19. AZK: "Nav izlīguma bez pārvērtēšanas" (Ralfs Ludvigs)

01.12.2023 | www.kla.tv/27565

Tagad mēs esam nonāuši pie ceturtā referāta. Tagad ringā stājas otrs advokāts, kurš jau ar savu virsrakstu mums ir pateicis, ka viņš nevairīsies no jebkura Goliāta. Man patīk šis virs-raksts. Vai jūs zināt, kā to sauc? "Nav samierināšanās bez pārvērtēšanas". Vai tā ir mūzika mūsu ausīm? Nav izlīguma bez pārvērtēšanas. Jā. Lai gan šis jurists ir no Vācijas, viņš šodien mums pievienosies no Maljorkas, izmantojot mūsu mobilo studiju. Pro-tams, viņš akcentu neliks uz Šveices tiesībām, jo tās mums tagad jau ir bijušas. Viņš, pievērsīsies Vācijas un - es pieņemu - Eiropas tiesībām. Un mēs esam ieinteresēti, vai mēs nonāksim pie jauniem risinājumiem. Labi, tad es saku: liels paldies jums, jurist Ralf Ludvig, par to, ka jūs mūs, nespeciālistus, neatstājat novārtā un izskaidrojat mums, kāds juridiskais ceļš un kādi likumīgie līdzekļi ir pieejami, ja tie, kuru uzdevums bija nosargāt veselu tautu, ir nolaiduši to „uz grunti“. Bet, pirms Jūs sākat savu profesionālo apskatu, aplūkosim jūsu interesanto, īso biogrāfiju. Labu veiksmi! Ralfs Ludvigs ir dzimis 1972. gadā Osterodē pie Harcas Lejassaksijā un ir jurists. Viņš ir specializējies sociālo, administratīvo un konstitucionālo tiesību jomā. Kopš Corona krīzes viņš ir strādājis arī krimināltiesību un normatīvo pārkāpumu jomā. Ar viņa, kā jurista, darba principiem var iepazīties viņa advokātu biroja tīmekļa vietnē. "Tas, kurš pieņem ļaunumu bez pretrunām, patiesībā sadarbojas ar to." [Martins Luters Kings] Koronavīrusa pandēmijas sākumā Ralfs Ludvigs panāca, ka Federālā Konstitucionālā Tie-sa nolēma, ka demonstrācijas nedrīkst vispārīgi aizliegt pat krīžu laikos. Viņš panāca, ka 2020. gada 29. augustā pie Uzvaras kolonnas Berlīnē, adminisatratīvās Tiesas priekšā, tika sarīkota liela citādi domājošās tautas demonstrācija. Viņš piederēja Mihaela Ballvega aizstāvības komandai laikā, kad tas atradās cietumā. 2021. gada jūnijā viņš nodibināja, uz Corona-pasākumiem pamatoto centru (ZAAVV), noziegumu pret cilvēci juridiskai izstrādāšanai, izmeklēšanai un noziegumu upuru tiesiskās vajāšanas un pašu noziegumu novēršanai. Ralfs Ludvigs šodien uzstājas ar runu par tematu "Corona - bez izvērtēšanas nav izlīgu-ma". Ralfs Ludvigs: Jā, sveiciens, un vispirms - paldies par ielūgumu. Es priecājos, ka tik daudz cilvēku ir šeit un tik daudz cilvēku skatās. Un par to, ka tik daudz cilvēku joprojām interesējas par Corona vīrusa pandēmiju. Daudzi cilvēki ne tikai Vācijā, bet visā pasaulē uzskata, ka šis fenomens ir beidzies. Taču, manu-prāt, ikviens, kurš šodien seko līdzi šai konferencei un, kurš to aplūko reālajā dzīvē, sapratīs, ka šis fenomens vēl nav beidzies. Nupat vakar es izlasīju rakstu kādā laikrakstā - Vācijas laikrakstā Badische Zeitung -, ka kāds tiesnesis atkal ir pārsniedzis savas pilnva-ras, liekot skatītājiem nēsāt FFP2 maskas. FFP2 maskām, kuras viņš pēc tam pat pats sagādāja, derīguma termiņš jau bija beidzies, bet viņš uzstāja, lai tās tiktu lietotas. Tātad, tas nozīmē, ka tas, ko mēs esam piedzīvojuši pēdējo trīs gadu laikā, vēl nav beidzies. Un to izsaka arī šis referāta nosaukums. Tas beigsies tad, kad mēs visu šo laika peri-odu būsim tiesiski izstrādājuši. Un šī pārvērtēšana attiecas ne tikai uz Corona pan-dēmiju. Pasaulē ir daudz krīžu. Mēs to redzam tieši tagad. Mūs satricina ļoti daudzas krīzes. Un, protams, mēs arī sajūtam šos konfliktus, šos globālos konfliktus, ko mēs piedzīvojam. Mēs tos sajūtam tos caur to, ka mēs ciešam no to sankciju sekām, kuras paši uzspiežam. Mēs jūtam, ka citu valstu cilvēki vai valstu vadītāji pieprasa no mums naudu un ieročus. Mēs apzināmies, ka migrantu plūsma uz Eiropu un arī uz Vāciju ir acīmredzami bezgalīga. Un šo konfliktu kontekstā mūsu valstī pēkšņi tiek mainīti likumi. Tas nozīmē, ka mums, piemēram, Vācijā, vairs nav atļauts brīvi izteikties. Mums vairs nav atļauts runāt par Ukrainas konfliktu, kā mēs to vēlētos, jo tad mums draud kriminālvajāšana par naida kurināšanu. Mums nav atļauts runāt par Tuvo Austrumu konfliktu tā, kā mēs to vēlētos, jo arī tad mums draud kriminālatbildība par naida kurināšanu. Citiem vārdiem sakot, viedoklis ir kļuvis kri-mināli sodāms. Un tā arī ir atziņa, ko mēs esam guvuši no Corona perioda. Tas, iespējams, arī ir vissvarīgākais secinājums, ka valsts ir sākusi kriminalizēt viedokli, kriminalizēt citādo domāšanu. Ārsti, kuri ir devuši profesionālo zvērestu un kuriem ir atšķirīgs viedoklis, pēkšņi tiek uzskatīti par noziedzniekiem. Tas nozīmē, ka ārsts, kurš ārstē pacientus citādi, nekā nosa-ka valsts, pēkšņi kļūst par noziedznieku. Ārstam vairs nav atļauts izlemt, vai izsniegt vai neizsniegt izziņu par maskas lietošanu vai nelietošanu. Ārstam vairs nav atļauts izlemt, vai viņš gribētu vakcinēt kādu cilvēku vai nē. Tas viss pēkšņi ir atzīts par noziedzīgu nodarīju-mu. Un tās ir tiešās sekas, kādas mums ir. Un mums nevajag domāt, ka tas attiecas tikai uz veselības aizsardzības jautājumiem, bet tas attiecas arī uz visām citām krīzēm, ar kurām mēs vēl saskarsimies vai, par kurām mums tiek ziņots, tajās atkal tiks izmantoti tieši tie paši līdzekļi, kas ierobežo mūsu tiesības. Es tagad nevaru un arī nevēlos piedāvāt konkrētus risinājumus katrai atsevišķai problēmai. Taču es varu piedāvāt ideju, proti, ideju, ka mēs vienkārši varam sākt ievērot tos li-kumus, kas mums jau ir. Daži cilvēki tagad domās - ko viņš tur runā? Viņš ir jurists, viņš taču arī ir redzējis, kas ir noticis pēdējos gados. Bet tieši par to ir runa. Un, kā tika paziņots, es te runāšot par Vācijas tiesībām. Es pieskaršos arī Vācijas tiesībām, bet es, pēc būtības, drīzāk pievērsīšos starptautiskajām tiesībām. Tas ir tāpēc, ka mūsu starptautiskās tiesības ir labas. Un, ja mēs tās piemērotu, tad kaut kas tāds, kā Corona-krīze, kaut kas tāds, kā Tuvo Austrumu krīze, kaut kas tāds, kā karš Ukrainā - pat nebūtu iespējams! Mums vienkārši būtu jāpiemēro tās tiesības, kas mums jau ir, par kurām mēs esam vienojušies, kā sabiedrība. Un par to būs mana šodienas runa. Pastāv šie noteikumi, šie likumi, un tie nav manis radīti, bet tie ir balstīti uz apgaismību un tie izriet no vēsturiskās pieredzes. Apgaismība savulaik bija vērsta pret aizspriedumiem, māņticību un patvaļīgu valdīšanu. Un varbūt jāpiebilst, ka tā bija vērsta ne tikai pret māņticību, bet arī pret ticību. Pret ticību zinātnei, nevis pret zinātni kā zinātni. Tā mums va-jadzētu domāt arī šodien. Tāpēc arī šodien mums ir daudz ticības izteikumu. Protams, ikvienam ir atļauts ticēt, un katrs var ticēt, kam vien vēlas. Taču, ja viņš īsteno varu jeb valda pār otru, tad ticība nedrīkst noteikt šo varu. Un Apgaismības mērķis vienmēr ir bijis indivīda kā nobrieduša pilsoņa pašnoteikšanās. Manuprāt, šis teikums, ko es šodien atkal izvēlējos, patiesībā ir brīnišķīgs, jo tas ļoti labi raksturo koronavīrusa pandēmiju jeb koronavīrusa krīzi, ko mēs esam piedzīvojuši. Tas ir par indivīda, kā atbildīga pilsoņa, pašnoteikšanos. Pēdējo trīs gadu laikā mēs neko tādu neesam piedzīvojuši. Mums nebija atļauts pašnoteik-ties, mums tika pateikts, kā mums uzvesties. Mums pat tika pateikts, ar ko un kur drīkstam svinēt Ziemassvētkus, ar ko drīkstam iet uz bērēm, kā varam apģērbties, lai būtu klāt dzemdībās un tā tālāk. Citiem vārdiem sakot, pašnoteikšanās tika pilnībā ierobežota. Mēs nebijām individualitātes. Mūs neatzina par indivīdiem, mēs bijām briesmu avots. Mums tei-ca, ka mēs esot bīstami, asimptomātiski bīstami, un, tā kā mēs esot asimptomātiski tik bīstami, tad mēs vairs neesot indivīdi un mums esot jāievēro noteikumi. Vācijā mums teica - to toreiz teica Roberta Koha institūta prezidents Lotārs Vīlers - ka šie noteikumi ne-kad nedrīkst tikt apšaubīti. Citiem vārdiem sakot, mums tika liegta individualitāte, un ne-bija vajadzības runāt par mūsu, kā pilsoņu, briedumu. Mums, kā pilsoņiem, nebija nek-ādu tiesību līdzi lemt, un tā tas bija ne tikai Vācijā, bet arī Austrijā. Šveicē notika bal-sojums par Corona - noteikumiem, kurus pēc tam pieņēma ar "jā", cilvēki balsoja par Corona - noteikumiem, bet pilsoņu briedums, vismaz Vācijā un Austrijā, nekad nav ticis iz-mantots. Un mēs esam mācījušies no vēsturiskās pieredzes, īpaši 20. gadsimtā, t.i., pagājušajā gadsimtā, ka valsts ir ne tikai savu pilsoņu labā, bet, ka valsts ir vērsta arī pret daļu no iedzīvotājiem vai pat pret iedzīvotājiem kopumā. Mums ir šī vēsturiskā pieredze, un tieši no šīs vēsturiskās pieredzes mēs esam izveidojuši noteikumus, ar kuriem es šodien vēlos jūs iepazīstināt. Un, ja mēs vienkārši paskatāmies uz šiem noteikumiem, kas mums ir bagāžā, kas mums ir mugursomā – (ja paskatāmies) uz apgaismību, uz vēsturisko pieredzi - tad pēkšņi 2020. gadā mūs ir piemeklējusi šī Corona-krīze. Mēs saskaramies ar kaut ko tādu, ko mēs - es esmu dzimis 72. gadā, kā jau iepriekš tika minēts - nekad savā mūžā neesam piedzīvojuši. Valsts pēkšņi iejaucas mūsu privātajā dzīvē tā, kā mēs nekad agrāk neesam pieredzējuši. Notika slēgšanas pasākumi. Bija masveida pamattiesību ierobežojumi, piemēram, tas, ka cilvēkiem nebija atļauts piedalīties demonstrācijās, ka pēkšņi tika regulēts, cik cilvēkiem atļauts apmeklēt dzimšanas dienas svinības, cik cilvēkiem atļauts apmeklēt kādu slimnīcā, cik cilvēkiem atļauts apmeklēt kādu veco ļaužu pansionātā, cik cilvēkiem atļauts apmeklēt bēres. Esmu piedzīvojis tik daudz ciešanu. Rotaļu laukumi tika norobežoti. Maskas kļuva obligātas, vispirms tā sauktās sabiedriskās maskas, tad pēkšņi medicīniskās maskas, tad kādā brīdī FFP2 maskas. Ja kādam būtu izdevība nopelnīt naudu, liekot mums nēsāt gāz-maskas, iespējams, kādā brīdī mums būtu nācies nēsāt arī gāzmaskas. Taču visi šie pasākumi man, kā cilvēkam, kurš dzimis 1972. gadā, uzaudzis Vācijas Federatīvajā Re-publikā un piedzīvojis bijušās VDR atkalapvienošanos ar Federatīvo Republiku, bija pilnīgi neiedomājami. Man personīgi bija neiedomājami, ka kādas valsts valdnieki šādā veidā sāktu īstenot varu pār mums. Tas, ko es šodien nevēlos ar jums apspriest vai, kas nav manas šodienas prezentācijas tēma, ir jautājums par to, vai medicīniskie pasākumi bija pareizi vai nē. Vai valsts noteiktie pasākumi no medicīniskā un zinātniskā viedokļa bija pareizi vai nē. Es domāju, ka lielāka-jai daļai no jums ir viedoklis par šo jautājumu. Bet par to šeit nav runa. Mums ir jāuzdod sev pavisam cits, hipotētisks jautājums. Iespējams, ka tā ir arī kļūda, ko mēs, juristi, esam pieļāvuši pēdējo trīs gadu laikā, proti, ka mēs būtībā esam ļāvuši sevi ievilkt argu-mentācijas shēmā, par ko šeit nemaz nav runa. Mēs esam ļāvuši sevi ievilkt argu-mentācijā par to, vai maskas palīdz, vai palīdz sociālā distancēšanās, vai palīdz slēgša-nas, vai mRNS gēnu terapija var pozitīvi ietekmēt vīrusa pārnešanu, vai tā var novērst vai vismaz mazināt slimības uzliesmojumu. Mēs iesaistījāmies visās šajās diskusijās. Mēs ie-saistījāmies diskusijā par to, vai mūsu veselības aprūpes sistēma patiešām bija pārslogota vai nē, vai vispār pastāv pārslogojuma risks. Un par to, vai mums ir vai nav jāapspriež šķirošana, ja pastāv pārslodzes draudi. Citiem vārdiem sakot, mēs iesaistījāmies diskusijā, kurā vienmēr tika uzdots jautājums: vai šie pasākumi ir lietderīgi vai nav? Un mana šodienas tēze un mana tēze kopumā ir tāda, ka šim jautājumam nav nozīmes. Šim jautājumam nav nozīmes apgaismotā sabiedrībā, Rietumu civilizācijā, kas nes sev līdzi apgaismības laika vērtības un saka: mēs esam humānistiska sabiedrība. Jo mūsu sa-biedrībā svarīgākais jautājums ir šāds: Vai valsts veiktie pasākumi ir kaitīgi? Tas ir vienīgais jautājums, kas mūs interesē. Jautājums, kas mūs interesē, ir šāds: vai tas, ko ar mums dara tie, kas īsteno varu šajā valstī vai mūsu valstīs, mums kaitē vai nekaitē? Mums ir jāuzdod sev šis jautājums. Un es gribētu lūgt jūs visus, kas šeit tagad skatāties, turpmāka-jās diskusijās neiesaistīties jautājumā: vai tas, kas tiek darīts, dod kādu labumu? Tā vietā vienmēr uzdodiet jautājumu: vai tas kaitē? Tāpēc es īsi atkāpšos un pievērsīšos Izraēlai. Tā situācija tur ir tāda, ka faktiski tur notiek karš. Karš tur notiek jau ilgāku laiku, bet tagad tas atkal ir akūtā fāzē. Un katram Izraēlas politiķim ir jāuzdod sev jautājums, un tas arī ir jautājums, kas tiek apspriests. Nevis: vai ka-ra darbība, ko mēs tagad veicam, ir izdevīga mūsu mērķiem, vai tā, iespējams, ir izdevīga mieram? Bet gan: Vai katrs mūsu veiktais pasākums kaitē cilvēkiem, vai tas kaitē neie-saistītajiem cilvēkiem un vai neiesaistītie cilvēki mirst vai cieš milzīgu kaitējumu veselībai, kad mēs darām to, ko mēs darām? Tas ir jautājums, kas tiek uzdots Rietumu sabiedrībā. Tas ir jautājums, ko mēs sev uzdodam Rietumu sabiedrībā. Tas ir grūts jautājums, ņemot vērā tās atziņas, kādas mums bieži vien ir. Es gribu teikt, ka, redzot to, kas notiek dažos gadījumos, tas ir grūts jautājums, taču valstij nav emociju, valstij ir noteikumi, likumi. Mums, cilvēkiem, ir emocijas. Mēs, cilvēki, dažkārt nonākam dilemmā, bet valsts dilemmā nenonāk. Valstij un valsts institūcijām ir likumi, un tie ir skaidri prātā un vēsi. Tie ir radušies no prāta, un šis prāts vienmēr ir jāpielieto. Un tas ir galvenais. Runa ir par mūsu līdzāspastāvēšanas likumiem. Un, ja uz to raugāmies no tiesību teorijas vai no valsts teorijas viedokļa, mēs visi esam noslēguši savstarpēju sociālo līgumu. Tagad jūs varētu teikt – kā daudzi cilvēki manos kanālos arī saka: es nekad neko neesmu parakstījis, es nekad neesmu noslēdzis, nekādu sociālo līgumu! - Bet tā nav taisnība! Ja jūs ejat uz lielveikalu un paņemat kādu pārtiku, ejat pie kases un noliekat šo pārtiku - vai vīna pudeli, vai ko citu, ko esat nopircis - uz letes, tad ir noslēgts līgums. Jūs neslēdzat nekādu rakstisku līgumu, jūs neko neparakstāt, bet jūs noslēdzat līgumu. Un, runājot par valsts teoriju, ir tā: mēs dzīvojam kopā sabiedrībā, un mēs pieņemam šīs sabiedrības noteikumus. Tātad, tas nozīmē, ka, pirmkārt, mēs visi esam sabiedrībā, un mums ir kopīgi likumi. To var redzēt pēc tā, pa kuru ceļa pusi jūs braucat. Citiem vārdiem sakot, Anglijā ir atšķirīgi noteikumi nekā Vācijā, taču jūs šos noteikumus ievērojat. Jūs to darāt katru dienu, jūs ievērojat likumus. Jūs ejat pie sava darba devēja un sagaidāt, ka mēneša beigās saņemsiet algu. Jūs sagaidāt, ka darba devējs veiks sociālās ap-drošināšanas iemaksas utt. Citiem vārdiem sakot, mūsu sabiedrībā ir daudz, ļoti daudz noteikumu. Un to kopumā pa-rasti dēvē par sociālo līgumu. Mēs esam noslēguši šo sociālo līgumu konkludenti (ietverot sekas), un mēs darbojamies saskaņā ar šo sociālo līgumu. Un šis mūsu sabiedriskais līg-ums nozīmē, ka mēs kā cilvēki, kā indivīdi - kā mēs to zinām no Apgaismības laikmeta - atsakāmies no noteiktām personīgajām brīvībām, atsakāmies no noteiktām individuālajām tiesībām, jo mēs paši sakām: atsakoties no tā, arī nododot varu, jo īpaši spēka izmantoša-nas monopolu valstij, mēs, kā indivīdi, varam attīstīties labāk, nekā tad, ja mums visiem būtu savi, kā teikt, mežonīgie noteikumi, un mēs dzīvotu saskaņā ar saviem noteikumiem un neierobežotu sevi noteiktos noteikumos vai likumos, ko mēs sev kā kopiena, sabiedrība, valsts - lai kā mēs to sauktu, esam pieņēmuši. Un šo sabiedrisko līgumu es sauktu par iekšējo loku. Tas ir iekšējais loks, kurā mēs kusta-mies. Un tas ir iekšējais loks, kurā kustas tie, kam ir valsts vara, kam ir pārstāvības vara, kurā kustas šie cilvēki, kam ir rīcības brīvība, kā mums ir teikusi Vācijas Federālā Konstitu-cionālā tiesa. Citiem vārdiem sakot, spriedumu var pieņemt tikai saskaņā ar tiem likumiem un noteikumiem, kurus mēs esam kopīgi pieņēmuši. Un tagad nāk būtiskākais: ir likumi, kurus mēs neesam nodevuši (valstij), vai ir tiesības, kuras mēs neesam nodevuši (valstij). Un tās ir tiesības uz dzīvību. Savas tiesības uz dzīvību es neesmu nodevis valsts kopienai, valsts sabiedrībai vai valstij jebkādā formā. Manas tiesības uz dzīvību pieder man, un valstij nav tiesību izlemt, vai mani nogalināt vai nē. Tā nav daļa no vienošanās, ko mēs būtu savstarpēji noslēguši. Tāpat valstij arī nav tiesību izlemt, vai nodarīt man nopietnu fizisku kaitējumu. Arī tas ir ār-pus mūsu savstarpēji noslēgtā sociālā līguma. Valstij ir mani jāaizsargā. Valsts pienākums ir nodrošināt slimnīcas, ārstus, aprūpētājus, medmāsas, medikamentus utt. Tas viss, tagad te raugoties uz koronavīrusa pandēmiju, ir valsts uzdevums. Valsts pienākums ir nodrošināt cilvēkiem vislabāko iespējamo aizsardzību pret slimībām un slimību pārnēsāšanu. Tas nozīmē - ja valsts zina, ka kāds ir nopietnas slimības pārnēsātājs, tad valsts, protams, var noteikt šai personai karantīnu un var teikt: »Ei, mums esi jāaizsargā tu un sabiedrība, jo mēs zinām, ka tu esi bīstams.» Bet, protams, valsts nedrīkst šo personu nogalināt. Iztēlojieties - iedomājieties, ka valsts, Vācijas valsts, Vācijas politika būtu izdomājusi un 2021. gada 10. decembrī nebūtu pieņēmusi lēmumu noteikt obligāto vakcināciju noteiktās iestādēs, bet Vācijas Bundestāgs būtu noteicis: labi, visi, kas ir pierādīti inficēti ar korona-vīrusu, tiks nošauti. Jo, ja viņi tiks nogalināti, viņi vairs neradīs risku (apkārtējiem). Kāda kliegšana gan būtu izcēlusies mūsu valstī! Kāpēc būtu bijusi tāda kliegšana? Tāpēc, ka mēs neesam nodevuši šīs tiesības valsts varai. Valsts nedrīkst nogalināt ne-vainīgus cilvēkus. Valsts nedrīkst upurēt cilvēkus savas politikas dēļ. Tas ir būtisks regulējums, kas mums ir. Un nav nekāda iedalījuma vērtīgā un nevērtīgā dzīvībā. Nav nekāda kvantitatīva, t.i., skaitliska dalījuma. Mēs nedrīkstam teikt, ka mēs nogalinām piecus, lai izdzīvotu 500. Mēs nedrīkstam nogalināt pat vienu cilvēku, lai izdzīvotu 500. Tas ir būtisks mūsu tie-siskās valsts noteikums. Un šis noteikums ir pārkāpts ne tikai Vācijā, bet arī citās va-lstīs. Un tas ir iemesls, kāpēc mēs, un es par to runāšu vēlāk, ka mēs gatavojamies izvirzīt kriminālapsūdzību. Principā es gribu parādīt, ka mēs to visu būtībā jau esam regla-mentējuši. Sāksim ar Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 1. panta 1. Punktu (atkāpi), kurā teikts: "Cilvēka cieņa ir neaizskarama." Un tā ir katra atsevišķā cilvēka cieņa. Katrs atsevišķais cilvēks nedrīkst kļūt par valsts darbības objektu. To Federālā Konstitucio-nālā tiesa atkal un atkal norāda, kad tā nodarbojas ar 1. Pantu: cilvēka cieņa ir neaizska-rama. Un šo cieņu, starp citu, mēs arī neesam nodevuši (valstij). Citiem vārdiem sakot, pār šo sabiedriskā jeb sociālā līguma daļu par cilvēka cieņu, par manu cieņu, kas sevišķi spilgti izpaužas manās tiesībās uz dzīvību, nedrīkst izlemt ne Parlaments, pat ne Šveices Parlaments, ne Federālā Padome, ne tiesas, ne izpildvara (t. i., policija vai kāds cits). Tas ir ārpus šī sabiedriskā līguma, tas ir ārpus to kompetences, kam mēs esam piešķīruši pārstāvības varu, pieņemt lēmumus. Vēl skaidrāk tas ir pateikts Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 2. pantā, kurā teikts, un, ļaujiet tam iedziļināties Jūsos: "Ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību ir aizsargātas ar li-kumu." Valsts nedrīkst nogalināt nevienu cilvēku. Tālāk 2. teikumā ir izteikts tas pats: "Nevienu cilvēku nedrīkst tīši nogalināt [...]". Pēc tam ir šāds pēcvārds: "izņemot, izpildot nāvessodu [...]". Eiropas Savienībā vairs nepastāv nāvessods. Bet tā ir juridiski-filizofiska diskusija, vai drīkst vai nedrīkst nogalināt vainīgu personu. Tā tagad nav manas pre-zentācijas tēma, bet nevainīgu personu, kādu Jūs redzat šeit, apzināti nogalināt nedrīkst, izņemot, izpildot tiesas piespriesto nāvessodu par noziegumu, par kuru likums paredz nāvessodu. Nevienu cilvēku nedrīkst nogalināt tīši. Starp citu, Eiropas Cilvēktiesību Kon-vencija attiecas arī uz Šveici. Valsts nedrīkst nevienu nogalināt. Mēs ejam tālāk. Mums vēl ir Eiropas Pamattiesību harta. Eiropas Pamattiesību hartas 1. pantā arī ir teikts: "Cilvēka cieņa ir neaizskarama." Tieši tas pats ir teikts Vācijas Pamatlikuma 1. pantā. Pamatlikuma 2. pantā ir teikts: "Ikvienam ir tiesības uz dzīvību." Un šeit nāvessods tagad ir izslēgts: "Nevienam nedrīkst piespriest nāvessodu vai izpildīt nāvessodu". Bet ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, katram indivīdam. Un 3. pants: "Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz fizisko un garīgo neaizskaramību". Valsts nedrīkst nogalināt nevienu cilvēku - tas vienmēr attiecas uz valsti -, tas attiecas uz to, ka valstij, no vienas puses, ir mūs jāaizsargā, bet, jo sevišķi, tā nedrīkst aktīvi kaitēt mūsu ķermenim. Un, tagad izlasiet 3. panta 2. atkāpi un ļaujiet, lai Jums gar acīm atkal garām paslīd Corona pandēmija, ko mēs visi esam piedzīvojuši: "Medicīnas un bioloģijas kontekstā jo īpaši ir jāievēro šādi noteikumi - attiecīgās personas brīva piekrišana pēc iepriekšējas izskaidrošanas un piekrišanas, saskaņā ar likumā noteiktajiem atsevišķajiem punk-tiem." Runa ir par brīvu piekrišanu. Saskaņā ar Eiropas Pamattiesību hartu, medicīnisku iejaukšanos cilvēka ķermenī drīkst veikt tikai tad, ja tā ir brīvprātīga. Un mums nav jārunā par to, ka obligātā vakcinācija prasa, lai cilvēks, kurš strādā medicīnas jomā vai ir karavīrs - vismaz tā tas bija Vācijā vai Itālijā - kurš ir vecāks par 50 gadiem, vai Austrijā tas bija paredzēts pat visiem austriešiem - tur tas gan netika izpildīts - visiem austriešiem -tur šiem cilvēkiem faktiski draudēja naudas sods, profesionālās darbības aizliegums, iztikas līd-zekļu iznīcināšana, ja viņš nepiekrīt šai obligātajai vakcinācijai. Un tad tā vairs nav piekrišana, bet gan pienākums. Kā juristi, mēs to saucam par piespiešanu. Citiem vārdiem sakot, valsts to nedrīkst darīt, tas ir pilnīgi skaidrs. Un, ja izlasa 4. pantu (atcerieties maskas): "Nevienu nedrīkst pakļaut mocīšanai vai ne-cilvēcīgam vai pazemojošam sodam vai rīcībai." Ja mēs tagad padomājam par šo Frei-burgas tiesnesi, kurš vakar publiski sacīja, ka viņiem, lūdzu, jāvalkā FFP2 maskas, starp citu, pie tam vēl ar notecējušu derīgumna termiņu ... Un šeit mēs lasām, ka nevienu nedrīkst pakļaut pazemojošai rīcībai - tāpēc mēs sev jautājam: ko domā šis tiesnesis? Kas šeit notiek? Ir arī citas tiesības. Man šeit ir tikai izlase. Vispārējās Cilvēktiesību Deklarācijas 3. pants: "Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas drošību." Ikvienam ir tiesības uz dzīvību. Tātad mēs varam iziet cauri visiem Rietumu pamatprincipiem, konsti-tūcijām, pamatlikumiem, pamattiesībām, lai kas tas būtu, un tas mums atkal un atkal tiek teikts no Apgaismības mācībām, kā jau es teicu iepriekš, un no mūsu vēsturiskās piered-zes: katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Un tagad turpinām. Tagad tas ir Bioētikas Vienošanās (konvencijas) 2. pants. Es varu uz-reiz pateikt, ka Vācija nav šo Bioētikas Konvenciju ne parakstījusi, ne ratificējusi. Ja Jūs izlasīsiet šo teikumu, jūs sapratīsiet, kāpēc. Tajā ir teikts: "Cilvēka interesēm un lab-klājībai ir prioritāte pār tikai sabiedrības vai zinātnes interesēm." Šie pamatnoteikumi, šie bioētikas pamatnoteikumi, šī bioētikas konvencija tika pieņemta 1997. gadā. Citiem vārdiem sakot, jau kopš 1997. gada cilvēki ir domājuši par briesmām, kas draud cilvēkiem, ja medicīna vai bioloģija, iespējams, pat sajauktas par gēnu terapiju, drīkstēs ietekmēt cil-vēka ķermeni. Ko mēs drīkstam darīt un ko mēs nedrīkstam darīt? Un viennmēr tā bija cil-vēka dzīvības aizsardzība, indivīda aizsardzība, ikviena no jums aizsardzība, kas ir bijusi priekšplānā. Un šeit tas ir ļoti, ļoti skaidri formulēts, jums ir prioritāte pār vienkārši sa-biedrības interesēm. Un kas jums ir stāstīts pēdējo trīs gadu laikā? - Esiet solidāri, esiet so-lidāri ar sabiedrību, esiet solidāri ar ievainojamajiem (kas ir viegli inficējami), esiet solidāri ar tiem, kuri citādi nomirs no koronavīrusa vai kovid-19, ja jūs neievērosiet mūsu dotos noteikumus! Un tieši tas ir tas, ko brīvā sabiedrībā nav atļauts darīt, jo tā vairs nav cilvēciskās būtnes labklājība, bet gan sabiedrības interešu prioritāte, ko nosaka pārstāvji, kuri tam nemaz nav ievēlēti. Un tagad, protams, var teikt - un tā ir argumentācija, ko mēs vienmēr esam dzirdējuši - bet mums taču bija ārkārtas situācija! Tā bija krīze, tas bija vīruss, kuru mēs nepazinām, jauna veida vīruss. Labi, tas nebija nemaz tik jauns, to mēs jau zinām, bet - tas bija jauns vīruss, kas mūsu veselības aprūpes sistēmu noveda līdz tās robežām, un tā taču ir sociāla ārkār-tas situācija. Un sociālā ārkārtas situācijā valstij ir jāspēj rīkoties citādi nekā, teiksim, miera laikā vai laikā, kad nav ārkārtas situācijas. Un tieši no šāda izteiciena Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas autori vēlējās mūs pasargāt. Viņi zināja, ka šāds apgalvojums kādā brīdī tiks izteikts, jo, kā jau teica Karls Šmits, tas, kurš lemj par ārkārtas stāvokli, tas lemj par valsti, lemj par sabiedrību, tā rokās ir kundzība. Suverēns ir tas, kurš nosaka ārkārtas stāvokli. Karls Šmits, jurists, to teica jau pagājušā gadsimta 30. gados, un viņam bija taisnība. Vienmēr pastāv briesmas, ka ir cilvēki, kas izsludina ārkārtas stāvokli, kas, iespējams, pat rada ārkārtas stāvokli, mēs to nezinām, bet daudzos gadījumos ir daudz pazīmju, ka noteik-ti ir bijušas intereses radīt ārkārtas stāvokli, krīzi, kas pēc tam tiek atrisināta ar līdzekļiem, kuri pēc tam tiek pieņemti, atsaucoties uz šo ārkārtas stāvokli, kas tika radīts pirms tam, un sakot, nu, tagad mums ir šis ārkārtas stāvoklis, un arī tā ir jābūt, ārkārtas stāvokli vai pār ārkārtas stāvokli nekad nedrīkst noteikt tā persona, kas to izsludina. Tas ir svarīgs li-kums, kas mums obligāti ir jāieraksta visās konstitūcijās, visu valstu konstitūcijās, jo, ja tā persona, kura izsludina ārkārtas stāvokli, pēc tam var arī piesavināties sev šī ārkārtas stāvokļa priekšrocības, tad var tikt apdraudēta jebkura demokrātiska, miermīlīga un brīva sabiedrības forma. Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 15. pantā ir teikts: "Ja tautu dzīvību apdraud karš vai ci-tas ārkārtas situācijas (par ārkārtas situāciju šoreiz uzskatīsim Corona - pandēmiju), jebku-ra augsta līgumslēdzēja puse (t. i., valsts) var veikt pasākumus, atkāpjoties no šajā Kon-vencijā paredzētajiem pienākumiem [...]. Iepriekš mēs aplūkojām 2. pantu: "[...] Nevienu nedrīkst tīši nogalināt. [...]" Un, ja mēs tagad aplūkojam 2. atkāpi, tad tajā ir teikts: "Pamatojoties uz 1. atkāpi (proti, sabiedrisku ārkārtas stāvokli), no 2. panta var atkāpties tikai likumīgu kara darbību rezultātā [...].". Tas nozīmē, ka pat tad, ja ārkārtas stāvoklis būtu izsludināts Corona - pandēmijas dēļ, tad no noteikumiem, vismaz no noteikuma, ka "valsts nedrīkst nogalināt cilvēkus", nedrīkst att-eikties. Pat ja būtu bijis ārkārtas stāvoklis, tad jautājums par to, vai tas bija ārkārtas stāvo-klis, vai veselības aprūpes sistēma bija gandrīz sabrukusi vai nē, ir pilnīgi nebūtisks. Jo, pat ja tas tā būtu, nedrīkstētu būt atkāpju no likuma, ka valstij nav atļauts nogalināt cil-vēkus. Un ir kas ļoti, ļoti svarīgs: ja jūs vēlaties novirzīties no šī principa, tad pastāv brīdinājuma funkcija - tas ir šis 3. punkts (atkāpe) - tad attiecīgajai valstij ir visaptveroši jāinformē Eiropas Padomes ģenerālsekretārs par pasākumiem un, tā sakot, jāinformē, ka ir ārkārtas stāvoklis un, ka šī ārkārtas stāvokļa dēļ, tiek veikti īpaši pasākumi. Neviena valsts šoreiz to nebija izdarījusi - starp citu, tieši tāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesa atcēla aizliegumu arodbiedrību demonstrācijām Šveicē -, jo neviena Eiropas Savienības valsts to nebija izdarījusi, neviena vienīga valsts nebija informējusi Eiropas Padomes ģenerāl-sekretāru par ārkārtas stāvokli. Tātad, tas nozīmē, ka neviens neuzskatīja, ka mums vispār ir sabiedriska ārkārtas si-tuācija. Un, ja nav izsludināta sabiedriskā ārkārtas situācija, tad nedrīkst atkāpties no Eiro-pas Cilvēktiesību Konvencijas noteikumiem, kas ir salīdzināmi ar visu valstu pamat-tiesībām. Un pat tad, ja tā būtu uzrādīta un būtu izsludināts ārkārtas stāvoklis, tad tāpat ne-kad nedrīkstētu atkāpties no noteiktiem likumiem, proti, ļoti konkrētiem pamatlikumiem, tostarp no aizlieguma nogalināt cilvēku, nevainīgu cilvēku. Tātad, tas nozīmē, šī ārkārtas situācija nepastāvēja, par to netika ziņots. Un, pat ja tā būtu pastāvējusi, tāpat nebūtu drīkstējis pieņemt noteiktus mērus. Un kā tiesas to risināja agrāk? Es jums esmu atnesis divus lēmumus. Es jums esmu atnesis vienu Federālās Konstitucio-nālās tiesas lēmumu saistībā ar Aviācijas drošības likumu. Vācijā Aviācijas drošības likums tika izveidots, ņemot vērā attēlus no Amerikas, kur tika teikts, kas notiks, ja pasažieru lid-mašīna tiks nolaupīta Vācijā, šajā pasažieru lidmašīnā būs cilvēki, un šī pasažieru lid-mašīna tagad ielidos kādā tornī, ielidos futbola stadionā, pilnā futbola stadionā vai citur, kur ir daudz cilvēku. Un tad tika izveidots likums, kurā bija teikts, ka noteiktos apstākļos šādu pasažieru lidmašīnu ar nevainīgiem pasažieriem uz klāja var notriekt. Pēc tam tas nonāca Federālajā Konstitucionālajā tiesā. Un Federālā Konstitucionālā tiesa 2007. gadā pateica ļoti skaidrus vārdus. Tā teica, ka tā cilvēki tiek materializēti (padarīti par lietām) un vienlaikus viņiem tiek atņemtas tiesības, jo viņu nogalināšana tiek izmantota kā līdzeklis, lai glābtu citus. Valstij vien-pusēji atbrīvojoties no viņu dzīvības, no lidmašīnas pasažieriem, pašiem kā upuriem, ku-riem ir nepieciešama aizsardzība, tiek atņemta viņu vērtība, kas pienākas cilvēkiem viņu pašu dēļ. Un tā vēl skaidrāk norādīja, ka, saskaņā ar Pamatlikuma 1. panta 1. punktu (atkāpi) – par cilvēka cieņas garantiju - ir vienkārši neiedomājami, pamatojoties uz likumīgām pilnvarām, apzināti nogalināt nevainīgus cilvēkus, kas atrodas tik ļoti bezpalīdzīgā situācijā. Ja Federālā Konstitucionālā tiesa saka, ka [saskaņā ar] 1. panta 1. punktu, cilvēka cieņas garantija tiek padarīta vienkārši neiespējama; ka tas (punkts) padara cilvēkus par lietām un cilvēki tiek gandrīz vai upurēti, citu cilvēku dzīvību glābšanas nolūkā, tad es nekādos ap-stākļos nevaru pieņemt obligāto vakcināciju, nevaru pieņemt pienākumu (ka man vajag ļaut sev ielaist organismā mRNS gēnu terapiju, lai es nepazaudētu darbu, savu ekonomis-ko eksistenci, lai es nemaksātu soda naudu un tā tālāk), pienākumu vakcinēties, jo tad es piekrītu, ka cilvēki mirst - bet valsts tā nedrīkst darīt. Un ir vēl viens lēmums, kas ir vēl skaidrāks. Tas ir Eiropas Veselības tiesas 2005. gada lēmums lietā, kad Vācijā tika nolaupīts jauna baņķiera dēls. Šo jauno baņķiera dēlu nolaupītājs tikko bija kaut kur aizvedis. Nolaupītājs tika aizturēts, un policijas darbinieks, kura varā bija šis nolaupītājs Magnuss Gefgens (Magnus Gaefgen) , (šeit runa ir par Gäf-gena spriedumu), vēlēdamies glābt jaunā baņķiera dēla dzīvību, draudēja Magnusam Gef-genam ar spīdzināšanu. Viņš teica, ka tūlīt šeit ieradīsies amatpersona, tā jau ir ceļā, viņu atvedīs šeit ar helikopteru, un šī amatpersona nodarīs tev nepanesamas sāpes, un būtu labāk, ja tu pateiktu, kur šis zēns ir. Atrašanās vieta tika izpausta. Bet tā bija tikai ķermeņa atrašanās vieta. Zēns jau bija miris, bet šis nolaupītājs pēc tam cēla prasību pret šiem spīdzināšanas draudiem. Lieta nonāca līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai, un es tikai gribētu norādīt uz šo vienu pamatprincipu, uz 1. pamatprincipu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta, proti, spīdzināšanas aizlieguma vai necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma, pārkāpumu nevar attaisnot, neatkarīgi no attiecīgās personas rīcības, pat, lai glābtu dzīvību vai pat visas valsts ārkārtas situācijas gadījumā. Kāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesa tā izteicās? Tāpēc, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir tei-kusi, ka mēs nedrīkstam atvērt šīs durvis. Ja mēs sāksim spīdzināt un teiksim, ka mēs to darām, lai glābtu dzīvību, vai, mēs to darām, lai aizsargātu valsti no uzbrukuma. Ja mēs sākam spīdzināt, tad durvis ir vaļā, tad aizsprosts ir pārrauts, un šis aizsprosts kļūs arvien mazāks un mazāks, bet pārrāvums - arvien lielāks un lielāks. Tas nozīmē, ka mēs atradīsim arvien vairāk iespēju spīdzināt cilvēkus, un tad, iespējams, kādā brīdī mēs varētu teikt, ka Vācijā ir 25 vecāki cilvēki, kuri jūtas piederīgi Reihsbürger (Vācijas 3. reiha pilsoņu) skatuvei un tie vēlas organizēt apvērsumu. Viņi faktiski iegrūstu šo valsti haosā, un, lai uzzinātu, kas vēl stāv aiz šiem 25 cilvēkiem, mums būtu jāizmanto spīdzināšana. Un tad jūs principā varētu sākt izdomāt stāstus, lai attaisnotu spīdzināšanu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos. Un, ja tas attiecas uz spīdzināšanu, tad, protams, vēl jo vairāk tas attiecas uz nogalināšanu. Citiem vārdiem sakot, ja valstij nav atļauts spīdzināt, lai novērstu briesmas, tad, protams, tai noteikti nav atļauts nogalināt nevainīgus cilvēkus. Tā nedrīkst spīdzināt pat vainīgu personu, bet, protams, tā nedrīkst nogalināt ne-vainīgus cilvēkus. Un tagad tas kļūst aizraujoši - kāpēc es jums to visu stāstu? Tātad, apkopojot to, ko līdz šim esmu teicis: valsts nedrīkst nogalināt nevainīgus cil-vēkus. Tā to nedrīkst darīt - pat ne tādēļ, lai glābtu dzīvības - pat ne tādēļ, lai glābtu daudzas dzīvības, jo katra dzīvība ir vienādi vērta. Mana dzīvība ir tik vērta, ka valsts nedrīkst mani upurēt, nedrīkst upurēt mani un manu dzīvību, lai sasniegtu jebkādu labumu, kādu tā iedomājas. Un tagad aplūkosim Federālās Konstitucionālās tiesas lēmumu par obligāto, ar iestādēm saistīto, vakcināciju Vācijā. Šis ir 224. malas numurs no 2022. gada 27. aprīļa. Federālā Konstitucionālā tiesa atsaucas uz Paula Ērliha institūta ziņojumu. (Paula Ērliha institūts ir atbildīgs par zāļu drošību. Ikviens, kurš ir dzirdējis Suharitu Bakdi (Sucharit Bhakdi) vai Beati Bāneri (Beate Bahner) vai citus, zinās, ko domāt par Paula Ērliha institūtu. Un 2021. gada 26. oktobra ziņojumā šis Paula Ērliha institūts apgalvo, un uz to atsaucas Federālā Konstitucionālā tiesa, ka saistībā ar vakcināciju, kopumā ir bijuši 1802 ziņojumi par iespējamiem nāves gadījumiem. Tas nozīmē: 0,02 ziņojumi par aizdomām par nāves gadījumiem uz 1 000 vakcinācijām - iztulkojot: viens cilvēks uz 50 000 vakcinācijām. Tas nozīmē, 2022. gada 27. aprīlī Federālā Konstitucionālā tiesa tika informēta par ziņām, ka vakcinācijas rezultātā mirst cilvēki. Runa ir par vakcināciju, kas tika ieviesta kā obligātā vakcinācija noteiktām profesionālajām grupām, proti, medicīnas dienestā strādājošajiem un karavīriem. Tas nozīmē, ka cilvēkiem bija obligāti jādabū šī substance (viela) savā organismā, pēc kā [saskaņā ar] Paula Ērliha institūta [Paul Ehrlich Institute] iespējamiem ziņojumiem, 2 no 1000 vakcinācijas gadījumiem izraisa aizdomas par izraisītu nāvi. Tas nozīmē, ka Federālā Konstitucionālajai tiesai bija zināms, ka šī vakcinācija var būt letāla. Un tagad aplūkosim nākamo šī lēmuma malas numuru. Federālā Konstitucio-nālā tiesa mēģina visu šo lietu padarīt nedaudz relatīvāku, sākumā pat sakot: "Tomēr jāņem vērā, ka tie ir tikai ziņojumi par aizdomām. Jo, saskaņā ar 2021. gada 23. decembra drošības ziņojumu, kas ir nākamais ziņojums - tikai 78 gadījumos no šiem ziņojumiem par nāves gadījumiem, saikne ar vakcināciju tiek uzskatīta par iespējamu vai varbūtēju. Tas nozīmē, ka Federālā Konstitucionālā tiesa pieņem, ka par zāļu drošību atbildīgais institūts Vācijā pats apgalvo, ka 78 no ziņotajiem nāves gadījumiem ir iespējami vai ir iespējama cēloņsakarība ar vakcināciju. Un tas nozīmē, ka Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa ir teikusi, ka Vācijā 78 cilvēki drīkst nomirt, lai glābtu citus. Šie 78 cilvēki ir cilvēki, kas varētu būt mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu brāļi vai māsas, mūsu draugi vai mēs paši. Kurai valstij ir tiesības teikt, ka 78 cilvēki tomēr nav tik daudz? Ar 78 cilvēkiem to drīkst darīt. Un tie ir tikai tie, kas ir identificēti no aizdomīgiem gadījumiem! Ja te stāvētu kāds, kurš, iespējams, ir miris no vakcinācijas, tad Federālajai Konstitucionālajai tiesai būtu bijis jāsaka – piedo-diet, mums ir žēl. Šis lēmums par obligāto, ar iestādēm saistīto vakcināciju, ir ārpus sociālā līguma, ko mēs visi kopā esam noslēguši. Mēs, kā tiesa, nedrīkstam pieņemt lēmumus šajā jautājumā, jo mēs nedrīkstam lemt par Jūsu nāvi. Mēs nedrīkstam pieņemt spriedumu, kas nosaka, ka valsts drīkst apzināti nogalināt noteiktu procentu cilvēku. Jo mēs zinām, vēlākais šeit, ar šo Federālās Konstitucionālās tiesas lēmumu, un pat pavisam oficiāli - mēs zinām, ka cilvēki mirst vakcinācijas rezultātā! Un neviens vienīgs cilvēks nedrīkst mirt valsts pasākumu rezultātā. Un tagad atgriezieties pie mana jautājuma, ko es uzdevu sākumā un ko es gribēju, lai jūs uzdotu cilvēkiem ārpusē. Tātad, nevis: kas no tā gūst labumu? Bet gan: kam tas kaitē? Un kam ir tiesības izlemt, ka kaut vienam cilvēkam ir jāmirst tādēļ, ka es viņam pavēlu izciest kādu pasākumu, ko es, kā valsts, uzskatu par pareizu? Tas ir ārpus mūsu noslēgtā sociālā līguma. Starp citu, es jums to tagad pierādīšu, jo tam ir sekas. Ir sekas tam, ka valsts varas nesējius, mūsu ievēlētos pārstāvjus vai netieši (pastarpināti) ievēlētos pārstāvjus - Federālās Konstitucionālās tiesas tiesnešus ievēl Bundestāgs (Vācijas Parla-ments) un Federālā Padome. Tas nozīmē, ka visi mūsu pārstāvji ir nonākuši savā amatā tieši vai netieši ar mūsu, valsts pilsoņu, ievēlēšanas aktu. Tomēr šie valsts varas pārstāvji var kustēties tikai šajā - mūsu sabiedriskā līguma iekšējā lokā. Tā ir viņu vērtēšanas spēles telpa. Katra valsts institūcija un katrs valsts darbinieks var darboties šī sabiedriskā līguma ietvaros, kas tiek īstenots ar pamattiesībām, likumiem u. c. Taču viņi nedrīkst darboties ārpus tā. Bet ne ārpus tā. Un, ja viņi tomēr to dara, tad tam arī ir savs likums. Un šis likums ir Starptautiskais kriminālkodekss. Un tā 7. paragrāfā ir minēti nozie-gumi pret cilvēci. Tas nāk no angļu valodas "Crime Against Humanity". Es to vienmēr tulkoju, kā noziegumu pret cilvēci. Dažreiz mani par to kritizē, jo cilvēki saka, ka tur ir teikts "cilvēcība". Nē, katrs šāda veida noziegums nav noziegums pret cilvēcību. Tas nav mazliet necilvēcīgi, tas ir noziegums pret cilvēci, kā tādu. Un tāpēc es to tulkoju, kā noziegumu pret cilvēci Hannas Arendas (Hannah Arendt) izpratnē. Un šeit tagad ir teikts, un tas ir tas, kas tur ir teikts: ja kāds, kā valsts institūcija vai, kā valsts funkcionārs nogalina kaut vienu cilvēku plaša vai sistemātiska uzbrukuma civiliedzīvotājiem ietvaros, tad viņš tiks sodīts ar mūža ieslodzījumu. Tas nozīmē - ilgstošs vai sistemātisks uzbrukums. Tas vienmēr ir sistemātisks, ja ir likums. Ja ir likums, kurā teikts: ja tu strādā medicīnas jomā, tad tev ir jāvakcinējas ar mRNA va-kcīnu, kas, kā mēs zinām, var izraisīt nāvi, miokardītu un citas lietas. Ja to dara valsts, tad tas ir sistemātiski. Un tas ir sistemātisks uzbrukums civiliedzīvotājiem. Tas vienmēr tiek izskaidrots, kā vērsts pret visiem civiliedzīvotājiem vai daļu no civiliedzīvotājiem. Mums nav jārunā par to, ka medicīnas dienesta vai medicīnas profesiju pārstāvji ir civiliedzīvotāju daļa. Starp citu, arī karavīri miera laikā ir daļa no civiliedzīvotājiem. Un ikviens, kas nogali-na cilvēku šāda izvērsta, plaša (izvērsts nozīmē: lielā skaitā gadījumu - mums arī tas ir šeit) vai sistemātiska uzbrukuma (sistemātisks ir rīkojums, likums, dekrēts vai tamlīdzīgi) ietva-ros, tiks sodīts. Ikviens, kurš šāda plaša vai sistemātiska uzbrukuma ietvaros nodara citai personai smagu fizisku vai psihisku kaitējumu, jo īpaši tādu, kāds aprakstīts Kriminālkode-ksa 226. paragrāfā. Un šeit ir Kriminālkodeksa 226. paragrāfs: ja sekas ir miesas bojājums, kā rezultātā tiek zaudēta redze vienai vai abām acīm, dzirdes, runas spējas, reproduktīvās spējas, kāda svarīga ķermeņa locekļa zaudējums vai lietošanas nespēja vai ilgstoša nespēja lietot to vai tas ir ievērojamā mērā ilgstoši izkropļots, vai rodas miokardīts vai ilgstoša sirgšana, paralīze vai garīga slimība vai invaliditāte - tā šeit ir uzskaitīti attiecīgie sodi. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir uzlikts par pienākumu, un tie ir spiesti paciest vakcīnas - mRNS gēnu injicēšanu savā ķermenī. To injicē savā ķermenī, zinot (tas arī bija zināms), ka tas var radīt nopietnu fizisku vai psiholoģisku kaitējumu citai personai. Un te mēs nerunājam par aizdomīgiem gadījumiem 1 pret 50 000, bet te mēs runājam par ai-zdomīgiem gadījumiem 1 pret 5 000 vai mazāk! Tas nozīmē, ka tas ir ārpus mūsu noslēgtā sociālā līguma, kāds mums ir. Un tad, ja valsts iestādes rīkojas ārpus sociālā līguma, tad tās kļūst līdzvainīgas noziegumos pret cilvēciskumu, jo tās dara kaut ko tādu, ko tām nav atļauts darīt. Jo tās dara kaut ko tādu, ko mēs tām nekad neesam uzticējuši saskaņā ar līgumu, ko esam ar tām noslēguši. Viņi īsteno pilnvaras, ko mēs viņiem esam devuši. Un tā, mēs praktiski atsakāmies no ieročiem, no pašaizsardzības, paš-tiesas utt. par labu valstij, lai valsts varētu mūs ai-zsargāt. Ja tā ļaunprātīgi izmanto šīs pilnvaras, ko esam tai devuši, un ne tikai ļaun-prātīgi izmanto, bet arī rīkojas ārpus pilnvarām, ko esam tai devuši, tad tas ir nozieg-ums pret cilvēciskumu. Tāpēc pastāv šī norma. Starp citu, tas pats attiecas arī uz gadījumiem, kad tiek vajāta kāda identificējama grupa vai kopiena. Arī tas jau ir noticis. Tiem, kas strādā medicīnas jomā, tika teikts: jūs vairs ne-varēsiet praktizēt savu profesiju, ja nedarīsiet to. Un arī tad, ja jūs tagad pieceltos un teiktu: tas viss taču bija brīvprātīgi. Tas nebija obligāti - kas, protams, nav taisnība. Arī to jūs ne-varēsiet apstrīdēt. Bet, pat ja jūs to teiktu, tad būtu izpildīts Starptautiskā Kriminālkodeksa sadaļas Nr. 10 septītais paragrāfs. Es nezinu, cik daudzi no jums tagad ir citādi domājošie. Cilvēkiem bija aizliegts piedalīties demonstrācijās tikai tāpēc, ka viņi bija citādi domājošie. Tā arī ir vajāšana sadaļas Nr. 10. izpratnē, kas mums šeit ir, jo kāda grupa pēkšņi tika atst-umta no sabiedriskās darbības tikai tāpēc, ka tā bija kritiska. Vai, piemēram, tie, kuri nebija vakcinēti un kuriem vairs neļāva apmeklēt koncertus. Vai arī tie, kas nebija vakcinēti un vairs netika ielaisti katrā veikalā. Piemēram, es demonstrācijas laikā vai pēc demonstrāci-jas Frankfurtē netiku ielaists tualetē Karštatē (Karstadt), jo man nebija vakcinācijas kartes. Un Hesenē bija izdots rīkojums, kas to paredzēja. Un tas viss ir ietverts šeit – Nr.10. Un, protams, tas mums būs juridiski jāizstrādā. Jo, ja mēs to neizdarīsim, tad mēs fak-tiski ļausim visiem valdošajiem katrā no šīm valstīm (tas attiecas uz Šveici, Austriju, Itāliju, Franciju, uz visām valstīm) darboties ārpus noteikumiem, kurus mēs kopīgi esam viņiem noteikuši, un - bez jebkādām sekām. Un to mēs nevaram pieļaut. Un mēs to nedrīkstam pieļaut, jo tad arī mēs, starp citu, rīkotos nelikumīgi! Un tagad daži no jums, iespējams, domā: jā, bet viņi taču ir politiķi! Un viņi ir valdības darbinieki. Un viņi ir tiesneši. Viņus visus aizsargā likums. Viņiem ir imunitāte. Ties-nešiem ir tiesnešu likums. Tas nozīmē, ka tiesnesi nevar tiesāt par viņa spriedumu utt., ja vien tas nav likuma pārkāpums utt... Nē, tā nav taisnība. Šie te ir starptautiskie Romas statūti. Tie ir tie statūti, ko piemēro, kad jūs dodaties uz Den Hāgu, uz Starptautisko Krimināltiesu. Vispirms mums ir jāiesniedz kriminālsūdzība Federālajā Ģenerālajā Prokuratūrā Vācijā. Un, ja šī kriminālā sūdzība netiek pieņemta vai netiek izskatīta, tad ceļš uz Hāgu ir brīvs. Taču tie paši noteikumi, kas attiecas uz Romas Starptautiskajiem statūtiem, attiecas arī uz Starptautisko krimināllikumu, un tagad ieklausieties tajā: [27. pants, dienesta stāvokļa nenozīmīgums] "Šie Statūti attiecas vienādi uz visām personām, neatkarīgi no to dienesta stāvokļa. Jo īpaši valsts vai valdības vadītāja, valdības vai parlamenta locekļa, ievēlēta pārstāvja vai valdības ierēdņa amats neatbrīvo personu no kriminālatbildības, saskaņā ar šiem Statūtiem. Un amata stāvoklis pats par sevi nav pamats atbildības mīkstināšanai. Imunitāte vai īpaši procesuālie noteikumi, kas saskaņā ar valsts vai starptautiskajiem tiesību aktiem, ir saistīti ar personas oficiālo statusu, neliedz Tiesai īstenot savu jurisdikciju. Imunitāte nepastāv." Kāpēc nav imunitātes? Ikviens, kas darbojas ārpus sabiedriskā līguma ietvariem, protams, nevar atsaukties uz imunitāti, kas ir tikai daļa no šī sabiedriskā līguma. Politiķis, kurš darbojas saskaņā ar noteikumiem, protams, vienmēr var teikt: "Lai man kā politiķim neuzbruktu [ja vien viņš nav AfD], es varu atsaukties uz imunitāti un mani nevar notiesāt par manu politisko darbību. Taču runa ir par to, ka politiķi, kuri ir rīkojušies, tiesneši, kuri ir rīkojušies, deputāti, kuri ir rīkojušies, bet nav bijuši saskaņā ar mūsu līguma noteikumiem, bet ir rīkojušies ārpus mūsu līguma noteikumiem, tieši tāpēc uz viņiem neattiecas imunitāte. Tāpēc arī viņi ir saucami pie kriminālatbildības, pat ja viņi to ir darījuši kādā no valsts funkcijām. Un tas ir ļoti svarīgi, un tas ir tieši tas ceļš, kas mums kopīgi ir jāīsteno. Un kas ir īpašs Romas Starptautiskajos Statūtos? Īpašais aspekts tajos ir tas, ka mēs neapgrūtināsim savu valsti. Mēs neapgrūtināsim ne Šveici, ne Austriju, ne Itāliju, ne Vāciju ar sekām, jo tiesā tiek tiesātas nevis valstis, nevis valdības, nevis parlamenti, nevis tiesas, bet gan atsevišķi cilvēki. Jo tie, kas ir rīkojušies, ir atsevišķi indivīdi. Tie ir indivīdi, kas ir pieņēmuši likumus. Tie ir atsevišķi indivīdi, kas ir izstrādājuši noteikumus. Tie ir atsevišķi indivīdi, kas ir pasludinājuši spriedumus. Viņi visi tiks tiesāti, vai arī pašlaik, protams, mums ir jāsaka, ka viņiem būs jāstājas tiesas priekšā. Viņi visi stāsies tiesas priekšā. Un iespēja, kas mums ir - un uz šiem noteikumiem mums arī ir jāspiežas - ir tāda, ka līdztekus brīvības atņemšanas sodam var piemērot arī naudas sodu, var piespriest arī naudas sodus. Un, pats galvenais, ka ienākumus, īpašumu un aktīvus, kas iegūti no šo noziegumu izdarītājiem, var konfiscēt un ievietot trasta fondā, lai tos izmaksātu noziegumos cietušajiem un noziegumos cietušo tuviniekiem. Tas nozīmē, ka cietušie nesaņem kompensāciju no mūsu nodokļiem, bet gan no noziedznieku gūtās peļņas, ko mēs varam atņemt viņiem un viņu piederīgajiem. Tas ir būtiskākais. Noziedzniekiem ir jāatmaksā viss, ko viņi ir ieguvuši, - viss, - un papildus tam, vēl arī jāatgriež sodu naudas, lai tā kompensētu cietušajiem. Un, starp citu, tieši šeit mums jābūt uzmanīgiem, jo, ja mēs vērsīsimies pret vakcīnu ražotājiem (kā mēs to darām tagad, kā to dara arī daži kolēģi, kas, protams, ir pilnīgi pareizi), bet, ja mēs, protams, vērsīsimies pret vakcīnu ražotājiem, tad mēs, galu galā, nonāksim pie valsts atbildības. Bet tas nozīmē, ka beigās mēs visi vēl maksājam par citu cilvēku nodarīto kaitējumu. Un tāpēc tas ir tik svarīgi, tāpēc ir tik svarīgi, lai mēs nepadotos! Noziegumiem pret cilvēci nekad neiestājies noilgums. Tāpēc nav nozīmes, vai šie noziegumi faktiski nonāks līdz apsūdzībai tagad, pēc diviem, pieciem vai desmit gadiem. Bet tie tiks nodoti tiesai, jo vējš grozās, mainās politiskie apstākļi, un kaut kad mēs atskatīsimies uz šo pandēmijas periodu un, tā kā cilvēce attīstās, tā kā sabiedrība attīstās, tad mēs teiksim: “Tas, kas notika toreiz, nekad nedrīkst vairs atkārtoties, nekad vairs!” Un šis "Nekad vairs!" kādā brīdī - un es domāju, ka tas būs drīzāk agrāk, nekā vēlāk - kulminēs vainīgo apsūdzēšanā. Taču mums tomēr jau tagad ir jāturpina celt apsūdzības. Jau tagad mums ir jāsauc vainīgie pie atbildības. Un mēs to darīsim, jo runa ir arī par sabiedrisko iztiesāšanu. . Runa ir tieši par to, lai jūs, kas tagad šeit klausāties, to pastāstītu cilvēkiem ārpusē. Runa nav par to, vai tas, ko mums ir teicis Roberta Koha institūts, PEI, Drostena kungs, Vīlera kungs un visi pārējie, ir vai nav taisnība. Šis jautājums ir relatīvi nebūtisks. Tas nav pilnīgi nebūtisks, bet tas ir relatīvi nebūtisks. Jautājums, kas mums vienmēr ir sev jāuzdod, pat tad, ja tā būtu taisnība, ko viņi mums stāstīja (Šveicē tā ir FOPH – Federālā Veselības iestāde, Austrijā tā bija arī Veselības ministrija), pat ja tas, ko viņi mums stāstīja, būtu taisnība: Vai viņi drīkstēja veikt šos pasākumus? Un tas ir mana referāta mērķis: Nekad, nē, nekad! Nekad neviens cilvēks nedrīkstēja tikt spiests vai viņam nedrīkstēja uzlikt par pienākumu, vakcinēties ar vielu, par kuru ir droši zināms, ka beigās cilvēki mirs. Nekad valsts tā nedrīkst darīt! Un tas mūs atgriež atpakaļ pie sākuma krīzes, par ko es runāju. Tas, starp citu, attiecas uz visu. Ja katrs valsts “aktieris” zinātu, ka vara, kas tam ir dota, viņam neļauj nogalināt nevainīgus cilvēkus, tad mums vairs nebūtu šajā pasaulē nekādu krīžu. Un šie noteikumi, šie likumi pastāv, taču tie tiek nepārtraukti pārkāpti. Vienmēr ir kādi cilvēki, kas saka: to nedrīkst darīt. Un tagad tos jau pat atceļ no amata vai izslēdz no sociālajiem medijiem utt. Taču mums patiesībā ir likumi, kas skaidri un gaiši nosaka: mēs to nedrīkstam, mēs to nedrīkstam! Un tas ir vēstījums visiem Hamas līderiem, Hezbollaham, Irānai, Izraēlai, Ukrainai, Krievijai un tā tālāk. Ja valdības, valdnieki ievērotu tos likumus, kas mums jau ir, kas pavisam skaidri nosaka, ka nedrīkst apzināti nogalināt nevienu nevainīgu cilvēku, tad šādu krīžu nebūtu. Tāpēc ir tik svarīgi tas, ka mēs nodibinājām šo pārvērtēšanas, apgaismošanas, juridiskās vajāšanas un (noziegumu) novēršanas centru (es zinu, ka tas izklausās mazliet smagnēji), šo ZAAVV (kas redzams arī uz mana T-krekla), lai tieši šo vēstījumu iznestu uz āru. • Šajā dienā Karlsrūē mēs iesniegsim Federālajai Prokuratūrai kriminālapsūdzību par noziegumiem pret cilvēci pret iespējamiem 584 galvenajiem vainīgajiem Vācijā. • Notiks plaša demonstrācija, un es priecātos, ja daudzi no jums tajā piedalītos, jo mēs vēlamies to izteikt skaidri. Mēs vēlamies, lai ārpasaulei būtu skaidrs, ka nevienam nav atļauts darboties ārpus šīs tiesiskās sfēras. Šīs juridiskās sfēras iekšpusē mēs drīkstam diskutēt par jebko, bet nevienam nav atļauts atrasties ārpus tās, un nevienam nav atļauts tur pieņemt mērus. Un tieši to mēs esam piedzīvojuši. Un tas nekad vairs nedrīkst atkārtoties, tāpēc arī tiks iesniegta šī kriminālā sūdzība, kaut vai tikai tādēļ, lai veicinātu sabiedrības izpratni. Un šī kriminālā apsūdzība ir nepieciešama. Mums tā ir jāiesniedz Vācijā, lai mēs varētu spert nākamo soli uz Hāgu. Kad mēs dosimies uz Hāgu, mums, iespējams, būs pat ārvalstu atbalsts. Jo, ja ieskatās Starptautiskās Krimināltiesas lappusēs, tad var redzēt, ka līdz šim ir bijuši notiesāti tikai tumšas ādas krāsas cilvēki no Āfrikas kontinenta. Daudzi cilvēki tagad saka: "Nē, nē, bet bija taču arī Dienvidslāvijas tribunāls!” Tieši tā, Dienvidslāvijas tribunāls tika atdalīts. Tas bija īpašs tribunāls, nevis daļa no Starptautiskās Krimināltiesas, bet tas bija “Dienvidslāvijas tribunāls”. Starptautiskajā Krimināltiesā līdz šim ir notiesāti vienīgi Āfrikas cilvēki no Āfrikas valstīm. Tas nozīmē, ka šī Starptautiskā Krimināltiesa ir politisks kundzības instruments. Amerika tajā nepiedalās, bet Amerika, protams, joprojām ir iesaistīta, bet būtībā tā ir Rietumvalstu, Amerikas un Eiropas valstu valdīšana, lai īstenotu varu pār Āfrikas valstīm. Un Āfrikas valstīm tagad vajadzētu būt ļoti ieinteresētām, jo Eiropas politiķi pirmo reizi tiek saukti pie tiesiskas atbildības. Tas nozīmē, ja Āfrikas valstis atbalsta šo sūdzību vai šo kriminālsūdzību, ko mēs iesniedzam, tad tā (Eiropa) neizbēgami ir jāsauc pie atbildības. Un, manuprāt, ir svarīgi, lai mēs skaidri norādītu, ka starptautiskajām tiesībām, par kurām esam vienojušies, ir jābūt piemērojamām visur, un tām ir jābūt vienlīdzīgām. Mums Eiropā nav pieņemami vienmēr sacīt skaistas runas un, jo īpaši, vienmēr rādīt ar pirkstu uz citiem un uzrādīt, ko citi dara nepareizi, kamēr mēs paši varam darīt ar saviem iedzīvotājiem, ko vēlamies. Mūsu uzdevums ir to darīt zināmu sabiedrībai, lai tas būtu skaidrs. Un mūsu uzdevums ir rūpēties par to - un rūpēties visu dzīvi - lai tie, kas ir darījuši to, kas ar mums ir noticis pēdējo trīs gadu laikā, un proti - šie mēri, šie Corona pasākumi, kā obligātā vakcinācija un tā tālāk, lai viņi to zinātu: visu viņu atlikušo mūžu viņiem draudēs saukšana pie atbildības tiesā, un mēs visu atlikušo mūžu nepārtrauksim izvirzīt kriminālapsūdzības un rūpēties par to, lai šīs lietas tiktu izskatītas. Un tā ir mana lekcijas tēma. Sociālā izlīgšana var notikt tikai tad, ja tie, kas uzskata, ka viņiem ir atļauts rīkoties ārpus sabiedrības noteikumiem - ka tie tiek saukti pie atbildības. Šajā gadījumā viņi tiks saukti tieši pie kriminālatbildības, kad viņi atlīdzinās nodarīto kaitējumu, ciktāl tas ir viņu spēkos, un mēs, līdz ar to, skaidri parādīsim - ka visam, kas ir atļauts mūsu sabiedrībā, ir jānotiek saskaņā ar mūsu kopīgi noteiktajiem likumiem, un nevis ārpus tiem. Ikviens, kas atrodas ārpus šī regulējuma, ir noziedznieks starptautisko krimināltiesību izpratnē, un ir saucams pie atbildības! Liels paldies, ka mani uzklausījāt. Es novēlu jums visu to labāko, un es ceru, ka jūs esat paņēmuši līdzi dažas idejas, lai arī jūs dotos ārā, lai diskutētu ar ārpasauli un skaidri parādītu, kāpēc mēs visi izgājām ielās pret šiem Corona pasākumiem tādā veidā, kā toreiz, kāpēc mēs joprojām vēl demonstrējam pret tiem un, ka šo pasākumu kritika ir daudz plašāka par pašiem Corona pasākumiem. Runa ir par mūsu līdzāspastāvēšanu šajā sabiedrībā un par mieru šajā sabiedrībā. Liels paldies jums! Ivo Saseks: Brīnišķīgi. Liels paldies, Ralf Ludvig. Liels, liels paldies. Tas bija ļoti, ļoti iespaidīgi, ļoti mērķtiecīgi. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Jau pat sākums bija krass. Šī novirzīšanās sānis, šie novirzīšanas manevri, tas, ka iestājas par nepareizām lietām. Tā bija svarīgās informācijas koncentrēšana. Tāpēc mēs tagad meklējam veidu, kā pielikt savu svaru šiem svaru kausiem. Mēs būsim ļoti pateicīgi, ja varēsim uzturēt savstarpēju kontaktu, lai mēs būtu informēti, kā mēs varam iesaistīties - vai tie būtu paraksti vai demonstrācijas, es nezinu. Lūdzu, palieciet arī turpmāk kopā ar mums, lai mēs varētu pienācīgi sekot šim, jā, salikt visus svarus šajos svaru kausos, jā. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgi. Liels paldies par ceļa norādījumiem. Ralfs Ludvigs: Liels, liels paldies. Liels paldies. Jauki. Ivo Saseks: Es novēlu Jums daudz saules Jūsu personīgajā dzīvē, arī Maljorkā. Lai ir pasargāts Jūsu gars, prāts un miesa. Tā tikai turpiniet labo darbu. Mēs lepojamies ar Jums. Paldies par visu, par to, ka esat šeit. Paldies. Ralfs Ludvigs: Paldies.

no -

Avoti: https://www.zaavv.com/de-de/ka1012