savu terora menedžmentu viņi iesāk veselas zemes destabilizēt no iekšienes, organizējot visādas nekārtības, haosu un bezizejas. Tādēļ, ka strādājošajām tautām bija tīri vai bērnišķīga un beznojausmas paļāvība uz savām valdībām un sistēmām, šie globālstratēģi varēja atļauties īstenot lielās tautu stratēģijas, līdzīgas gigantiskiem scenārijiem, lai iebiedētu tautas. Te pieskaitāmas pat lielās tautas sacelšanās, revolūcijas, kara sagatavošanas, militārās savienības, sankcijas un vēl daudz kas cits. Ja ar kādu zemi, piemēram, tiek noslēgta militāra savienība jeb pakts, tad tas vēl nenozīmē, ka esošajā apdraudējumā patiešām slēptos tās briesmas, kādas tiek attēlotas. Piemēram, ja šie cilvēki tēmē uz Eiropu, tas ir – grib iegūt savā valdīšanā visu Eiropu, tad viņi nerīkojas tik neveikli, ka - tāpat kā senajos laikos - ar niknām sejām un rungām izietu kaujā pret mums, eiropiešiem. Viņi to dara stratēģiski, vispirms cenšoties iegūt mūs kā partnerus un kā draugus mūs ievilinot savos tīklos. Un pie tam, vispirms viņi sāk destabilizēt no iekšienes visu Krieviju. Jo arī Krievija, kā sāncensībā esoša pasaules lielvara, stāv ceļā viņu vispasaules valdīšanas plāniem. Tur būtu vēl neiespējamāk tā neveikli parādīties ar savām rungām rokā. Tādēļ vispirms Krievijai ir slepeni jātiek destabilizētai un novājinātai no iekšienes. Tādēļ vispirms Krieviju destabilizē ar labi noskaņotiem vēstniekiem, ar daudzsološiem biznesa modeļiem un tamlīdzīgi. Viss notiek slepeni no iekšienes. Krievija tiek mērķtiecīgi šķelta un destabilizēta ar ekonomikas neveiksmju, ideoloģiju un visāda veida revolūciju palīdzību, kamēr visa pasaule būs panikā Krievijas priekšā. Tā bija stratēģiski izplānotā priekšspēle, lai salauztu Eiropas varu. Un tad ir radīts priekšnoteikums, lai ar militāro savienību varētu mobilizēt pret Krieviju visas apkārt esošās zemes. Kad šī savienība – un mūsu gadījumā tā ir NATO, ir izveidojusies, tad kā panisku pretreakciju provocē Austrumu bloka militāro savienību, tā saukto Varšavas Paktu (*militārs palīdzības/aizstāvības pakts Padomju Savienības vadībā - 1955-1991). Pie tam jāievēro, ka tiklab viena, kā arī otra militārā savienība ir vienas un tās pašas slepenās organizācijas „izauklētas“, iespējamā kārtā, pat organizētas. Tā nepārtrauktā savstarpējā draudēšana līdz pat atomdraudiem, kā tas notika laika posmā starp 1947. un 1989. g., ir iegājusi mūsu vēsturē kā Aukstais karš (*Ilgstošs politiskais lielvaru, kā ASV un PSRS, konflikts, ieskaitot bruņošanās sacensību). Tieši tā tas arī bija paredzēts, jo, galu galā, neviens pasaules pilsonis nevēlas piedzīvot to, kā šo pasauli aprij nukleārā uguns bumba. Plāns bija tieši tāds - šī aukstā duša pār muguru, šīs nāves bailes ikvienam uz spranda – šis Aukstais karš. Tad nu dabiski - no šo pašu slepeno savienību aprindām - stratēģiski izsūta vienu krievu miera apustuli, kas trīcošās pasaules priekšā panāk šī draudīgi-militārā Austrumu bloka savienības iznīcināšanu. Ir noticis jauns pasaules brīnums: gandrīz vai pa vienu nakti sabrūk kopā visa Padomju Savienība - un etapa mērķis ir panākts: Krievija vispirms ir destabilizēta, un tagad pavisam ērti var pievērsties stratēģiski otrajam, bet joprojām prioritārajam mērķim – no paša sākuma ieplānotajai Eiropas pakļaušanai. Panākumiem bagātie Krievijas destabilizētāji nu pārceļas uz Briseli, lai kopā ar visu Eiropu beidzot galīgi pakļautu ļauno ienaidnieku Krieviju. Pie tam viņi cilvēkiem Briselē, dabiski, nepaskaidro, ka pamatos nevis Krievija, bet viņi paši bija „sarkanās briesmas“. Ar citiem vārdiem runājot, tās pašas slepenās savienības, kas vispirms novājināja un destabilizēja Krieviju no iekšpuses, tagad meklē iespēju to kā lielvaru iznīcināt galīgi no ārpuses. Tagad Eiropa un Krievija ir globālspēlmaņu rokās abas vienlaicīgi – kas ir klasiska WIN-WIN situācija, tikai globālstratēģiem savstarpēji vieniem pašiem. Kopš šī laika šie bezdzimtenes zeļļi vienu pret otru izspēlē Krieviju un Eiropu. NATO, kas sastāv no visām apkārtējām zemēm starp Krieviju un Eiropu, kurām, galu galā, tagad arī ir jātiek novājinātām un pakļautām. Šim NATO tagad ir arī jāvada trešais Pasaules karš, kurš jau kopš Maccini laikiem (*1848: itāļu revolucionārs – marta revolūcijā) stāv fiksēts minēto slepeno savienību dienas kārtības lapās. Pilnīgi nekas nav radies tādu nolūku vadīts, kā mums to kopš gadu desmitiem melo priekšā pasaules prese. Jo arī pasaules prese ir minēto slepeno sabiedrību rokās. Katrā atsevišķā main-streama ziņotajā politiski-militārajā notikumā patiesība var būt tieši pretēja. Lai zemēm liktu noasiņot, šiem globālstratēģiem neviens upuris nav par lielu un žēl nav nevienas tautas, nevienas kultūras. Pēc šīs nepieciešamās iepriekšējās apskates, paskatīsimies uz NATO dalībvalstu uzņemšanas vēsturi, tas ir – uz tās izplešanos uz Austrumiem, tieši šo apskatīto redzes viedokļu gaismā: mēs atrodamies tieši tajā stratēģiskajā momentā, kad ir izdarīts pirmais sagatavojošais darbs – Krievija ir novājināta no iekšienes un no ārienes tā ir nomelnota kā pasaules ienaidnieks. Destabilizētāji uzsāk savu pārcelšanos uz Briseli. Šeit, Rietumos, dabiski, viņus neuztver kā daļu no tās slepenās organizācijas, kas pirms 100 gadiem nogāza Krievijas carus un apvienoto, miermīlīgo Krieviju mērķtiecīgi pārvērta (iedzina) drupās. Mums, rietumniekiem, sabiedrisko ziņu dienestu rampu gaismā viņi izskatās kā miera apustuļi. Mēs tos godinām kā glābējus pēdējā brīdī; zem tautas savienojošajām fanfaru skaņām tie kā pestītāji ievelk mūs eiropejiskajā domāšanā un Eiroparlamentā. Pievienošanās NATO/izplešanās uz Austrumiem 1990. gadā Krievija, 33 grādu brīvmūrnieka Mihaila Gorbačova vadībā, darīja iespējamu kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) apvienošanu ar Vācijas Federatīvo Republiku (VFR). Līdz ar to Krievija darīja iespējamu jaunajai Apvienotajai Vācijai pievienoties NATO. Krievijas armija atstāja VDR teritoriju. Kā vienīgo pret-vērtību Gorbačovs pieprasīja, ka turpmāk nedrīkstēs notikt nekāda NATO izplešanās uz Austrumiem. Tas tika brālīgā garā apsolīts no ASV administrācijas un Vācijas pusēm. . Taču, īsi pēc armijas daļu izvešanas no VDR, NATO ASV virsvadībā uzsāka izplešanos uz Austrumiem – tas ir, NATO Krievijas Federācijas ielenkšanas politiku. Tas izskatījās sekojoši: jau 1997. gadā, nebija pagājuši pilni 7 gadi kopš šī solījuma, NATO uzsāka pirmās pievienošanās sarunas ar Poliju, Čehiju un Ungāriju. (Zemes pasaules kartē ievietot krāsaini) Un no 1999. gada sākās pirmās līgumu lauzošās pievienošanās NATO, tā saucamā paplašināšanās uz Austrumiem: neitrāls novērotājs šajā vietā lai reiz iejūtas Krievijas stāvoklī un tad pajautā sev, vai viņš jauno ASV partneru uztvertu kā draugu, vai drīzāk kā agresoru, kad tas tieši Krievijas durvju priekšā instalē savu līgumu lauzošo NATO paplašināšanu? Tā 12.03.1999 NATO vispirms pievienojās Polija, Čehija un Ungārija. Un jau iepriekš destabilizētā Krievija atkal zu to noskatījās bez agresijas - tāpat kā agrākajos laikos vēl pirms destabilizācijas. Tas iedrošināja ASV administrāciju pavisam acīmredzami uz nākamajām pievienošanās sarunām Krievijas durvju priekšā. Te atkal jāatceras, ka Krievijas destabilizētāji sistemātiski ir gatavi pamest Krieviju, jo tagad noslēgumā tā ir jāatbrīvo. Tā kā īstais agresors Krievijas iekšienē ir atkāpies, tad, ar citiem vārdien runājot, Krievija tagad atkal ir savā senajā mentalitātē. Tikai 5 gadus vēlāk, 29.03.2004 NATO pievienojās 7 nākamās Austrumu bloka valstis, tas ir: Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Slovēnija. Un Krievija ioprojām noskatījās bez agresijas. Tikai tad, kad 2008. gadā NATO gribēja novest arī vēl Ukrainu līdz iestāšanās ES un, līdz ar to NATO, Krievija sāka redzami sarosīties. Un arī tas tikai pēc tam, kad prezidents Janukovičs atteicās no jebkādas pievienošanās ES un NATO, jo ES un NATO ir tikai savstarpēji apmaināmi jēdzieni vienai un tai pašai lietai. ES nav ne mazākā kopsakara ar Eiropas tautām. Es ir izslēdzoši tikai NATO un tās trans-Atlantisko finanšu oligarhu jeb ekonomisko diktatoru operāciju platforma. Tādēļ, kad Janukovičs atteicās no jebkādas pievienošanās ES/NATO, 2014. gadā bez lielas domāšanas tika izdarīta ASV operācija zem viltus karoga - pučs, un Porošenko, ES/NATO draudzīgais kandidāts, tika iecelts viņa vietā. Taču arī te Krievija neatbildēja ar agresiju vai ieročiem. Tikai caur ārkārtīgi veikliem, politiski augsti taktiskiem paņēmieniem Vladimiram Putinam izdevās atgriezt Krievijai Krimu, Krievijas rietumu frontes militāri-stratēģiski vissvarīgāko atbalsta punktu - caur brīvām vēlēšanām. Šis, viscaur pašsavaldīgais, izslēdzoši tikai politiskais aizstāvēšanās akts tomēr, no visas pasaules preses puses, uzreiz tika nokaunināts kā bīstama Krievijas agresija. Taču savukārt, nepavisam ne kā agresija, no pasaules preses puses tika novērtēta ASV administrācijas un NATO iešana vēl tālāk. Neskatoties uz atkārtotu līguma laušanu pret Gorbačovu, viņiem izdevās 1.04.2009 pievienot NATO vēl Albāniju un Horvātiju. Un atkal Krievija bez agresijas par to klusēja. Un kā beidzamo 5.06.2017 ASV pārvaldītais NATO savos nagos ierāva arī Balkānu valsti Montenegro (Melnkalne). Te vēlreiz pārskats pār līgumu lauzošajiem NATO-pievienošanās aktiem, pār tā saucamo paplašināšanos uz Austrumiem 12. 3. 1999 Polija, Čehija, Ungārija. 29. 3. 2004 Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Slovēnija. 1. 4. 2009 Albānija, Horvātija 5. 6. 2017 (Balkānu valsts) Montenegro Kamēr Krievija pasaules presē un main-stream medijos pilnīgi vienprātīgi tiek nosodīta kā agresors un kara kurinātājs, – bet, kā tikko minēts, tomēr Krievija ir izturējusies pilnīgi neagresīvi – tad tikmēr ASV administrācija savas pastāvēšanas 231. gadā - kopš 1776. gada, ir (sarīkojusi) vedusi vairāk kā 220 uzbrukuma karus, militārās iejaukšanās vai ir bijusi iesaistīta karam līdzīgās darbībās, piemēram, caur piedalīšanos slepeno dienestu terora uzbrukumos, pučos un gāšanas mēģinājumos citās valstīs. Pie tam ASV pašai nav uzbrukts nevienu vienīgu reizi. Atgādinājumam te tikai ASV kari kopš 1779. gada: 1979 Afghanistāna (CIA) -1992 1980 El Salvador [CIA] -1994 1986 Haiti (CIA) -1994 1987 Libāna 1990 2. Golfa karš (Irāka) 1991 1. Irak-Krieg 1992 Somālija -1991/1995 1995 Bosnija 1999 Kosova 2001 Afghanistāna 2003 2. Irākas-karš 2011 Lībija 2013 Sīrija 2014 Ukraina Un, neskatoties uz to, pasaules prese tomēr sit pie kauna staba nevis ASV ar tās vairāk kā 220 kariem kopš agresora pastāvēšanas, bet gan Krieviju. Šeit nepārprotami parādās, aiz visa tā esošais, stratēģiskais plāns. Šajā vietā main-stream indoktrinē (māca) pasauli, pie tam ar pārliecību, ka NATO militārā savienība esot radusies kā reakcija uz pirms tam bijušo Krievijas militāro agresiju. Taču arī tas neatbilst patiesajam lietu stāvoklim. Kas pazīst iepriekš aprakstītās slepeno savienību stratēģijas, un tās main-stream informāciju gaismā salīdzina ar pasaules sabiedrisko domu, var atzīt, ka patiesība bija tieši pretēja. Jo jau ilgi pirms tam, kad destabilizētā Krievija ķērās pie militārās savienības veidošanas pasākumiem (soļiem), tas ir – kad tā regulāri tika „iepātagota“ Varšavas paktā, (*militārs aizstāvības/palīdzības pakts Padomju Savienības vadībā - 1955-1991), ASV ar savu agresīvo NATO, pavisam neslēpjoties, jau tiecās pēc pasaules valdīšanas, pēc savas, tā saucamās, jaunās pasaules kārtības. Runājot ar citiem vārdiem: Varšavas pakts nebija nekas cits, kā stratēģiski, viltīgi piespiesta pret-alianse; citiem vārdiem – substanciāli vēl arvien pastāvošajai Krievijai vajadzēja aizstāvēties pret NATO nekaunībām – tieši tā tas bija ieplānots. Taču agresijas pārmetumi visu laiku izgāja tikai pret Krieviju. Tātad, Varšavas pakts bija militārs Austrumu bloka valstu palīdzības/aizstāvības pakts, lai uzturētu pie dzīvības Krievijas Federāciju. Tas pastāvēja no 14.05.1955 līdz 1.07.1991. Varšavas pakts savā ziņā bija „Austrumu bloka“ piespiedus pašaizsardzības pakts pret rietumnieku Ziemeļatlantijas paktu (*to tautu līgums, kas nodibināja NATO), tas ir NATO, ko nodibināja 1949. gadā ASV vadībā. Pēc satura izšķirošie Varšavas pakta nodibināšanai bija tā saucamie 1955. gada 5. maija Parīzes līgumi. Krievija jutās Parīzes līgumu apdraudēta sekojošu iemeslu dēļ: : Parīzes līgumi ir starptautiski līgumi, kuros ieiet arī ārkārtīgi svarīgais, tā saucamais Vācijas līgums. Tas izbeidza Rietumvācijas okupācijas režīmu, atcēla okupācijas statūtus un atkal atjaunoja Vācijas Federatīvajai Repulikai daļēju suverenitāti. Bet kas noslēdza šos, Krievijai draudīgos, Parīzes līgumus? Tās bija sešas EVG - valstis (*ES-aizstāvēšanas pakta valstis), līdz ar Lielbritāniju, ASV un Kanādu, kas tur noturēja deviņu varu konferenci. Tur ASV Eizenhowera kabinets un Lielbritānijas Churchilla kabinets pasludināja savu gatavību stacionēt savus armijas spēkus Eiropas kontinentā. Dabiski, ka uz šo pasludinājumu Padomju Savienība ārkārtīgi stipri protestēja, jo šāds lēmums darīja iespējamu Vācijas Federatīvajai Republikai 9.05.1955 ietāties NATO un atkal izveidot savu armiju. Taču šie Parīzes līgumi, neskatoties uz visiem Krievijas politiskajiem protestiem, tika noslēgti un arī īstenoti dzīvē. Citiem vārdiem runājot, tā bija iepriekšējā, anglo-amerikāņu vadītās, deviņu varu konferences agresija un viņu jaunā Vācijas militarizācija, kas apdraudēja Krieviju. Tā Varšavas pakts patiesībā bija Austrumu bloka valstu militāra aizstāvēšanās savienība, un nevis Padomju Savienības agresīvs uzbrukšanas pakts, kā to mēdiji konsekventi pasniedza. Varšavas pakta dalībnieces bez izņēmuma bija tās valstis, kas pēc veikli izdarītās graušanas no iekšienes un destabilizācijas, šodien visas atrodas NATO sastāvā: tās ir Albānija, Bulgārija, bijusī VDR (Vācijas Demokrātiskā Republika), Polija, Rumānija, Padomju Savienība, Čehoslovākija, Ungārija. Main-stream prese izķengāja Varšavas paktu (*militārs palīdzības/aizstāvēšanās pakts Padomju Savienības vadībā) tādēļ, ka krievu komanda to izmantoja savu satelītvalstu (no Krievijas atkarīgu valstu) izveidošanai un, ieviešot Maršala plānu (*ASV kara reparācijas plāns), tas savām dalībvalstīm stingri aizliedza pieņemt Rietumu palīdzību. Kas augšminētās kopsakarības zina, tas, protams, var par to nebrīnīties. Ir jāpazīst pasaules preses dubultmorāle: kad vien, no otras puses, ASV administrācija ar savu NATO ir darījušas tieši to pašu vai vēl dara, šī pasaules preses konsekventā klaigāšana vienmēr izpaliek. Nobeidzot šo 100-gades apskatu, der atcerēties šo pirmās daļas dokumentāciju. Kas bija patiesie Padomju Savienības agresori? Te vairāk kā 100 miljoni, no marksistiskās ideoloģijas un daudzajiem šausmu darbiem bojā gājušie, dod atbildi: 1917. gadā Krievija tika sagrauta no iekšienes un destabilizēta pēc tieši tāda paša mustura, kā tas atkārtojās 2014. gadā Ukrainā, un ne tikai - tāpat arī tā sauktajā „Arābu pavasarī“ un visās „krāsu revolūcijās“ utt. Kas visas šīs destabilizācijas un karus tā smalki, pedantiski izmeklēs, tas nonāks pie brizanta (sprādzienbīstama) secinājuma: Krievijas iekšējo sagraušanu ir paveikusi tieši tā pati savienība, kas arī Ukrainā tagad atkal ceļ nekārtības. Taču Ukraina pati par sevi atkal būtu atsevišķas pētīšanas vērta, un tas pārsniegtu mūsu noliktās iespējas. Taču tikdaudz var pateikt „nepasargāti“: tie „drāšu raustītāji“ – gan 1917. gada Krievijas sagrāvēji, gan arī 2014. gada Ukrainas – ir cēlušies no vienas un tās pašas politiski-reliģiozas slepenās savienības. Šo slepeno savienību vada finansu oligarhi, mēdiju-moguli, kara kurinātāji un tamlīdzīgie. Šīs piramidālās varas-struktūras spicē var sazīmēt luciferisku, ārkārtīgi cilvēkiem naidīgu un, līdz ar to, sātanisku sektu. Vieni un tie paši „drāšu vilcēji“ savus troņus tagad jau ir pārbīdījuši uz Šanhaju, kur tie nebremzēti, caur „Shanghai Cooperation“, kas ir eirāziska politikas, ekonomikas un drošības alianse - var valdīt tālāk. Viņi ar saviem taktiskajiem destabilizēšanas šaha gājieniem, kas ir parasti šajā klubā, kā vienmēr, ir mūsu uztverei par dažiem gadu desmitiem priekšā. Un tāpat arī mūsu vēstures rakstīšanai. Un te vēl pēdējais skatiens uz sākotnējo Krieviju: pirms Krievijas sagraušanas 1917. gadā tā bija ļoti vienota un solidaritātes/kooperēšanās-spējīga federācija, kas vēl šodien izpaužas vienotā, bezakcentu valodā no Minskas līdz Magadanai. Agrāk Krievija bija dzīvs tautu organisms ar, ne ar ko nesalīdzināmu vienotību, neskatoties uz ārkārtīgi izteiktu tautu dažādību. Bet tad pienāca Padomju Savienības vēsture, kas ilga no 1917. līdz 1991. gadam. Tā sākās 1917. gadā ar boļševiku izkaroto Oktobra revolūciju marksista Vladimira Iļjiča Ļeņina vadībā, jeb Vladimira Iļjiča Uļjanova vadībā, un beidzās ar Alma-Atas 21.12.1991 deklarāciju – tas bija līgumiskais pasludinājums par to, ka Padomju Savienība ir beigusi pastāvēt. Boļševiku augstākās galvas bija tie radikālie slepen-savienībnieki, kas, neko nenojautušajam, krievu proletariātam iztaisījās par maizes devējiem. Tāpat arī viņu sociāldemokrātiskā darba partija kļuva par viņu vasaļiem, ielu cīnītājiem un revolucionāriem. Leo Trockis jeb Ļev Davidovičs Bronsteins (*1879, †1940), bija apbruņotās boļšviku Sarkanās armijas vadonis, kas no 25. oktobra līdz 7. novembrim 1917 vadīja asiņaino Oktobra revolūciju, kamēr boļševiki Vladimira Iļjiča Ļeņina vadībā vardarbīgi pārņēma varu Krievijā. Jau ilgi boļševiki nepacietīgi gatavojās nogāzt caru Nikolaju II, kas tiem arī izdevās naktī no 16. uz 17. jūliju 1918. Viscietsirdīgākajā veidā viņi noslepkavoja caru līdz ar viņa brīnišķīgo ģimeni Jekaterinburgā. Cara patiesā dzīve, kā arī patiesā darbošanās pauda tieši pretējo no tā, ko pasaules prese ķecerīgi bija izplatījusi par viņu. Viņš ir bijis neparasts labdaris, tāpat kā Muamars al-Gaddafi. Bet neskatoties uz to, visļaunākie apmelojumi abus šos vadoņus noveda mocekļa nāvē. Viņu labie darbi iznāca gaismā tikai pēc viņu nāves. (Te parādīt esošos raidījumus) • Arī asins-cilvēks Staļins, jeb Iosseb Bessarionis dse Dschughaschwili, jau ilgi pirms Oktobra revolūcijas bija šīs cara valsti destabilizējošās un graujošās boļševiku sektas ģenerālsekretārs. Līdz ar Staļinu represijas pret pašu zemi un pret visiem padomju iedzīvotājiem vēlreiz drastiski pieņēmās spēkā. Tas parāda, ka šī slepenā sekta pat ne ar matiņu sevi nepieskaitīja šai tautai, bet tā stratēģiski tika tikai destabilizēta un no iekšienes grauta, kā viņi kopš 2014. gada to Ukrainā dara atkal. • Arī toreiz šī luciferiskā sekta ieviesa slepenpoliciju Čeka, un ar tās palīdzību nospieda jebkuru opozīciju, apcietināja daudzus kritiķus un bez žēlastības nogalināja visus potenciālos ienaidniekus. • Šādā mentalitātē tā ilgus gadus caur “Komunistisko partiju“ valdīja pār visu zemi. • Rezultātā bija vairāk kā 100 miljoni noslepkavoto. (Parādīt Kla-TV Filmu 100 miljoni marksisma upuru) 1952. gadā jēdziens „boļševiki“ - sākumā parādīto kopsakarību dēļ, dabiski, tika atkal izņemts no partijas nosaukuma PSKP (Padomju Savienības Komunistiskā [boļševiku] Partija) un atkal izņemts arī no Padomju Savienības oficiālās valodas. Tikai Mihaila Gorbačova, 33 grādu brīvmūrnieka, valdīšanas laikā nāca pavērsiens. Gorbačova veikums. Gorbačovs no 1985. gada marta līdz 1991. gada augustam bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs un no 1990. gada marta līdz 1991. gada decembrim Padomju Savienības valsts prezidents. Kā no aizmirstības izniris varonis, viņš ienesa „glasnostj“, krieviski – atklātība/caurspīdīgums. Kā no debesīm nokāpušais pestītājs Gorbačovs sāka izdzīt arī boļševikus un, kopš 1985. gada viņš ieviesa reformas, lai stiprinātu domāšanas un preses brīvību. No šī, kā no „hūtes izburtā glābēja“ nāca arī „perestroika“, latviski – „pārstrukturēšana“. Tās bija dziļas reformas - visas Padomju Savienības politiskās, sociālās un ekonomiskās sistēmas pārveidošana. To pasaule, elpu aizturot, bija tikai gaidījusi: kā iedresēts lauva, Gurbačovs gandrīz kā pa vienu nakti padarīja atkal tautu par viduspunktu, ieviesa brīvās vēlēšanas un atslābināja plānveida ekonomiku. Glasnostj un perestroika sekas bija nepārskatāmas: Austrumu bloka zemēs caur mierīgām revolūcijām vien beigās nonāca līdz Padomju Savienības sabrukumam. Un visi kristieši un citi kā apžilbinātie laikabiedri sauca: „Allelūjā!“ Bet to viņi, diemžēl, dara arī pat spēļu-kazino īpašniekiem, kā piemēram, Donaldam Trampam. Un tad sākās – kā jau pirms gadu desmitiem bija stratēģiski plānots - vesela sērija neatkarības deklarāciju – no Lietuvas, Gruzijas, Igaunijas, Latvijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Uzbekijas, Armēnijas un no Kazahstānas. «Glasnostj» un «perestroika» ienesa starp Padomju Savienību un ASV gandrīz vai dievišķu atslābinājuma politiku un piedevām – visas pasaules ilgoto turpmāko atomatbruņošanos. Un, neskatoties uz šo tīro “dziedināšanas pamodinājumu“, kas nāca tieši no Krievijas, apbrīnojamā kārtā naids pret Krieviju ne tikai saglabājās, bet, kopš tā laika, tas vēl tikai pastāvīgi izplatās. Tādēļ te beidzas mūsu militāri-politiskais atskats pār pagājušo simtgadi. Kam ir acis pierē, tas lai atraujas no masu mēdiju pastāvīgās pret-Krievijas propagandas. Ir ļoti nepieciešams sākt Krieviju atkal uztvert kā to Krieviju, kāda tā bija pirms savas sagraušanas un destabilizācijas, jo tās grāvēji tagad ir pametuši savu spēļu laukumu, pirms tam saasinot pašu rokām uzkurināto naidu pret Krieviju un ar to saistītos aizspriedumus. Apmelojumiem ir jāsakūda karš starp Eiropu un Krieviju, un tieši tas atkal notiek 2019. gada pavasarī Austrumukrainā. Kamēr Krievja pretēji visiem pierādāmiem faktiem tiks joprojām apmelota, visa Eiropa paliek 3. Pasaules kara ugunsgrēka draudos. Jau atkal ASV administrācija ar saviem NATO vasaļiem kūda karus, tā grib Ukrainu iesaistīt Eiropas savienībā, bet patiesībā – NATO. Ir vienalga, ko jaunais prezidents grib apsolīt Ukrainas tautai: kamēr šī neizvērtā un tādēļ joprojām klātesošā boļševistiskā sistēma nav caurskatīta un likvidēta, neviens prezidents nevarēs rasties no savas paša tautas. Visās ASV un NATO destabilizētās zemēs pēc prezidenta gāšanas patiesībā „brīvajām vēlēšanām“ tiek pielaisti tikai „insideri“. Tādēļ šīs, masu mēdiju augsti apdziedātās, tā saucamās „brīvās un demokrātiskās vēlēšanas“ ir vislielākā mūsdienu krāpšana. Kopsavilkums: agresoru neizteicamais ļaunums tur pašreizējo cilvēci savā dzelžainajā tvērienā, un viņi bez žēlastības tiecas uz savu pasaules kundzību. Taču ir pienākusi stunda, un tā ir jau klāt, kad tautas iemācās caurskatīt šo tumšo spēli un, pārmaiņas pēc, nogāzīs šos pašizvēlētos varas vīrus, šos tautu tiesības kājām minošos privāt-funkcionārus. Kam atveras acis patiesībai, tas vairs nekalpos šiem teroristiem šķietami demokrātiskajā tērpā. Michails Gorbačovs par savu reformu politiku 1990. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju – lai turpmāk tā tiek dota tikai tiem, kas pasaules sabiedrībai bez stratēģiskas izlikšnās atnes atpakaļ patieso mieru, patieso dzīvesprieku un – spēku.

no von is

Avoti: http://www.kla.tv/Gaddafi
http://www.kla.tv/13980
http://www.kla.tv/6673
SENDEREIHE "Zarenzeit im Visier" auf radio-tribunal.ch (unterhalb klicken) http://www.radio-tribunal.ch/?v=podcast&sid=2