Jaunās Pasaules izlaušanās un tās fenomeni (2. daļa no 3)

30.11.2020 | www.kla.tv/17651

Tieši nedēļas nogalē Kla.TV Jūs atkal ņem līdzi – uz Ivo Saseka starptautisko online-konferenci par Jaunās Pasaules izlaušanos un par tās fenomeniem. Devīze ir – “Vairāk laika sevis atrašanai” un arī “Vairāk informācijas no pirmavota”. Taču tam, kam ir grūti atlaist veco, pierasto vai, kas dod priekšroku seklām filozofijām, to es brīdinu: sākot ar šīs triloģijas otro daļu, runa ir pa pašu būtību. Tātad, te nekā nebūs zvērinātiem kāpuriem, kas tauriņus uzskata par neko. Kas pārāk jauno nepanes... nevaidiet, bet vienkārši pārslēdziet, jo Kla.TV vēl 11 citas rubrikas. POTENCIĀLĀ DIEVIŠĶĪBA VISIEM Un tagad mēs ieiesim 2. raundā. Vai jūs to vēl varat? [Publika: Jā!] Pirms mēs ejam tālāk, es atkārtošu vēlreiz, par kādiem fenomeniem mēs jau esam runājuši. 1. Fenomens: Jaunā pasaule ir ontiskā spēka, radošā spēka produkts 2. Fenomens: tas ir jauns, nebijis laikmets. 3. Fenomens: šis ontiskais spēks ir neapturams spiediens un tieksme uz briedumu. Tā ir iekšēja vilkšana, nevis spiešana. [Piezīme. Šeit trūkst 4. Fenomens: dziņa pēc kopējā potenciāla.] Un 5. Fenomens, kuru mēs apskatījām, paralēla, ultimatīva imaginālo šūnu cīņa kāpura iekšienē. Tik tālu mēs esam izskatījuši. Dabiski, tagad mēs gribam jautāt: kāda ir beigu bilde, ko mēs sevī nesam? Kā izskatās šī mūsu beigu bilde? Par kāpuru mēs tagad zinām. Tas ir tauriņš ar visu savu krāsu krāšņumu, ar savu godību, ko tas sevī nes. Tas var lidot, tas ir pilnīgi jauna radība. Bet kāda ir mūsu beigu bilde? Kas cīnās mūsos imagināli? Pret ko vai par ko? Mēs sakām - mēs cīnāmies par Jauno pasauli. Protams, mums ir arī šķēršļi, bet kāda ir šī beigu bilde? Tas arī ir šī 6. fenomena saturs, par kuru mēs tagad gribam runāt. Kā kristietis, es atkal ķeros pie Bībeles, jo esmu pārliecināts, es atkal atkārtoju: neatkarīgi no tā, kādas reliģijas grāmatas jums ir un, lai cik to būtu, vienalga, cik daudzi pravieši ir runājuši - ja viņi ir bijuši no Dieva, tad jūs varat būt droši - viņi visi ir mēģinājuši izdabūt cauri vienu un to pašu, to, ko ir gribējusi jau Bībele. Bet tāpat kā Bībelei bija nepieciešami gadsimti un gadu tūkstoši, līdz mēs esam aizrakušies līdz pirmtekstiem, līdz tam, kas patiesībā mums ir tagad. Un to es daru - es vēlreiz tulkoju Rakstus no grieķu valodas, jo tajos mēs esam atraduši šo dinamiku. Ja jau mums tas ir prasījis tik daudz laika, kur mums, kristiešiem, laikam tas ir noformulēts skaidrāk nekā jebkur citur - cik tad vairāk laika vēl vajadzēs visur citur pasaulē! Mums visiem ir viena un tā pati problēma. Mums ir vajadzīgs laiks, lai lietas, ko Dievs mums garīgi dod, pareizi interpretētu un izietu no cilvēciskās domāšanas veida. Nebūt reliģioziem, nedarboties savā spēkā, ar cilvēcisko spēku, bet patiešām nodoties Tam, kas no mums šo prasa. Es teikšu vēlreiz: Jaunās pasaules ienākšana ir radoša realitāte, ontiska lieta. To var arī nogulēt, jums vienkārši ir jāpretojas, tāpat kā to dara kāpuru šūnas cīņā pret imaginālajām šūnām. Tagad ņemsim Jēzus Kristus, man lielākā Universa pazinēja, tekstu. Viņš šeit ir parādījis šo imaginālo cīņu, ja tu tā gribi, šo pretestību visai, šķietami dievbijīgajai vadībai, visai farizeju būšanai, saduceju būšanai un visiem, kas šeit darbojas negatīvi. Tātad sestais fenomens, es to nosaukšu: potenciālā dievišķība visiem. Ir svarīgi mums atgādināt, ka tas ir potenciāls, jo tas nenāk automātiski. Tas pret mums ir savā ziņā vardarbīgs. Tas ir potenciāls, tā ir iespēja, kas mums ir dota. Tāpat, kā katrai sēklai ir dota iespēja. Vai dīgšana labi izdosies, vai tai piešķirs pietiekami uzmanības, vai ievēros vajadzīgos noteikumus, tas ir atkarīgs no tā, cik tālu ievēro cēloņus un iedarbības. Jēzus cīņā ar visiem sava laika reliģiozajiem vadītājiem ir kaut ko izteicis, un par Viņu tika izteikts kaut kas, ko Viņš apstiprināja jeb vismaz, kam Viņš nerunāja pretī. Pēkšņi, bija radies jautājums: “Kas Tu patiesībā esi”? Jautājums pēc iekšējās bildes, kas Viņa gadījumā jau bija pilnīgi izveidojies veidols. Pie Jēzus tas bija vairāk, kā tikai iekšējā bilde, tas bija redzams no Viņa darbiem. Viņš piedzima kā cilvēks, Viņš vienmēr arī sevi sauca par Cilvēka Dēlu, bet no namdara dēla no Nacaretes, Viņš izlauzās ārā. Pēkšņi Viņš bija kļuvis par dziednieku. Pēkšni Viņš modināja mirušos, pēkšņi Viņš gāja pa ūdens virsmu. Pēkšni Viņš bija cilvēks, kurš translokalizējās un teleportējās. Pēkšņi Viņš vairoja ēdienu un ūdeni pārvērta par vīnu. Jūs zināt šos stāstus. Lietas, ko normālais mirstīgais, kā mēs sakām, nekad nespēj darīt. Bet Viņš sevi neatlaidīgi apzīmēja par Cilvēka Dēlu, vienmēr par Cilvēka Dēlu. Un tagad pēkšņi, centrā un fokusā ienāk šī izveidojusies bilde. “Kas tu esi”? Vai esi Dieva Dēls? “Tu esi teicis, ka Tu esi Dieva Dēls”. Tā ir pretruna, kas tiek izvirzīta šinī tekstā un, kā jūs zināt, tas Viņam atnesa nāves spriedumu. “Tagad mēs to savām ausīm esam dzirdējuši, ka Tu esi teicis: Es esmu Dieva Dēls!” Un tagad nāk Jēzus un atbild šajā imaginālajā cīņā pret vadītājiem, pret šķietami dievbijīgajiem Izraēlā. Jņ 10:34-38 “Jēzus viņiem atbild (atvaira uzbrukumu) un saka: Vai tad jūsu likumā nav rakstīts, (Viņš tagad domā par Mozus Sinaja plāksnēm) vai nav rakstīts jūsu likumā: Es esmu teicis, jūs esat dievi?” Te Viņš runā nevis par Mozus bauslības plāksnēm, par desmit baušļiem, bet par bauslību paplašinātā nozīmē. Tas ir rakstīts Ps 82:6. Psalmus toreiz arī uzskatīja par Izraēla likumiem. Tie arī bija Dieva inspirēti un visu atzīti. Un tagad Jēzus atsaucas uz šo psalmu, attaisnodams savu Dieva Dēla stāvokli ar šādu atbildi: “Bet jūsu likumā stāv rakstīts”, tas ir Ps 82:6 “Es esmu teicis, un te Dievs runā tiešu runu, Es esmu teicis: Jūs esat dievi, un tad psalms to vēl paplašina, un Visaugstākā dēli ir viņi visi.” Jūs nepārklausījāties, ko Viņš šeit saka, vai ne? “Visi kopā jūs esat Visaugstākā dēli”. Tad Viņš turpina un saka: “Jā, ja Viņš tos sauca par dieviem, uz kuriem tas Dieva vārds notika, un Raksti nevar tikt atcelti, Viņš tiem saka. Un tad jūs sakāt par to, kuru Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē: Es zaimoju, jo es teicu, ka es esmu Dieva Dēls?” Vauu, kāds arguments, kāda atbilde! Bet ko tu būtu sagaidījis? Un 37. pantā turpinās: “Ja es nedarītu sava Tēva darbus, tad neticiet man, bet ja es tos daru, tad ticiet vismaz tiem darbiem. Ja jūs arī neticat man, tad vismaz atzīstiet un ticiet, ka Tēvs ir manī un es Viņā.“ Jēzum bija vairāk, kā tikai viena iekšējā bilde. Tā bilde jau ir kļuvusi par realitāti. Viņš jau ir ārā no kūnas, ja tu tā gribi. Viņš jau ir atklājies kā Dieva Dēls. Viņš parāda to, kāda ir Dēla būtība. “Tēvs ir manī un es Viņā”, un Viņš saka: Un ja jūs tagad redzat, ka mani darbi nav Dieva Dēla darbi, ko tad mums vēl diskutēt? Bet ja jūs redzat, ka mani darbi ir no Dieva…” - Kā cilvēks var pārveidot ūdeni par vīnu, kā kāds var dziedināt lepras slimnieku un darīt visus tos darbus, kas te ir nosaukti? Ja jūs to ieskatāt, tad būtu labāk, ka jūs kapitulētu. Jo Raksti saka jums visiem kopā - jūs esat dievi”. Tātad Dievs šīs priekštiesības nav izteicis un atklājis attiecībā uz Jēzu vienu pašu, bet Jēzus tās paplašina uz mums visiem. Viņš saka: “Es esmu cilvēks, es esmu Cilvēka Dēls. Es jums rādu, uz kurieni dzen tā iekšējā bilde, uz kurieni tā mērķē. Jūs visi kopā esat dievi, visi kopā Dieva dēli”! Kas par Vārdu! Bet šī imaginālā cīņa vēl nav nogatavojusies. Un te mums ir šīs imaginālās cīņas par augšāmcelšanās spēku, par Dieva Dēla stāvokli, par dievišķo dabu, Pirmdzimtais! Citas šūnas, citas kāpura šūnas, nosauksim tās tā, vecās šūnas ir uzskatījušas Viņu par ienaidnieku, ir nospīdzinājušas līdz krusta nāvei, un nogalinājušas. Viņš bija pirmdzimtais, kas šajā lietā tika nogalināts, un vēlāk tie tika nogalināti rindām vien. Bet kā jūs zināt, imaginālās šūnas sadodas grupās, rodas draudzes, no tām izveidojas veselas ķēdes, tās mainās ar informāciju un izaug. Tagad, pēc 2000 gadiem, jūs redzat - mēs stāvam šeit un runājam šīs lietas. Tas vienkārši parāda to, ka laikmetiem ir vajadzīgs mazliet laika, lai izveidotos, līdz pienāk jauns laikmets. Tas piesakās vispirms caur iekšēju bildi. Un šī bilde aug un aug un iziet caur savām cīņām, caur savām krīzēm, caur saviem miršanas procesiem, caur upurēšanas procesiem, tā to arī varētu nosaukt. Bet tieši tie ir pārmaiņu procesi, tie ir metamorfozes procesi. Un tad, kad laika punkts ir klāt, un es saku - tas jau tagad ir klāt - šeit un tagad, un tad tas arī izlaužas. Un tas, kas šeit ir rakstīts un par ko mēs runājam, šis fenomens ir domāts visiem, kā potenciāla dievišķība un dievišķā daba visiem. Ko Jēzus ir darījis, kāda ir Viņa sūtība? Būtiskākais, ko Jēzus ir darījis, nav nemaz tas, ko jau 2000 gadus propogandē kristietība. Tā no Viņa ir iztaisījusi reliģiju, relikviju. Tādēļ Viņš šodien karājās pie krustiem baznīcās, visur tu redzi krustus un šīs lietas. Viņi vispār nesaprata, kas bija Kristus galvenā misija. Jēzus misija nebija parādīt: “Es esmu superzvaigzne, jūs visi esat tārpi! Es esmu Dieva dēls!” Nulle un nekas tamlīdzīgs, tas ir tieši otrādi! Viņš ir teicis: “Es esmu Cilvēka Dēls!” Jaunajā Derībā to tu vari izlasīt 70 vietās. Es pateikšu ar saviem vārdiem: “Un es esmu nācis, lai jums nestu gaismu, kas esat jūs, un ka Es esmu Cilvēks! Es esmu atnācis, kā cilvēks!” Vēlreiz var 2000 gadus strīdēties par šo atklāsmi: “Sākumā bija Logoss!”, tā ir rakstīts. Tas bija pazīstams grieķiem un arī citām kultūrām: “Sākumā bija Logoss”. Tas (Logoss) bija dievišķā būtība, dievišķā potence, dievišķā esme! Un no tā ir radies viss. Viss ved iekšā Dievā un ir teikts: “Un no šī Logosa ir radies viss, kas ir radies. Nekas nav radies, kas nebūtu caur Logosu radies.” Tagad var normāli 2000 gadus par to strīdēties par to, ka ir teikts: “Un šis Logoss tapa miesa un dzīvoja starp mums un Logoss nāca pie savējiem, un savējie Viņu nepieņēma.” Un tad - Jēzus stāv šeit. Un mēs no tā visa esam iztaisījuši vienreizēju, absolūtu numuru. Bet Rakstos tā nav rakstīts, nekur tā nav rakstīts. Rakstos ir tā, kā tu lasi - to vietu es tev vēlāk parādīšu: tur Viņš mūs sauc par brāļiem. Viņš nekaunas mūs saukt par brāļiem; Viņš saka: “Es esmu Cilvēka bērns”. Viņs ir atnācis, lai parādītu mums potenciālu. Tas Logoss, kas visu ir radījis, tas ir kļuvis par miesu arī starp musulmaņiem, hinduistiem, starp sikhiem un budistiem, starp visiem cilvēkiem, visās grupās; visās zemēs šis Logoss kaut kādā veidā, zem dažādiem vārdiem, ir atklājies, lai attīstītu cilvēkus iekšā Viņa paša dabā! Vai jūs to saprotat? [Publika: “Jā!”] Visur ir noticis tas pats. Vēlāk es 7. fenomenā par to runāšu smalkāk, mums tur mazliet ir jāpašķiro. Problēma vienmēr ir tā, ka šeit ir jāatrod kaut kāda struktūra, lai mēs visu neizteiktu juku jukām un nebūtu nepateikuši neko. Tādēļ iesim lēnām pēc kārtas. Bet pie šīs tēmas mēs vēl atgriezīsimies. Jēzus, kā Cilvēka dēls, iznesa mūsu potenciālo pilnīgumu gaismā! Mūsu imagināli apdāvinātā dievišķā daba bija viņa patiesā misija – mums pieslēgties Dievam tā, kā Viņš bija pieslēdzies Dievam. Viņš bija modelis! Modelis tam, kā cilvēkam dzīvot ar Dievu, kā cilvēkam funkcionēt kopā ar Dievu. Kā cilvēkam attīstīties no kāpura, no cilvēciskā, no dabiskās, materiālās eksistences, no materiāli orientētas esības uz dievišķo esību, attīstīties iekšā dievišķajā dabā - caur garīgu atjaunošanos no iekšienes. Tātad uz dievišķo dabu, ar imaginālām spējām. Pilnīguma galīgā bilde sēklas veidā mūsos jau ir ielikta. Un caur Jēzu vajadzēja atklāties dievišķajam galīgajam veidolam, dievišķajam potenciālam, dievišķo spēju varai un dievišķajam spēkam. To viņš iznesa gaismā, bet ne to, ka mums Viņš būtu jāpielūdz: “Tu milzis, es tārps, Tu viss, bet es nekas, dari Tu visu priekš manis, es tāpat nevaru neko.” Vai saprotat? Jēzus sūtība bija tam tieši pretēja! Viņam neko nedod tas, ka mēs Viņa Vārdu 2000 gadus pielūdzam un piesaucam, un izspēlējam pret citām reliģijām, un tad - Viņa Vārdā savstarpēji cīnāmies līdz nāvei! Vai saprotat? Kamēr mēs nedarām to, ko Viņš mums ir atklājis, mums tas nelīdz neko, kamēr mēs neieņemam to, ko Viņš mums atklājis, kamēr mēs neticam, kamēr mēs nezinām, kas mēs esam un kas mūsos ir ielikts! Ir noticis tieši pretējais tam, ko Viņš gribēja! Mt 5:48, te tu redzi Viņa vārdus, kas nāk no Viņa mutes, pierakstītus viens pret vienu. Jēzus saka: “Jums (Viņš atkal rāda uz visiem) jābūt pilnīgiem, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.” Bums! Ko gan kristieši no tā ir iztaisījuši? – “Jā, tas nāks tikai debesīs...” Super, vai ne? Redziet, tā ir tā kļūda, redziet tā ir tā cīņa, imaginālā cīņa. Viņš nāk un saka: “Šeit un tagad Es jums rādu, ka jūs darīsiet tādus pašus darbus”, Viņš saka, “kādus Es, un jūs darīsiet būtiskākus un lielākus. Tikko es būšu prom, tas sāks attīstīties jūsos šeit lejā!” Mēs sakām: “Nē, kad mēs būsim miruši un debesīs, tad mēs būsim pilnīgi kā Tēvs.” Tas ir absalūts šāviens galvā tam, ko Viņš mums gribēja parādīt. Viņš saka: ”Tādēļ šeit un tagad, ka jūsos jau ir tādas spējas, jo jūs visi esat dievi, tādēļ jums jābūt pilnīgiem!” Jums jau vajadzētu būt pilnīgiem. Tagad ņemsim tekstu no Jņ 17:22, tā ir Viņa augstpriesteriskā lūgšana. Man nav nevienas skaistākas lūgšanas no Viņa mutes, kā tieši šī. Tas bija īsi pirms krusta. Tur Viņš vēlreiz pārskata visu lietu un lūdz Tēvam. Viņš lūdz par to, ko ir izdarījis šeit uz Zemes, un kādu mērķi Viņš ir sasniedzis. Un ieklausieties Viņa vārdos no Viņa paša mutes! Arī tas tika iztulkots galīgajā formā, nevis secīgajā. Ko tas nozīmē, es jums tūlīt paskaidrošu. Viņš lūdz par cilvēkiem, kurus Viņš varēja imagināli sagrupēt, kas bija pieķērušies Viņam. Un Viņš lūdz: “Un tā godība, kuru Tu, Tēvs, man esi devis,…” Kāda,vēlreiz, bija tā godība, kuru Viņš bija saņēmis? – Tā bija Dieva godība, pats Dievs. Dievs Viņam iedeva Pats Sevi. Dievs dzīvoja Viņā. Dievs caur Jēzu darīja darbus. Un tagad Jēzus saka: “Un tā godība, ko Tu man esi devis, (tātad dievišķā daba, dievišķais pilnīgums) to es esmu iedevis viņiem.” Un tad beigās, tātad, skatoties nākotnē, ir iztulkots tā: “es esmu iedevis viņiem.” Teikšu tagad mazliet pārspīlēti, lai tu saprastu, kur tulkojums mūs aizved nepareizi, ja to saprot galīgajā variantā, un kāda ir atšķirība. Es te pārspīlēšu, jo tekstā nebūs burtiski tā teikts, taču rezultāts ir tāds, praksē notiek tā. “To godību, kuru Tu man esi iedevis, es esmu iedevis viņiem, lai viņi kaut kad notiktos kā viens, (jau atkal es esmu iekšā savā tulkošanā!) lai kaut kad viņi notiktos kā viens, tā kā mēs esam viens.” Taču tā tur nemaz nav rakstīts. Tas ir domāts secīgajā formā, tātad, tas uzreiz ir domāts kā sekas. “Tēvs, es esmu iedevis to godību viņiem, kuru Tu man esi devis, lai viņi (kā sekas) no šī brīža ir viens, un viņi notiekas kā viens, tāpat kā mēs notiekamies kā viens.” Vai saprotat šo atšķirību? [Publika: “Jā!”] Mēs, kā kristieši, to vienmēr neesam ievērojuši. Tā (galīgajā formā) ir rakstīts arī mūsu vācu tulkojumā (latviešu tulkojumā tāpat). Mēs vienmēr to esam sapratuši galīgajā formā - kaut kad nākotnē un, iespējams, debesīs, ja jau šeit nesanāk. Bet tieši tādēļ jau arī nesanāk, saprotiet? Jo iekšējā bilde nesaskan! Tas, kas ontiski nav ielikts, kas nav reāli dots, tas arī nevar attīstīties. Tādēļ tu arī nevari sēklas graudiņu aizvietot ar smilšu graudiņu. Tu ārēji to vari formēt un teikt, ka abi ir sēklas graudiņi. Bet ja viens ir īsts sēklas grauds, teiksim, sinepju grauds, bet tas otrs ir smilšu grauds, un abi izskatās vienādi, tu nevarēsi tajā otrā pamodināt dzīvību, vai tu to saproti? Tas ir tas punkts! Tātad, ja mēs to sagaidām finālā, kaut kad, ka Viņš mums ir iedevis godību un kaut kad debesīs mēs būsim pilnīgi, un visi būsim viens, tad tas nekad tā nenotiks. Un tādēļ mēs šodien par to runājam. Tā ir informācijas apmaiņa par to, kas attiecas uz Dieva atziņu, par ko ir runa. Jēzus ir nācis, lai mums atklātu šo godību, vai saprotat? Viņš to ir atklājis, Viņš to ir parādījis. Viņš ir parādījis: “Kas esmu es, tas esat jūs!” Tā bija Viņa misija. Viņš iedeva mums to godību, informējot mūs par to, ka tas ir tā, ka mums ir ieliktas šīs dotības, tieši šīs mums ir, ka caur to, ka mēs to atzīstam un tajā dzīvojam - tajā iekšējā bildē, ka no tā veidojas šī viensesme, ka Dievs sāk mūsos darboties tādēļ, ka mēs to atzīstam, ka mēs to pieņemam. Un ar ticību Bībelē ir domāta ieiešana šajā realitāte, rēķināšanās ar to un dzīvošana ar to. Bet ko mēs no šīs ticības esam iztaisījuši? Mēs esam nometušies uz ceļiem, uz sejas, citi stāvus, un visi esam teikuši: “Tev tagad Dievs ir jāpielūdz tā!” Un tad mēs pielūdzām Jēzu, no Viņa Vārda iztaisījām relikviju, kaut kādu reliģiju, un sākām strīdēties, ko Viņš ir teicis vai ko nav teicis. Vienīgais, ko mēs nedarījām: mēs neuzskatījām sevi par to, ko Viņš mums bija atklājis. Mēs vienmēr sagaidām kaut ko no ārpuses, lai gan Viņš ir mums atnesis, ir parādījis, ka tam mūsos ir jānotiek no iekšienes. Tātad, Viņa misija bija mums atklāt dievišķo dabu un dievišķo potenciālu, domātu visiem. Jņ 17:23 Viņš lūdz tālāk: “Es viņos, un Tu manī, (Viņš joprojām runā ar debesu Tēvu:) “Es mācekļos, un Tu manī,” (Atkal tas pats.) “lai viņi notiktos, kā pilnīgi viens kļuvušie.” Tas ir mans jauntulkojums. Laika trūkuma dēļ es to visu sametu vienā podā. Vācu valodā abi ir iztulkoti galīgajā formā: “Lai viņi kaut kad būtu viens”. Un tādēļ kristieši vēl līdz šodienai cīnās par vienotību, par vienotību. “Mums ir jākļūst vienam, tā ir teicis Pestītājs. Mums ir jākļūst vienam, tādēļ taisīsim vienotību.” Un tad viņi taisa savienošanās sapulces, mēģina kļūt viens un taisa miljoniem kompromisu, jo viens domā tā, otrs mazliet citādi, bet cits pavisam citādi. Un to viņi mēģina darīt, jo kāds ir teicis: “Jums kaut kad ir jākļūst vienam.” Tā viņi taisa vienotību. Vai redzat atšķirību? [Publika: “Jā!”] Ja mēs no sākuma to būtu tulkojuši secīgajā formā, tad mēs būtu atzinuši, ka tas mūsos jau ir ielikts, ka mēs tas jau esam! Viņš mums ir atklājis, ka Tēvs dzīvo Viņā, ka Viņš runā, darbojas, rīkojas, taisa brīnumus utt. Ja mēs būtu dzīvojuši tajā, kas bija Viņa misija, būtu pastāvējuši tajā apziņā un tajā dzīvošanā, tad tas būtu izlauzies pats no sevis! Caur tādu esmi taču viss savienojas pats no sevis, tas ir tas, ko mēs piedzīvojam OCG. Lai gan mēs nākam no simts dažādiem foniem, mēs esam darījuši tieši to (esmi un apziņu)! Tā ieiešana ir tulkojuma secīgi, nevis galīgajā formā. Tādēļ tas funkcionē pats no sevis. Tādēļ mums vēl nekad nav bijis jāstrīdas par mācību, kas baznīcās notiek nepārtraukti un visur. Tātad: “… lai (no šī brīža) pasaule atzītu, ka Tu mani esi sūtījis un viņus mīlējis, viņus mīlējis tāpat, kā Tu mani esi mīlējis.” Tā bija Jēzus misija, lai tas izlauztos mūsos, lai tas taptu mūsos tā, kā Viņš to mums ir nodzīvojis priekšā. Tikai - mums tam nav “jāmērkaķojas” pakaļ, bet tam ir jārodas mūsos no iekšienes, jāizlaužas mūsos, kā Jaunās pasaules izlaušanās, kura mūsos ir ielikta. Šī misija - tas ir mēģinājums to transportēt mūsos iekšā, un tas nav saprasts. To pierāda imaginālā cīņa, ko turpināja apustuļi pēc Jēzus sišanas krustā, pēc Viņa nomiršanas un augšāmcelšanās, kad Viņš bija jau prom no mums - lai mēs sāktu darboties paši. Tāpat apustuļa Pāvila cīņa Grieķijā, Atēnu Areopāgā, pie rezignētajiem grieķiem, viņa imaginālā cīņa par viņu Dieva dēlu stāvokli un kļūšanu par Dieva dēliem. Tātad, tieši šī doma, kuru nevarēja nedzirdēt, kad Jēzus to izteica farizejiem, tā dzīvoja tālāk, vai saprotat? Daudzus gadus vēlāk Pāvils atkal bija grieķu Areopāgā Atēnās - un ko viņš tur redzēja? Viss bija pilns ar elku dieviem! Viss pilns ar elkiem. Kāda problēma ir ar tiem elkiem? Saprotiet – tas rāda palīdzības gaidīšanu no ārpuses! Palīdzība no ārpuses: Palīdzi man, ak, akmens! Palīdzi man, ak, kolonna! Tā ir palīdzība no ārienes. Elkdievības lāsts nav vispirms pašā figūrā, bet gan faktā, ka mēs gaidām palīdzību no ārpuses tā vietā, lai sagaidītu to no iekšienes, vai saprotat? Pāvils atnāk uz šo Atēnu Areopāgu, redz to pilnu ar elku tēliem, kas visi ir kliedzieni uz āru: “Palīdziet mums, jūs, mirušie akmeņi tur augšā!”- tas taču ir tīrais Dieva apvainojums! Un tagad Pāvils nostājas starp šiem elkiem un diskutē ar šiem rezignētajiem grieķiem. Jums ir jāzina, ka grieķi patiesībā bija tie, kas Logosu jau bija iepazinuši pirms kristietības. “Sākumā bija Logoss”, tas nav tipiski kristīgs jēdziens, kā mēs domājām, jo tas taču ir rakstīts Bībelē. Bet to var izlasīt visos iespējamajos grieķu Rakstos un visur citur. Jo Dievs visur dara vienu un to pašu, un visur Viņš ir uzkrājis atziņu: “Sākumā bija Logoss.” Un tā, grieķi jau pirms mums zināja, ka Logoss ir tapis miesa, ka Viņš nāk pie mums un grib kļūt par mums. Un arī to, ka Viņš mūs grib izaudzināt par dieviem. Tā bija grieķu kultūra. Taču tieši šī cīņa tika zaudēta. Viņi visai Dieva Dēla lietai bija atmetuši ar roku, viņi padevās. Viņi pievērsās elkiem un mēģināja izsisties citādā ceļā. Beidzot es esmu pie teksta Apd 17:28. Tagad Pāvils strīdas ar rezignētajiem grieķiem, viņš kliedz: no Dieva personas viņš kliedz uz tiem: “Jo Viņā, Dievā iekšā mēs dzīvojam, Viņā mēs tiekam kustināti un Viņā mēs esam.” Mēs notiekamies, burtiski sakot, Dievā iekšā, to es saku vēlreiz. Viņš argumentē, viņš saka: klausieties, mēs dzīvojam Dievā iekšā, mūs kustina Dievs - ontiski. Mēs notiekamies Viņā iekšā. Un tad viņš iet vēl tālāk un saka: “Tā arī daži no jūsu dzejniekiem ir teikuši.” Tas bija ziedu laiks, un ko tie dzejnieki tad teica? “Jo arī mēs esam no Viņa gēniem.” Tā es esmu iztulkojis no grieķu valodas. Tas grieķiem bija skaidrs. Tas bija grieķu izteiciens: “Mēs esam radušies no Dieva gēniem”.Tur tā stāv rakstīts, vai ne? “Jo arī mēs esam cēlušies no Viņa gēniem.” Redziet, tā bija cīņa, un tieši ar grieķiem tas notika. Viņi jau bija bijuši tālu priekšā, bet viņi sastinga, jo arī pie viņiem bija notikusi imaginālā cīņa. Viņi kļuva nekustīgi. Un jums ir jāzina, ka arī pie grieķiem šis Pāvila cīņu lauks netika galīgi uzvarēts. Vieni ļāva sevi pārliecināt, citi viņu sauca par ķeceri, apmeloja viņu un tml. Tur notika garu šķiršanās. Un ziniet, viss kas ir sacietējis, kas noslēdzas, kas ir nekustīgs, kas neļauj sevi formēt ontiskajam spēkam un laika iespējai, tas sastingst, vai saprotat? Vēlāk tā notika arī ar kristietību. Tā sastingst, tā kļūst par kokonu. [Publika sauc: “Jā!”] Varbūt tu sev jautā, kas notiek ar visām tām šūnām, kas sevi neļauj uzvarēt? Un te tev ir atbilde. Paskaties uz kāpuru, no kura pāri paliek kokons. Agrāk tas bija kāpurs. Vai tu saproti? Jā? [Publika sauc: “Jā!”] Tas ir radies no kāpura. Kokons ir kāpura sastāvdaļa. Kas neļauj sevi formēt ontiskajam spēkam, tas sastingst par kokonu. Un tas tiek atmests. Bet jaunais izlaužas kokonam cauri, izcīnās cauri, kamēr spārni ir brīvā gaisā un tauriņš sāk tos vicināt un žāvēt. Un tas bija tas punkts. Bet redziet, tas nav nekāds pārpratums, apustuļi burtiski cīnījās ar to, pat ar pašu grieķu vārdiem: mēs esam radušies no Dieva gēniem. Tātad mēs esam Viņa zari, mēs dzīvojam Viņā iekšā. Viņš mūsos, un Viņš mūs kustina. Mēs notiekamies tādēļ, ka Dievs mūsos notiekas. 2Tim 1:10 tas ir izteikts kodolīgi. Šis pats apustulis, tautu apustulis, starp citu, stāsta mums par augšāmcelšanos, un tas skar Jēzus augšāmcelšanās teoloģiju. Ko mēs esam iztaisījuši no augšāmcelšanās teoloģijas? Visu es te pat nevaru atkārtot. Es gribu tikai teikt, kāds bija Jēzus mērķis. Toreiz Viņš formulēja to tā. 2Tim 1:10: “Caur to, ka Kristus ir nāvi iznīcinājis, Viņš ir iznesis gaismā priecīgo vēsti par mūžīgo dzīvi.” Es to svaigi vēl vakar vakarā iztulkoju. Tur ir tā rakstīts: “Caur to, ka Kristus ir nāvi iznīcinājis, Viņš ir iznesis gaismā priecīgo vēsti par mūžīgo dzīvi.” Vai redzat atšķirību? Kristus mums kaut ko nodemonstrēja. Viņš to iznesa gaismā. Bet ko mēs no tā iztaisām? Kaut kādu relikviju, vai ne? Mēs Viņu pielūdzam kā augšāmcēlušos, vai ne? Mēs visu sagaidām no Viņa, Augšāmcēlušā, jo mēs esam tārpi. Bet Viņš ir tauriņš. Mēs kāpuri, Viņš tauriņš. Mēs esam mūžīgie kāpuri, Viņš mūžīgais tauriņš. Bet kaut kad, jau debesīs, arī mēs būsim tauriņi. Nē, nē, nē un vēlreiz nē! Viņš mums visiem, kā jau agrāk, ir teicis: “Jūs visi esat dievi, visi kopā”. Visi iesat Augstākā Dēli. Viņš visiem mums ir darījis zināmu mūsu dzīvi mūžībā, vai saprotat? Jo Viņš savā godības lūgšanā taču lūdz: “Godību, ko Tu man esi devis, es esmu iedevis viņiem.” Viss kas esmu es, esat jūs. Tāda bija Viņa vēsts! Viņš bija nācis parādīt, kas ir iekšā cilvēkā. Nevis, lai Viņu pielūgtu kā Dievu, bet, lai Viņš ar mums dalītos dievbijībā. Tādēļ Viņš arī mūs ir saucis par brāļiem. Bet par to vietu mēs vēl runāsim. VIENS UN TAS PATS DIEVS Tagad pārejam pie septītā fenomena: vai esat gatavi? [Publika to apstiprina.] 7. fenomens saucas: Jaunajā pasaulē mēs visi atzīstam vienu un to pašu Dievu un visi savstarpēji atzīstam cits citu. Te mēs atkal pieslēdzamies šim notikumam ar tauriņa šūnām, kas savstarpēji atzīst cita citu. Pienāk brīdis, kad tās pamana, ka tās ir kaut kas pilnīgi jauns un sāk ķerties pie darba, pildīt savus uzdevumus. Tās atzīst cita citu. Tas, varbūt, mazliet atkārtojas, bet tā tam ir jābūt. Svarīgais ir tas, ka visi atzīst 1 (vienu) Dievu, jo Viņš ir 1(viens), un Viņa likumsakarības priekš visiem ir vienādas. Viņa rīcība ar visiem ir vienāda. Bet tas, ko mēs pēdējos pāris tūkstošos gadu esam ar Viņu izdarījuši, ir pavisam cits stāsts. Vai saprotat? [Publika to apstiprina] Kā mēs to teoloģiski esam izskaidrojuši un ko esam tajā ielikuši, samelojuši un sagrozījuši, tam ar Viņa darbības realitāti nav nekāda sakara. Tas, ko tu domā par kāpuru un tauriņu, tas to dzīvnieku neinteresē. Viņa ceļš būs tāds, kāds tas būs. Ja tu apgalvo, ka viņi māk to vai citu, tam nav nekādas nozīmes. Dievs ir tāds, kāds viņš ir. Tātad, tāds ir septītais fenomens. Senā Izraēla pravieša Habakuka laikā viņiem bija ļoti dziļa Dieva atziņa, ļoti plašs redzējums. Viņi to visu jau sludināja. Bet pašu tauta to pazaudēja. Tātad, Hab 2:14 ir pravietots: “Jo Zeme būs pildīta ar Kunga godības atziņu, kā ūdens apsedz jūras gultni.” Katrs, kurš kādreiz braucis ar kuģi vai redzējis jūru, zina, ko tas nozīmē. Vai tur ir kāda sausa vieta? [Publika saka: “Nē!”] Nav. Ūdens jūrā sedz katru vietiņu. To bija ievērojuši jau senie pravieši. Un proti, tā tiek piepildīta ar godību visa Zeme! “Tēvs, tā godība, kuru Tu man esi devis, to es esmu devis viņiem.” Vai redzi? Tur šī jūra jau sāk ieplūst, kamēr viss būs pilnībā nosegts. Satverot kopā līdz šejienei: viens un tas pats Dievs vienmēr un visās kultūrās ir klusējot darījis sevi zināmu! Man ir jāsaka šādi - tām lietām, ko Viņš dara, ir vajadzīgs laiks. Viņš tās dara, Viņš runā, runā – bet tas ne tuvu vēl nenozīmē, ka mēs Viņu saprotam. Un, ja mēs Viņu arī saprotam, tad tas vēl ne tuvu nenozīmē, ka mēs to arī īstenojam. Mēs to atkal sagrozām un pazaudējam. Tātad - vienmēr viens un tas pats Dievs visās kultūrās ir darījis sevi zināmu - darbojoties darījis zināmu. Darīja zināmu caur darbošanos. Un, neskatoties uz visu, visās kultūrās, kopš laika gala ir bijusi viena saskaņa. Un kas tā bija? Kas visām kultūrām ir vislielākā kopīgā lieta, kopsaucējs, vislielākais, kas pastāv? Tā ir pārprašana! Tam vienkārši ir jābūt skaidram. To es saku vispirms par kristiešiem, bet arī par jūdiem, par musulmaņiem... Es vienmēr saku, ka te var nosaukt veselu virkni. Nosauktie katrreiz ir tikai tipoloģiskie pārstāvji. Tas attiecas uz visām reliģijām, īsi sakot – uz visiem cilvēkiem. Ir vienalga, ko viņi dara, kā viņi formējas, kā viņi sevi sauc, kādas aprindas viņi veido un kādas intereses pārstāv – vienīgā lielā saskaņa, kāda mums līdz šim ir bijusi, ir tā, ka visi līdz šim vienādā veidā nepareizi ir sapratuši Dievu. Viens viņu nepareizi saprata vāciski, cits ebreju valodā, cits bengāļu vai arābu valodā... Ko vēl nosaukt? Japāņu, franču, ķīniešu – es te varu veselu stundu uzskaitīt. Bet tieši tā ir tā priecīgā ziņa, kas izmainās līdz ar Jaunās pasaules ienākšanu – tas tagad mainās! Vai jūs to zināt? [Publika: “Jā!”] Jo visi nonāks vienotā Dieva atziņā. Jo Dievs mūsos notiek – beidzot! Vai saprotat? [Publika: “Jā!”] Līdz šim Viņš nevarēja izsisties cauri, kā Jēzus ir teicis: Pasaule var Dievu atpazīt tikai tad, kad Viņš mūsos iegūs veidolu, kad godība mūsos iegūs veidolu! Tas bija pamats, kādēļ Jēzus tika saukts par Dieva dēlu jo Dievs viņā bija kļuvis redzams. Un tas ir tas punkts. Bet Viņu piesita pie krusta, tā bija imaginālā cīna, jā! Taču galvenais ir tas, ka pasaule tādēļ no jauna uzstādīja savu pulksteņu laiku, jo Viņš darīja Dieva darbus. Cita iemesla tam nebija. Tas nebija tādēļ, ka Viņš būtu atnesis jaunu teoriju, jaunu filozofiju vai dogmatiku, vai kaut kādu rituālu vai vēl ko citu. Nē. Tie bija Viņa darbi, kas Viņu iecēla par Dieva dēlu. Bet visvairāk – augšāmcelšanās no mirušajiem. Jau iepriekšējie Viņa darbi bija pietiekami krasi, bet tagad šis vīrs vēl piedevām ceļas augšām no mirušajiem, lai gan bija sists krustā. Viņš turpina veidot savu vēsturi! Tātad, kādēļ pasaule to atzīst? Jo tā ir iepazinusi iekšējo dzīvi. Un reiz tai atveras loģika – arī pēdējam kritiķim, ja tas negrib sastingt par kokonu. Taču tauriņi nedzemdē tauriņus. Vai saprotat? Mēs esam atvasinājuši nepareizu loģiku, sakot: cilvēks dzemdē cilvēku. Tātad, mēs esam dzīvojuši kā kāpuri un liecinām par kāpuru dzīvi. Bet tas vēl nekad nav bijis pareizi: tauriņš rada kāpuru olas un tas ir tas punkts! Un tā ir arī ar dievišķo: dievišķais rada cilvēku, līdzīgu kāpuram! Bet kāpurā ir ielikta dievišķā dzīvība. Tā iziet cauri metamorfozei, kas ir tās aicinājums, tās ceļš. Un tas ir tas, kas, ienākot Jaunajai pasaulei, pamazām tiek atzīts – ka mēs esam dievišķas dabas. Ka mēs neesam tikai cilvēki. Mūsos iekšā ir kas vairāk. Un tas grib izlauzties, tas sit, tas spiež ar saviem spārniem pret cieto kokona mizu, pret pretestības sacietējumiem. Reiz no tā radīsies tauriņš! Un vēl viena skaista paralēle: kad patiesībā ir tauriņu sezona? Vai jūs jau esat pārdomājuši par to? - Tieši pēc Lieldienām. [Ivo un publika smejas] Tu vari paskatīties profesionālās grāmatās, un tu redzēsi, ka tauriņu sezona sākas tieši Lieldienās, pēc Lieldienām. Tā ir augšāmcelšanās, tas ir par Jēzu, kurš tika sists krustā, kas iegāja vēl dziļāk Dieva godībā, un es gribu Jums uzsvērt: šeit un tagad! Jēzus ir te un tagad augšāmcēlies! Viņš nav satrūdējis, bet Svētie Raksti to uzskata par vislielāko vērtību: Viņš nav satrūdējis, tas atkal un atkal tiek uzsvērts! Bet mēs piedzīvojam tieši pretējo, sākot ar jūdiem; un zināt kādēļ? Viņi balzamē līķus kā ēģiptieši, visi ir darbojušies pretī satrūdēšanai. Un tomēr visi ir satrūdējuši. Un jau Vecajā Derībā ir dzirdams skaļš sauciens pēc nesatrūdēšanas! Apustuļi mācīja, ka dabīgā, miesīgā būtne nevar piedzīvot nesatrūdēšanu. Bet ar to vēl nav pateikts, ka “tu esi un paliec tārps”- tas nav pareizi! Tas nozīmē tikai to, ka tu neiemanto nemirstību automātiski. Tas nav nolikts dabā, dabīgajam ir jāatmirst, tam ir jāpārvēršas, kā kāpuram. Vecajai dabai ir jāatmet visas vērtības, lai rastos jaunas. Un tas ir tas punkts. Bet tas ir domāts šeit un tagad, nevis kaut kad debesīs. Visi tiecas uz debesīm, uz debesīm augšā, bet tam procesam jātiek noslēgtam šeit. Tādēļ es esmu dziļi pārliecināts, ka reinkarnācija ir nepieciešama realitāte, jo ontiskais spēks nepieļauj nekādus jokus. Dievs nav tik mazs, ka cilvēka griba viņu varētu galīgi uzvarēt; cilvēka griba tiek pamācīta, tiek izlabota caur pieredzi, kamēr rodas cita griba no iekšienes. Un priekš tā reinkarnācija ir ļoti noderīga, jo: mums ir jāpļauj viss tas, ko mēs sējam! Tā saka Raksti, tā saka visas reliģijas: mēs sējam un mēs pļaujam, arī garīgi. Tas nozīmē, ka mums ir jāiegūst pieredze. Mēs varam iet pa jebkuru ceļu, pa kuru gribam. Mēs varam iet kokona sastingšanas ceļu, mēs to drīkstam. Bet tad mēs iesim to cauri un cauri. Tad mēs ejam nošķiršanās ceļu, kā mēs šodien jau dzirdējām, kamēr tas mums būs līdz kaklam, kamēr mēs paši kliegsim pēc kopējā. Kamēr vajadzība pēc organisma tiks pamodināta no iekšienes, nevis uzspiesta vai izvilkta, bet pašu izvēlēta. Mēs varam izdzīvot tik daudzas reinkarnācijas, cik ir nepieciešams. Bet viens, brāļi, paliek nemainīgs, un to es saku ar lielu izsaukuma zīmi: vai zināt kas paliek? Nemirstība ir jāuzvelk (kā drēbes) šeit un tagad! Jāuzvelk, šeit un tagad! Šo lekciju mēs varētu noturēt bezgalīgi garu, bet ir jau simtiem sprediķu, kurus esmu lasījis agrāk. Viens no tiem saucas “Dzīvības pagarināšana”. Visu šo sprediķi mēs esam veltījuši tēmai, par ko Vecās Derības pazinēji jau ir pateikuši, kāda ir programma: cilvēka dzīvības ilgumam ir jābūt, kā koku dzīvībai. Un pie tiem mēs runājam par gadu tūkstošiem (tagad es to visu nevaru atkārtot laika trūkuma dēļ). Es gribu tikai teikt: augšāmcelšanās ir tas mērķis, ko Jēzus mums nodzīvojis priekšā. Mums ir jācīnās, lai mēs iemācītos izrunāt un sagaidīt šo bildi – “mēs esam augšāmcelšanās”, “es esmu augšāmcelšanās”. Un tad tā piepildīsies, kad caur dzīvības pagarināšanos izlauzīsies nemirstība - mūsu pašu vēderā! To nemanto miesa, tas nav mūsos ielikts ģenētiski, tas izbeidzas iekšēji un to pārvar nemirstība, no iekšienes. Tā kā es agrāk biju bez Dieva, Dievs mani pilnīgi neinteresēja, galvā bija tikai personīgais, bet Dievs izlauzās no iekšienes un pārvērta mani par “tu-cilvēku”. Un manī viss no iekšienes kļuva jauns, tādēļ es šodien sprediķoju tev šeit un vairs neremontēju mašīnas un nedaru citas lietas, vai saproti: tā viss nāk no iekšienes! Un tas ir tas punkts – nevis debesīs, jo debesis ir šeit un tagad! Ar to es nesaku, ka nepastāv debesis. Debesis ir mūsu guļamistaba, es gribētu to tā nosaukt. Debesis ir mūsu guļamtelpas, kurās mēs atpūšamies pēc smagas darba dienas. Bet darbs tiek darīts šeit, lejā. Tāds ir tas mērķis, ko Jēzus mums ir atnesis, par to ir runa. Un tā, Dievs ir tikai viens, viens vienīgs, un visi cilvēki attiecībā pret viņu ir vienādi. Šo līniju es vēl īsi gribētu apskatīt, un tad būs pauze. Pārējo es vēl mēģināšu apskatīt trešajā daļā. Šajā tēmā tas ir ļoti grūti, jo ir tik daudz, ko teikt. Te lietām var tikai pieskāries un atkal iet tālāk. Līdz pauzei aplūkosim vēl pāris vietas, kas vēlreiz apstiprinās to, ko jau senie pravieši uzsvēruši. Senie jūdu pravieši. Es lūdzu nekad viņus nesaukt par sliktiem. Tā bija tauta, kuras laikā tika izdota Bībele. Tā ir radusies pirms 1500 gadiem. Patiešām ļoti smagos laikos, kādus tu nekad negribētu piedzīvot. Bet viņi sevi toreiz apliecināja. Tie bija īsti Dieva pazinēji. Bet pavisam cits stāsts ir tas, ko teologi no tā ir iztaisījuši: kas viss tulkojot bija sagrozīts... vai noklusēts... vai iztulkots pārāk dziļā līmenī un tamlīdzīgi. Tā ir tēma pati par sevi. Bet jau Rom 3:29 mūsu apustulis Pāvils liek lielu vērtību uz: “Vai tad Pāvils ir tikai jūdu Dievs?” Viņa imaginālā cīņa vienmēr bijusi galvenokārt pret jūdiem. Viņi mēģināja viņu visādos veidos nogalināt, izslēgt, padarīt neticamu. Un viņš saka: “Vai Dievs ir tikai jūdu Dievs tikai tādēļ, ka Viņš sevi dara zināmu caur jums, nevis caur tautām?” Un tad viņš izsaucas: “Jā, arī tautu Dievs!” Viņiem bija grūti to saprast, jo viņi domāja: “Dievs darbojas mūsu tautā tā, kā nevienā citā, ko mēs pazīstam. Tātad, mēs esam vienīgie!” Bet Bībelē viņu pašu pravieši runā ko citu. Dievs visās tautās dara vienu un to pašu: visās kultūrās, visās reliģijās, visās ideoloģijās un visur citur. Un visas tautas viņu saprot vienādi nepareizi, ar tiem pašiem smaguma punktiem, ar tām pašām novirzēm: viens musulmaņu, otrs kristiešu, cits – hinduistu. Rom 10:12 tas vēlreiz ir kopā satverts šādi: “Nav nekādas atšķirību starp jūdu un grieķi...” - Grieķis ir apkopojošs jēdziens, sinonīms nejūdiem. Vienkārši visi, kas nebija jūdi, tika saukti par grieķiem vai pagāniem. Tie ir apkopojoši jēdzieni. Un ar tautām ir domāti vienkārši - visi citi, jā! “Nav nekādas atšķirības,” saka viņš. “starp jūdiem un grieķiem, jo Viņš ir Kungs pār visiem, un Viņš ir bagāts iekš visiem.” - Tas atkal ir burtiski iztulkots parastajos vācu tulkojumos: “Ir bagāts priekš visiem”. Jā, kaut kas “priekš”. Nē, nevis “priekš”, bet: “... iekšā, virzienā, iekš visiem Viņš ir bagāts!” Viņš grib būt mūsos iekšā, tas ir tas mūžīgais punkts, tas ir tas, par ko šeit visvairāk ir runa: Dievs mūsos! Mūsos un caur mums! Jā! “Viņš ir bagāts iekšā, iekš visiem, kas viņu piesauc.” - Kas cieši turas pie iekšējās bildes - tu varētu teikt. Tā Viņš visiem māca visus Radības principus un iepriekš-paredzējumus. Visiem tiek pasniegta viena un tā pati zupa – jau sagatavotas iespējas, likumsakarības, laika posmi un tā tālāk, un to pašu visi saņem arī no saviem praviešiem. Un viņu pravieši tiek tieši tāpat nepareizi saprasti, kā visi citi. Jā, visi savās kultūrās vispirms visu saprot nepareizi. Un tad caur Dieva ontisko gudrību, kas var formēt cilvēka gribu, cilvēks kaut kad sāk gribēt citādi. Kādā brīdī viņam pietiek. Kādā brīdī viņš vairs nesaka: Dievs man spiež, mācītājs man spiež, kāds svētais man spiež mainīties. Nē, kaut kad viņš saka: šo zālīšu man pietiek! Piemēram, cauri ar šo trako dzīvi vai ko citu. Es gribu būt mājās, vai saproti? Tas ir kliedziens pēc mājām. Un pēkšņi tas izdodas. Pēkšņi vairs nav nekādas apnikušās dzīves, nekādu narkotiku. Ak, tik daudzus cilvēkus mēs esam izveduši no narkotiku atkarības tieši šādā ceļā. Viņiem pietika. Viņi pagaršoja ko jaunu, viņi atrada jauno. Šo daļu es noslēgšu ar Ebr 3:10. Izraēla pravieši jūdiem to satvēra tā – Dievs viņu pašu Svētajos Rakstos saka viņiem: “Tādēļ es dusmojos uz šo dzimumu - visu laiku viņi sirdīs kļūdās. Bet Manus ceļus viņi nav atzinuši.” To Dievs saka jūdiem viņu pašu Svētajos Rakstos, caur saviem pašu praviešiem. Tā Bībele ir līdz malām pilna ar paškritiku – ja laiks atļaus, par to šodien vēl paturpināsim. Līdz šim es tikai saku: visas reliģijas un visi cilvēki ir pārpratumu pilni. Un tad dažiem ir nepieciešami gadu tūkstoši, lai izlauztos tam cauri un izkļūtu no pārpratumiem, lai ontiski tos “izsvīstu”! Ja tas tā ir pie vieniem, tad tāpat ir arī pie citiem. Un es saku: Jaunās pasaules izlaušanās laiks ir klāt! Kur tas viss izlaužas, kur visi atpazīst Dievu Viņa patiesajā veidolā, patiesajās darbībās un to veidā, Viņa būtībā. Un tas laiks ir pienācis tieši tagad. Pēdējā daļā mēs beidzot būsim tikuši “pie ievārījuma”. Līdz ar to, pie Vissvētākā. Palieciet pie bumbas, atpakaļ nāciet precīzi, lai varētu uzbūvēt Gara straumi, lai tā nepārtrūktu caur nepietiekamu koncentrāciju un uzmanības novēršanos. Strādājiet līdzi! Tas jādara arī jaunajiem. Nākamajā raundā runa būs par Vissvētāko. Tad apskatīsim, kāda atšķirība ir starp reliģiju un to, ko Jēzus mums ir atnesis. Uz drīzu redzēšanos!

no is.

Avoti: --