Jaunās pasaules izlaušanās un tās fenomeni

23.11.2020 | www.kla.tv/17604

Kla.TV dibinātājs Ivo Saseks savā 2020. gada 12. septembra trīs-daļīgajā on-line lielkonferencē izskaidroja, kādēļ Jaunās Pasaules ienākšana ir neapturama; un arī to, ko elpu aizraujošu tā nes sev līdzi un, kā tieši tā funkcionē. Kas meklē kaut ko absolūti neparastu, tas lai nepalaiž garām šo runu. Piedzīvojiet šo skološanu OCG galvenajā ziņu kanālā Kla.TV no pirmavota. Šis ir pirmās daļas “life” – izgriezums. Turpinājums sekos. JAUNĀS PASAULES IZLAUŠANĀS un tās fenomeni. Sveicināti jūs visi tur! Vai Jūs mani redzat? Paldies, ka tas atkal ir nofunkcionējis. Paldies tehniķiem un daudzām, daudzām rokām, kas atkal to ir darījuši iespējamu, ka, neskatoties uz pulcēšanās aizliegumiem, mēs varam izvest visu laiku vislielākās sapulces mūsu vēsturē. Tas ir vienkārši brīnišķīgi, bet man jāsaka, man jūs pietrūkstat, man jūsu patiešām pietrūkst. Es labāk redzētu jūs sēžam šeit lielā stadionā. Es domāju, ka mēs šeit esam kādi pāris tūkstoši cilvēku, kas šeit esam pieslēgušies un daudzi vēl nāks klāt. Es teikšu, ir milzīga starpība - vai mēs tīri fiziski, varbūt dvēseliski, tieši redzam viens otru, vai nē. Bet šodien es jūs atkal redzu uz ekrāna divdimensionāli, un ar to mums pietiks. Bet mēs par to atriebjamies ar godību, sakot, ka mēs ar to veidosim jo intensīvākas saistības savā starpā. Vai tā būs Ok? Mēs sagaidām, ka tas funkcionēs, un es gribu vienkārši proklamēt, tagad vēl jo vairāk, jo mēs raidām uz visām tautām, un neesam koncentrēti tikai vienā telpā. Tādēļ, ka mēs raidām uz visām tautām, mēs ticam, ka mēs piedzīvosim kaut ko vēl vairāk, un vēl jo vairāk būsim saistīti savā starpā, jo tagad ir vajadzīgs vairāk Gara spēka, lai to īstenotu, un Dievs jau vienmēr pielāgojas situācijai, kad ir vajadzīgs. Un mums nav trūkuma, bet ir pārpilnība. Šodien mums ir liela tēma: Jaunās pasaules izlaušanās. Es ar šo sprediķi paradigmu maiņu nevis ievadīšu - tas būtu augstprātīgi teikts, tā nedrīkst teikt – bet mēs ar jums pārrunāsim paradigmu maiņu, es pat gribētu teikt - mēs izdarīsim paradigmu maiņu. Un tas ir liels izaicinājums ne tikai jums, kas šodien šeit esat klāt, bet arī mums pašiem. Starp citu, sirsnīgi sveicināti arī visi jaunie, kas esat šeit klāti pienākuši, kas mūs pazīstat, varbūt, tikai no interneta caur Kla.TV un kas zina, no kurienes vēl - ļaujiet sevi pārsteigt ar to, kas te tiks runāts. Es varu tikai teikt, ka ne tikai jums tas ir liels izaicinājums, kas te tagad nāks, ko es jums centīšos nodot kā vīziju 2 vai, maksimāli, 3 daļās. Izaicinājums sākas arī šeit pie mums, pašu domāšanā, pašu jušanā, un tajā, ko mēs paši praktizējam. Jo šodien runa ir par to, lai mēs dziļāk ieskatītos garīgajās lietās, un proti tā, kā tās patiešām ir, nevis kā mēs to reliģiozi esam sapratuši līdz šim. Es pat gribētu teikt, gandrīz vai reliģiski ļauni izmantojuši, izvarojuši. Jums ir jāzina, ka ļoti daudz kas, ja ne gandrīz viss, kas ir Bībelē, sākot no mums kristiešiem, vai vispār pašos pasaules pamatos - ir nepareizi saprasts un interpretēts. Tika nesaprastas jau pašas pamata lietas, mazā ābece, un vispirms jau tas, ka Dievs nekad nav gribējis izveidot nevienu reliģiju. Nekad Dievs nav gribējis nevienu reliģiju, neko reliģiozu, rituāli svinamu. Bībele vienmēr ir runājusi par noslēpumu, ka Dievs pats grib mūsos pieņemt veidolu, ka Dievs pats ir tas īstais kodols, kas mūsos izveidojas. Tātad, nevis mēs kaut ko darām Dievam, bet Dievs veido savu vēsturi. Un tādēļ, ka šie paši pamati, šis pamata noslēpums, es gribētu teikt: tādēļ, ka tas kristietībā jau ļoti agri gāja zudumā, tad viss vēlāk runātais un sprediķotais tika interpretēts cilvēciskā veidā. No tā izveidoja kaut ko izdarāmu, cilvēkam sasniedzamu reliģiozitāti. Es to saku jau iepriekš, lai jūs zinātu, kādā veidā paradigmu maiņa šodien tuvojas, tā tuvojas padziļināti. Mēs OCG daudz runājam par šīm lietām – bet ir grūti šīs lietas satvert pēc būtības un tā, lai arī mēs paši, kā OCGieši, rastu ceļu ārā no zināmām reliģiozām sliedēm, kuras ir tā ieslidinātas, tā iemiesotas, ka es gribu gandrīz teikt - mēs bieži pat paši nepamanām, par ko ir runa. Visu to es te uzreiz neizstāstīšu, bet mēs to pamazām uzbūvēsim, lai rastos dziļāka sapratne par to, kas patiesībā ir Dievs, ko Viņš grib un ko Viņš grib ar Jaunās pasaules ienākšanu, kādi ir Viņa mērķi. Šajā bildē ir parādīta paradigmu maiņa mums kristiešiem, kristietībai, es gribu teikt - lielā paradigmu maiņa kristietībai. Es gribu jums, kristiešiem, vienkārši teikt: ja jūs Jauno Jeruzalemi, kā rakstīts Atklāsmes 20 vai 22 – ja jūs vēl pēc 2 tūkstoš gadiem gaidāt Jauno Jeruzalemi kā pilsētu, kas noplivināsies no debesīm, tad jau ar to mēs sāksim šo paradigmu maiņu. Šodien mēs jums, ja jūs esat jauni pie mums, gribam parādīt: Jaunās pasaules ienākšana notiek no apakšas. Jaunā Jeruzaleme nāk no apakšas, nevis no augšas. No augšas gan tas tiek darbināts. Redziet, un tieši šeit sākas pārpratumi, kuri ir mums galvās vēl līdz šodienai, ka mēs - skaties un brīnies - ticam, ka Jēzus, Viņā pusē uzbūvētā, pilsēta noplanēs no debesīm! Mēs neesam sapratuši garīgās bildes! Un man jāatzīmē, ka arī grieķu valodu neesam sapratuši. Tā mums līdzdala lielu dinamiku, kamēr vāciski (tāpat latviski) viss ir interpretēts statiski, cilvēciski. Kā var ticēt, ka pilsēta nolidos no debesīm - 2000 km gara, plata un augsta – kā to var sagaidīt?! Tad būtu ļoti ātri jāsagādā sev lidmašīna, lai varētu izvairīties no šādas pilsētas nosēšanās zemē. Šie 2000 km, kad nonāktu zemē, tad taču visu nospiestu plakanu! Tik daudz ievadā par šo bildi. Es gribu jums, kristiešiem, darīt skaidru - nāciet ārā no pasivitātes! Izbeidziet pasīvi gaidīt, ka viss, visas svētības nolīs no debesīm un, ka Kristum tas viss ir jāuzbūvē. Ir jau arī pareizi, bet pareizi iztulkojot, ir tā: Viņš bija galdnieks, pareizāk sakot, namdaris, kad Viņš kā Jēzus no Nācaretes nāca pasaulē. Bet tas neattaisno ticību, ka Viņš, lai gan namdaris, viens pats 2000 gados uzbūvēs šo pilsētu, kurai jānolidinās lejā no debesīm. Bet mēs varam tikai virpināt īkšķīšus un gaidīt, kad atnāks Jaunā pasaule. Jo tā kristieši gaida: Jaunā pasaule noplivināsies no debesīm un vēl - kopā ar Jēzu un eņģeļiem! Un viņi tad te iztīrīs visu to mūsu cūku kūti, ko mēs pasīvi gaidot, nolaidīgi neesam izdarījuši. Mēs esam vairāk vai mazāk pasīvi noskatījušies, kas te notiek pasaulē. Mēs esam sprediķojuši savu evaņģēliju, musulmaņus un visus citus ar to padarījuši trakus, viņiem uzbāzdamies ar Jēzus vārdu, ar vienīgi svētdarošo Jēzus vārdu! Un ja viņi šo vārdu neizrunā, tad viņiem visiem jābrauc uz elli, un tādas lietas... Redziet, tagad jau es esmu diezgan daudz ielējis, lai arī jaunie zinātu, kādā veidā mēs stūrējam šo paradigmu maiņu, un arī šo sprediķi. Mēs to padziļināsim. Mēs noskaidrosim, kas ir Dievs un kas ir Jēzus. Un ko Dievs gribēja, un ko Viņš noteikti negribēja. Un tikpat droši kā tas, ka Viņš nekad nav gribējis, lai šī pilsēta “nolītu” no debesīm fiziskā nozīmē, jo tā ir tikai atbilstības bilde - tikpat droši Viņš vienmēr ir gribējis, ka Dievs mūsos izlaužas no apakšas un, lai mēs šeit lejā darītu savu darbu – nevis tikai priecātos par Debesīm, un visu pārējo, kas šeit lejā notiek, pasīvi atstātu velna ziņā. Tikpat droši kā Viņš grib to, Viņš arī visas citas lietas grib citādi, nekā mēs esam interpretējuši un izdzīvojuši. Laikam tagad jau dažas istabas ir pustukšas? Ja jūs esat ielūguši cilvēkus, kas nespēj to panest, tad man žēl. Taču šķirošana, kā jūs jau esat dzurdējuši, reizēm dara labu: uz nošķiršanu! Prom uz nošķiršanu! Tur mums rodas vajadzība, un mēs pamanām, ka šeit lejā kaut kam ir jānotiek. Tātad man ir svarīgi: izbeidziet reiz gaidīt, ka Jaunā Pasaule noplivināsies no debesīm, pilnībā izveidota. Izbeidziet uz to cerēt, kristieši! To es mums saku vispirms. Izbeidziet pasīvi gaidīt, ka Dievs pārņems mūsu pienākumus, Viņš to nedarīs. Tas pats attiecas arī uz musulmaņiem. Izbeidziet savus pestītājus joprojām gaidīt no debesīm, kaut ko traku, pārdabisku! Arī pie jums vēsture ar Dievu ir ilgstoša. Arī jūsu Dievs ir tāds pats, kā mūsu visu. Tas pats vienīgais Dievs negrib mūsu vietā izdarīt no debesīm to, ko Viņš ir nolēmis darīt caur mums. Tas attiecas arī uz musulmaņiem, arī uz hinduistiem, uz budistiem - uz visām reliģiju formām. Tāpat tas ir arī ar politiķiem, tie drīzāk ir mums jau priekšā. Viņi jau aktīvi darbojas, tikai viņi vēl Dievu nepazīst. Tas viņiem ir jāpanāk. Un tāpat tas ir arī ar zinātni un jebkuru ideoloģijas formu. Vai nu Jaunā pasaule izlaužas ārā no apakšas, vai nu tā vispār nenāk. Un nu mēs nonākam pie pamatdomas ievada. Mēs šodien runājam par Jaunās Pasaules ienākšanu un tās fenomeniem. Bet svarīgs pamatprincips ir tāds: cik patiesi tai ir jāienāk no apakšas un proti - caur visiem – tikpat patiesi tā tiek “izdarīta” no augšas. Vai saprotat? Ir milzīga atšķirība – ja no augšas tiek darīts kaut kas, kas izaug spēkā no apakšas. Tas ir Dievišķs princips. Kā skatuves bilde rāda, spēks izlaužas caur asfaltu. Tas notiek no apakšas, viss notiek apakšā. Bet iesākts tas ir no augšas, tā radīts, izdarīts, tā prasīts, tā būvēts, tā domāts. Tātad, mēs nekādi nevaram sagaidīt Jauno pasauli bez Dieva. Nesen kāds lielāks laikraksts uzaicināja mani uz interviju un gribēja zināt: vai visos šajos izmaiņu procesos, šajās demonstrācijās, šajās izlaušanās, kas te notiek, vai tiešām ir nepieciešams Dievs? Te lejā notiek tik daudzas lietas, ka intervija vēl nav notikusi. Bet es saku jums šeit jau iepriekš, pirms mēs metamies straumē: Jaunā pasaule bez Dieva ir vienkārši neiedomājama, jo mums ir darīšana ar ļoti velnišķīgiem spēkiem. Es domāju, ka par to vairs neviens nav jāpārliecina. Dievs ir vajadzīgs, dzīvais Dievs. Bet svarīgais ir tas, ka bez Dieva neiet nekas, un tāpat arī Jaunā pasaule bez jaunas Dieva izpratnes ir neiedomājama. Vai jūs to saprotat? Dievs ir vajadzīgs, bet mums reiz ir jāizbeidz bēgt no Dieva skolas. Un ir tā, kā es jau sākumā paskaidroju: kamēr mēs, kristieši, ticam, ka gatava pilsēta nonāks no debesīm, un neesam sapratuši šo atbilstību, ka mēs paši esam Jaunā pilsēta – tikmēr nenotiks nekas, jo tā mēs bēgam no Dieva skolas. Mēs ejam šķērsām tam, kas ir sagatavots. Un es saku atkal, kamēr arī visi citi atpestīšanu gaidīs no ārpuses – vai tie būtu musulmaņi ar savu Mahdi, vai ezotēriķi ar saviem augšāmcēlušamies meistariem vai ārpuszemes būtnēm un tamlīdzīgi – tikmēr mēs bēgam no Dieva skolas. Jo: ir tikai tieši 1 Dievs, un Viņš reaģē tā, kā Viņš reaģē. Viņš ir tāds, kāds Viņš ir – Viņš ir radījis pasauli tādu, kādu ir radījis. Un neviena reliģija, neviens cilvēks nevar no radītā kaut ko īpašu izņemt ārā un šo pasauli iztaisīt mazliet citādu, nekā tā ir, kā tā mums ir dota. Un tādēļ pašā sākumā, šī sprediķa pašos pamatos ir jāatbild uz pašu svarīgāko jautājumu - kas tieši un kāds tieši ir, teiksim, šis “jaunais” Dievs? Bet Viņš jau nav jauns. Es runāju par veco Dievu, kā Viņš vienmēr ir bijis. Kā Viņš vienmēr no mūsu puses konsekventi ir vienkārši nesaprasts un nepareizi interpretēts. Es zinu, tas skan mazliet dīvaini, kas šeit notiek, kā es šeit runāju. Ir iespējams, ka cilvēki šeit domā: “Jā, te atkal nāk viens un grib kaut ko labāk zināt par citiem”. Bet es esmu pārliecināts - ja tu nāksi ar mani līdzi un precīzi ieklausīsies šajās lietās, kuras es te stāstu, un arī pats atdzīsi, ka mēs esam visu pārbaudījuši, par ko es te runāju; tā nav vēl viena jauna teorija, vēl viena jauna tēze. Ja tu vienkārši nāksi līdzi, tad beigās tu manīsi, ka mēs runājam par notikumiem, kuri ir izmērāmi un piedzīvojami. Mēs nerunājam tukšas teorijas, kuras nevar pārbaudīt, bet mēs runājam par to, ko mēs cauri un cauri esam piedzīvojuši. Un to jau gadu desmitiem un - nevis vieni paši, bet ar tūkstošiem citiem kopā. Mēs to visu esam piedzīvojuši ar visām kristīgajām denominācijām, kas, kā agrāk, tā tagad cīnās savā starpā. Mēs to piedzīvojam ar visām citām reliģijām, ar visām citām filozofijām, ar citiem foniem, kas ir neiedomājami atšķirīgi no mums. Mēs runājam par vienādu praksi, par vienu un to pašu Dievu, ko visi uztver vienādi. Taču citā, augstākā līmenī, nekā mēs līdz šim esam pieraduši. DIEVA RADOŠAIS SPĒKS Tagad es gribu sākt definēt šo Dievu un atgādināt, kas Viņš ir. Dabiski, daudz kas no tā nav jauns. Bet konsekvencēm no tā ir jābūt jaunām, ir jāiet dziļāk. Vispirms mums ir jāatceras - Dievs ir vienmēr citāds, vienmēr no jauna citāds. Tas ir svarīgs teikums, kas tev ir jāievēro. Jo reliģijām ir tipiski, ka tās grib Dievu iecementēt. Tās fiksē kaut ko, ko Dievs ir darījis. No tā viņi iztaisa pieminekli un uzsāk pieminekļa kopšanu. Tas ir tipisks veids, kā mēs cilvēki strādājam. Bet Dievs jau principā ir visu laiku citāds. Tāpat kā Viņš nekad netaisa divas vienādas sejas, kā Viņš vienmēr rada visu jaunu, lai gan Viņš visu laiku ir viens un tas pats. Tā tas ir pamatprincipiāli! Sakarā ar Jaunās pasaules ienākšanu es tagad jums nolasīšu no 1 Tim 1:17. Es vienmēr par pamatu ņemu Bībeli, jo es esmu kristietis. Jo es redzu, ka Bībeles rakstītājiem vienkārši ir bijusi Dieva atziņa. Un tā nāk jau no pirmsākumiem, un es vienmēr visu tulkoju no jauna, no grieķu valodas. Tajā var izlasīt daudz dziļākas lietas, nekā vāciskajā tulkojumā vai citās valodās, un te parādās tik daudz kas, kas koriģē izpratni. Tie bija Dieva pazinēji, es gribu teikt ar citiem vārdiem. Nevis teorētiķi, nevis kaut kādi teologi, bet Dieva pazinēji. Un viens no tiem, Pāvils, šeit raksta tā :“Pasaules periodu ķēniņam (tā tas ir jāiztulko no grieķu valodas), neiznīcināmajam, neredzamajam, vienīgajam lai ir gods un slava visos pasaules periodos!” Pasaules periodu Ķēniņš – mēs te runājam par Jaunās Pasaules ienākšanu. Pasaules periodiem ir savs ķēniņš. Pasaule un tās notikumi nav atstāti nejaušības ziņā. Tas nebija kaut kāds pirmatnējais sprādziens, kaut kāds cilvēcisks produkts, bet kāds pār to valda. “Pasaules ķēniņu” varēt nosaukt arī par “Pasaules periodu vadītāju”. No grieķu valodas te varētu minēt vēl daudzus jēdzienus. Grieķu valodā vienam vārdam ir divdesmit un vairāk nozīmju. Kas saprot garīgās lietas, tas izvēlas tās, kas tiešām signalizē par vajadzīgo nozīmi. Un tā, ko es ar to gribu teikt: “Pasaules periodu ķēniņš” nozīmē to, ka pasaulei ir plāns. Te ir valdnieks, kurš strādā ar Pasaules periodiem, ar laiku. Viņš strādā ar Pasauli. Tas, kas notiek, nav atstāts nejaušības ziņā. Viss ir ieplānots un tiek vadīts un stūrēts. Un tagad mēs jau runājam par pirmo fenomenu. 1. fenomens. Mēs sakām, ka arī Jaunā Pasaule ir ontiskā spēka produkts, tas ir, radošā spēka produkts. To nevar kaut kā nopelnīt, to es gribu uzreiz likt pretī reliģiozitātei, kas te uzreiz gribētu sākt iebilst. Jaunās pasaules ienākšana nav produkts, ko ir izstrādājuši cilvēki. Tā nav produkts, ko mēs varētu izstrādāt ar likumu, saskaņošanas vai pūļu palīdzību, ar dažādu savienību palīdzību un tamlīdzīgi. Lai gan pastāv dažādas savienības, pastāv dažādu sabiedrības daļu centieni, pastāv arī demonstrācijas un tamlīdzīgas lietas. Tas viss te piederas klāt. Es nesaku, ka tas ir nepareizi – es tikai saku, ka mehānisms, likumsakarības un pamatprincipi ir citādi. Arī Jaunā pasaule ir ontiskā spēka produkts. Kas ir ontiskais spēks? Ontiskais spēks ir spēks, kas darbojas, vienalga, vai tu esi nomodā vai guli. Ontiskais spēks, piemēram, dod tev sirdspukstus. Tas liek tavām plaušām elpot. Nekad nedomā, ka tu pats to dari. Visvēlākais, kad tu to sapratīsi, būs tad, kad tu būsi miris. Tad tu vari mēģināt turpināt pats elpot vai pats darbināt savu sirdi. Tad tu sapratīsi, ka to dara kāds cits. Tas ir ontiskais spēks, radošais spēks. Ar to tu vari no zirga nokrist no divām pusēm: viena puse ir tā, ka tu neievēro šo fenomenu un domā, ka tev pašam ir jāizstrādā Jaunā pasaule. Tu pilnīgi balsties tikai pats uz saviem spēkiem, uz sevis paša inteliģenci, jo esi aizmirsis, ka ontiskais spēks veido Jauno Pasauli. Ja tu to aizmirsi, tad tu esi nokritis no zirga vienas puses. Bet no otras puses tu nokrīti, ja tu domā: “Nu, ja ir tāds ontiskais spēks, tad mēs gribam paskatīties, ko mīļais Dievs te dara”. Tad mēs darām šo te [Ivo virpina īkšķus] un es domāju, ka abi šie punkti jau no laiku gala ir bijuši kristietības tipiskā kļūdīšanās. Es vienmēr sāku ar mums, kristiešiem. Bet ja tu esi, piemēram, musulmanis, un dzirdi to, tad pārnes, lūdzu, to pats uz sevi. Jo es te runāju par cilvēciskām problēmām, nevis par kristīgām. Tā mēs kļūdāmies nevis kā kristieši, bet kā cilvēki. Un tādēļ, ka mēs taisām tādas kļūdas, arī visi citi tās taisa. Jo arī viņi ir cilvēki un domā cilvēciski, ar tām pašām kļūdām. Vai jūs to saprotat? [Publika apstiprina.] Un tā, vienmēr no zirga var nokrist no divām pusēm, ja spēlē ir ontiskais spēks. To var aizmirst, un no tā var izveidot reliģiju, ar ko kristietība ir izcili tikusi galā, musulmaņi un visi citi arī. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai mēs ļautu darboties Dievam, mēs paši darbojamies priekš Dieva: kā es varētu Dievam patikt, kas man ir jādara, lai es patiktu Dievam. Arī Jēzum viņi vienmēr jautāja: “Kas mums ir jādara, lai mēs darītu Dieva darbus?” Jēzus atbildēja ļoti vienkārši: “Ir tikai viens Dieva darbs. Un tas Dieva darbs ir tas, ka jūs paļāvīgi dzīvojat iekšā iekš Tā, ko Viņš ir sūtījis.” Tas nozīmē Dieva Garā, jūs dzīvojat iekšā iekš Dieva gara, ejat ar Viņu līdzi. Bet tagad es negribu neko jums teikt iepriekš. Pašlaik es runāju par to, ka no zirga var nokrist uz divām pusēm. Un viena puse ir tā – es to aizmirstu, kļūstu reliģiozs un pats darbojos ontiskā spēka vietā, kas darbojas pats no sevis, kas darbojas, vai es guļu vai esmu nomodā, vai es dzīvoju, vai esmu miris. Es to varu aizmirst un kļūt reliģiozs. Otra puse ir tā, ka es varu teikt - ja jau ir ontiskais spēks, kas visu dara viens pats, ja nāk Jēzus no debesīm un ar saviem eņģeļiem te lejā visu sakārto, vai nāk Mahdi ..., tad mums nekas nav jādara. To visu mēs jau esam pārrunājuši. Redziet, tās ir tās divas puses. Bet tādēļ, ka šīs Jaunās pasaules ienākšana ir ontisks produkts, radoša spēka produkts, mums tā ir jāsalīdzina ar citām ontiskajām parādībām. Un tagad es nosaukšu tev veselu paleti ontisko parādību, lai tu saprastu, kā ir jāstrādā kopā ar ontiskajām parādībām. Es to tagad došu kā līdzību, es došu mazu pārskatu pār ontiskajām parādībām. Var teikt, ka Jaunās Pasaules ienākšana pēc būtības līdzinās, piemēram, zvaigžņu krišanas sezonai. Es domāju, tā ir tieši šobrīd, es esmu dzirdējis, ka tā ir šajās dienās. Tas ir laiks, kad krīt vairāk zvaigžņu, nekā parasti. Šī parādība notiek vienalga, vai es esmu darījis labi vai slikti, vai man mājās ir miers vai nemiers, zvaigznes tik krīt. Kas tās grib redzēt, tam ir jāiziet ārā naktī. Vai redzat šo punktu? Šādu ontisko notikumu vienmēr var arī nogulēt. Tas ir svarīgs punkts pie ontiskajiem notikumiem. Un tādēļ, ka Jaunās pasaules ienākšana ir ontisks notikumus, tu to vari palaist garām. Tāpat ir arī ar septiņpadsmit gadu cikādēm, par kurām mēs OCG jau esam runājuši – arī tās ir ontisks notikums. Tās nāk ārā no zemes ik pa septiņpadsmit gadiem. Šī kāpuru suga 17 gadus dzīvo, apslēpusies pazemē; un tad - tieši vienā un tajā pašā dienā tās miljoniem lien ārā no zemes. Te tās ir nofotografētas. Te viņas rāpjas. Tas ir neticams, neticams notikums! Tās uzrāpjas augstu kokos, un viss notikums sākas. 17 gadus tās ir dzīvojušas neredzami. Zināma ontiskā radošā darbība vienā un tajā pašā dienā tās izved ārā, bez savstarpējas norunas. Tas notiek viena kilomemtra lielā platībā, vienā un tajā pašā dienā, vienā un tajā pašā stundā, ik pēc septiņpadsmit gadiem. Šo notikumu varētu palaist garām. Ja tu to gribi piedzīvot, tad tev ir jāzina, kad ir šī diena, citādi tu to vari palaist garām. Tu pat vari palaist garām pavasari! Tie visi ir ontiski notikumi. Tāpat ontisks notikums ir sievas auglīgās dienas. Es došu tikai pāris piemērus, kas mums skaidri parādīs, ka ontiskie notikumi mums uzliek arī pienākumus, ir saistoši. No vienas puses, tiem ir savs potenciāls, bet ja tu no tā kaut ko gribi saņemt, tad tajos ir iekšā imperatīvs – vajadzība, pavēle. Piemēram, sievietes auglīgās dienas ir zīmīgā kārtā vienmēr pēc viņas asiņošanas, tātad, pēc tam, kad viņa ir izdalījusi daudz asiņu. Ievērojiet to labi, tā atkal ir garīga atbilstība. Vienmēr pēc tam, kad sieviete ir izdalījusi daudz asiņu, pēc tām dienām nāk ontisks periods, kaiross, ja tā gribi. To sauc par auglīgo laiku, kad sieviete ir spējīga uzņemt sēklu un kļūt auglīga. Redzi, no šīs ontiskās norises var būtiskā veidā izvairīties. Lielākā daļa šodien jau tā arī dara. Ar tabletēm tu vari no tā izvairīties, tu vari tam darboties pretī, tu vari to iznīcināt. Gandrīz vai ar katru ontisko norisi tu vari apieties šādi, bet tu vari to arī izmantot un, ja tu ontisko principu saproti, tu saproti kas notiek, tu vari ar to sadarboties. Un par to Dievs runā arī sakarā ar Jauno pasauli. No vienas puses, kaut kas notiek, taču nevis vienkārši pats no sevis, nevis tā, ka mēs tajā nepiedalāmies. Tādēļ tev ontiskais moments ir jānoķer, ja tas vispār ir iespējams. Zemniekiem tā ir sēja - kad izsēt, kādu laika apstākļu periodā, lai sēkla vislabāk izaugtu. Un jebkurā gadījumā, tu to vari palaist garām. Es nosaukšu vēl piemērus, lai tu redzētu, kā mēs esam pieraduši sadarboties ar šīm ontiskajām, garīgajām realitātēm. Taču daudzi tās arī noguļ. Tipisks piemērs, ko joprojām lielākā daļa palaiž garām, ir pilnmēness koksnes iegūšana. Mums, kristiešiem, protams tika teikts, ka tas ir “okulti”. Vienmēr tika teikts, ka viss ir okults, ja to nesaprata. Kur pasaule ir aizsteigusies priekšā, tas uzreiz ir “okults”, no velna. Nē, mēs dzirdējām no Ervina Toma, viņš ar savu kvalitāti to pierāda. To vienmēr var arī izmērīt. Ja tu zāģē kokus pilnā mēnesī un dari vēl citas lietas, tad koksnei ir tāda izturība, kā nevienai citādi sagatavotai koksnei. Tad koksne iegūst tādas kvalitātes, kuras te nevar visas uzskaitīt, bet tās visas var palaist garām. Tādēļ es par to runāju. Un arī Jaunās pasaules ierašanos var palaist garām, neskatoties uz to, ka tā ir ontisks produkts. Tāpat kā dzīvnieku meklēšanās laiks vai kā brīvi izplūstoša mirre. Ja pie mirru kokiem - no mirrēm gatavo kvēpināmos kociņus – ja notver to mirkli, kairosu, ontisko mirkli, kad mirre iztek pati no sevis, tad tu iegūsti vislabāko kvēpināmā kvalitāti. Bet ja tu to izspiedīsi no koka pats, tad kvalitāte būs sliktāka. Visas šīs līdzības mums rāda: Jaunās, ienākošās pasaules kvalitāti, kas ienāk ontiski radošā veidā, var arī samazināt, iejaucoties procesos, pieliekot savas rokas tur, kur tām nav paredzēts būt. Ir jāsaprot pareizais laika punkts, kad mirres sveķi sāk izplūst paši no sevis. Cits piemērs ir dzīvnieku, un arī cilvēku, tapšana patstāvīgiem. Kad dzīvnieki kļūst patstāvīgi, tas ir, kad viņi izlido no ligzdas un nostājas paši uz savām kājām, pamet ligzdu. Cilvēki tad pamet savu vecāku mājas, lai paši nostātos uz savām kājām un kļūtu nobrieduši. Taču ir arī dzīvnieki, kuri palaiž garām vajadzīgo brīdi, lai gan tas ir ontisks produkts, tas notiek pats no sevis, jo tā ir dabas dziņa, ja tu tā gribi. Un tādēļ ērglis vienmēr ir Dieva atbilstība. Savus jaunuļus ērglis tad, kad tie palaiž ontisko izlidošanu Jaunajā pasaulē garām – tad ērglis tos vienkārši izgrūž no ligzdas. Tad tie krīt lejā pāri klintīm, un ērglis skatās, vai tie māk lidot vai nē. Ja viņi nemāk lidot, viņš metas lejā un noķer tos uz saviem spārniem, pirms tie atsitas pret zemi. Viņš atkal uznes tos augšā, un met tos atkal lejā. Tā viņš palīdz tiem nonākt uz savām kājām. Un iespējams, ka tāds seminārs, kā šodien, arī ir mēģinājums tevi izmest no ligzdas, tevi iekustināt, lai tu negaidītu, kamēr Jaunā pasaule tevi pārsvētīs, lai tu to saņemtu kā tādu pavasara lietutiņu. Nē, Dievs grib tevi izmest no ligzdas, izkustināt, lai tu pats sāktu lidināties, lai tu pats kustinātu savus spārnus, lai tu pats dotu savu daļu un tas ir ļoti svarīgi. Un arī ērglis to nedara mūžīgi. Arī tas ir jāievēro. Mēs reiz to pamatīgi pētījām. Ja ērglis redz, ka jaunais to izmanto lai papriecātos … tad to ārā no ligzdas un uhhh – un tad nāk tētis un viņu noķer. Un tomēr, kaut kad viņš ļauj viņam nokrist zemē, un tad tas ir pagalam. Šim putniņam tad laiks ir pagājis. Ontiskais spēks nav izdarījis to, ko putns bija gaidījis. Redziet, un Dievs to pašu dara ar cilvēkiem. Ar katru kristieti, ja viņš savu laika punktu palaiž garām. To pašu Viņš dara ar jūdiem, ar musulmaņiem, to pašu Viņš dara ar visām citām reliģijām, ar visiem citiem cilvēku veidiem. Ja viņi īstajā laikā nepielec kājās, kad ir sezona, nosauksim to tā – tad agrāk vai vēlāk Viņš ļauj tiem nokrist. Viņš nenoķer viņus mūžīgi, kaut kad viņš saka tā, kā teica Izraēlam: “Tā, tagad viss, tagad jūs varat paši iet savu ceļu, tagad topiet paši gudri, jo Es jūsu māju atstāju jūsu pašu ziņā”. Tāda ir Izraēla vēsture, kā viņi nonāca diasporā, izraidīšanā, tika izkaisīti starp tautām, jo viņi atkal un atkal negāja līdzi ar Dieva darbībām. Viņi neatpazina sezonu. Jēzus saka: “Cik bieži es gribēju jūs savākt, bet jūs negribējāt.” Un tā varētu vēl ilgi turpināt. Bet es domāju, ka ir pietiekami, lai izprastu pirmo fenomenu un jaunās pasaules ienākšanas saturu. Arī jaunā pasaule ir ontisks produkts. JAUNĀ PASAULE IR LAIKMETS 2. fenomenu es gribu akcentēt galvenokārt kā laikmetu. Jaunās pasaules ierašanās otrais fenomens ir laikmets. Laikmets ar pilnīgi jauna veida īpašām, likumsakarībām un principiem. Tie sader kopā pilnīgi jaunā veidā. Iespējams, ka tu domā, ka es atkārtojos, bet es šo gribu tomēr izdalīt, jo tas ir ļoti svarīgi, lai saprastu, kas mums “nāk virsū”, tuvojas. Jaunā pasaule nav cilvēku radīts produkts, tā nav produkts no iekšienes, tā nav cilvēku izcelsmes produkts, bet tā ir Dieva produkts, kas tiek radīts no ārienes, bet vienlaicīgi tiek ielikts mūsos iekšā. Tur spēlē ir likumsakarības un atziņas, kuras mēs vai nu pārbaudām vai nepārbaudām, aptveram vai neaptveram. Bet es gribu šeit vēlreiz uzsvērt, ka tā nekādā gadījumā nav piespiedu ražas ievākšana, kuru Dievs te ievāc; šeit nekādā gadījumā nav garantētu panākumu, lietderīguma vai pat izdevīguma. Ir jādara līdzi. Mūsu problēma ir tā, ka, no vienas puses, notiek tā, ka es, piemēram, izelpoju oglekļa dioksīdu, bet koks to ieelpo un par to man dod skābekli. Varētu domāt, ka viss ir ļoti labi, tas ir Jaunais laikmets, tagad viss tiek darīts pilnīgs, vairs nekas nav jādomā un nav jādara. Bet redzi, ja nepārdomā par šīm lietām, ja tagad skatās uz Ķīnu un nepārdomā, kas notiek, ka visam pastāv savas robežas, ka kaut kas pret to ir arī jādara, tad gaisā būs milzīga infekcija. To mēs redzējām Itālijā, Ziemeļitālijā bija ļoti liels gaisa piesārņojums. Mūsu uzdevums šajā Jaunajā laikmetā, tāpat kā līdz šim, ir pētīt cēloņus, tikai daudz augstākā līmenī. Tādēļ es šo paņēmu speciāli kā otro ekstra punktu, tas ir Jauns laikmets. Šis laikmets prasa, lai mēs iesoļotu garīgajās likumsakarībās, lai mēs domātu līdzi, pētītu cēloņus, pētītu cēloņsakarības un iedarbības – un šai pētīšanai vairs nav jābūt orientētai uz materiālo, uz pasaulīgo. Vai jūs saprotat? Pirmais bija ontiskais princips, pamatprincips, bet tagad mēs nonākam pie Jaunā laikmeta satura. Atšķirība ir tā, ka tagad ienāk Jauna pasaule – teikšu to ar mūsu jēdzieniem – un tā ir garīga. Es tagad nezinu, kā to apzīmē ezotēriķi. Jums vienmēr tas ir jāpārveido savā valodā, man tam nepietiek ne spēka, ne laika, ne zināšanu, jūs paši savus soļus pazīstat vislabāk. Un mans apgalvojums, mans pamatprincipiālais pamatapgalvojums ir tas, ka gan musulmaņiem - vienkārši visām reliģijām un ideoloģijām un tā tālāk, visiem ir pašiem savu mācību Raksti. Un es apgalvoju, ka tas ir tādēļ, ka viens Dievs viņus visus mēģina ievest Sevī iekšā. Tas ir viens Dievs, nevis vairāki Dievi, tādēļ visiem savos Rakstos kaut kur ir vieni un tie paši uzaicinājumi. Ja jūs savus Rakstus uzmanīgi lasīsiet, jūs tos atradīsiet. Ja jūs savās valodās tagad to nevarat atrast, tad ejiet, piemēram, pie arābu valodas ja esat musulmaņi – tad lasiet arābu pamat- jeb -pirmtekstus, kā es pētu Jauno Derību grieķu valodā, - un jūs redzēsiet, ka Dievs pūlas visur visu izvest uz vienu un to pašu. Visur, visās tautās, visos līmeņos Viņš mūs vedina domāt līdzi ar Viņu, veikt cēloņu garīgu izpētīšanu, ar Viņu kopā piedalīties spēlē, piedalīties spēlē. Pie visiem Viņš pūlas panākt vienu un to pašu - ienākt caur cilvēkiem. Bet mums ir jāpēta cēloņi. Ilgu laiku tas tika uzskatīts par muļķībām, jo zinātne ir nostājusies tik materiālistiski, tā ir tik ļoti sacietējusi, līdz pat atomam, un tā ir definējusi: “Līdz šejienei un ne tālāk.” Un tad pienāca apjukuma stunda, ka pat Einšteinam, pirms simts gadiem pēkšņi vajadzēja konstatēt: “Ak šausmas, es esmu bijis pārāk materiālistiski noskaņots.” Viņam vajadzēja atzīt: “Mana problēma ir tā, ka tas viss nemaz nav matērija, tas viss ir spēks, tas viss ir dzīvība, tas viss ir svārstībās!” Sauc to, kā gribi. Mēs te necīnāmies par jēdzieniem, vai tas būtu jāsauc par garu, vai par svārstībām, vai spēku, vai plūsmu. Ņem ko vēlies. Fakts ir tāds, ka tā nav matērija. Un tā viņam visu atlikušo dzīvi vajadzēja domāt, kā izkļūt no šīs cilpas. Tas ir atkal vesels stāsts, bet es to neatkārtošu laika trūkuma dēļ. Šo kopsavelkot, es gribēju parādīt: patiesībā šis materiālists ievadīja Jaunu laikmetu: Jaunā Laika ielaušanos. Bija ienācis jauns domāšanas vieds. Šodien mēs runājam par kvantu mehāniku, par kvantu tehniku utt., tagad ir jāpārdomā visa zinātne, un daudzi jau to ir izdarījuši. Bet arī šeit nav obligāti jāiet līdzi ar šo attīstību, var, dabiski, palikt vai apstāties pie pirmatnējā sprādziena un kopā ar Darvinu ļaut izaugt bārdai. Visu jau var darīt, vai ne? Tikai tad neizmainīsies nekas, tad Jaunā pasaule būs palaista garām. Kas grib būt Jaunajā laikmetā, tam ir jāpaaugstina cēloņu un iedarbību pētīšana līdz garīgam līmenim. Pastāv garīgas iedarbības, garīgas darbības, kas ir ļoti tālu no visa, ko mēs līdz šim pazīstam, no zemišķām likumsakarībām un kārtībām: ja tev, piemēram, ir karsta galva, mēs pasaulīgi studējam cēloņus - tā ir materiālā puse, kur tev ir jāpārdomā, no kurienes tev tā karstā galva vai temperatūra. Un tas mums atkal ir pierādījums tam, cik mēs, cilvēki, esam ierobežoti, kā mēs spējam gadu simtiem kļūt arvien slimāki, jo mūsu cēloņu pētīšana nekad nenonāk līdz izejas punktam. Tā slavenā simptomu apkarošana, kas vispār ir tipiska cilvēku aktivitāte, arī visas medicīnas - par to vienkārši gribas kliegt. Dievs tādēļ nevar sasniegt Savu mērķi! Mums vispirms vajadzētu papētīt matēriju – kādēļ es saslimstu? Bet pēc tam cēlonis jāmeklē arvien dziļāk! Un ir robeža, kur izbeidzas materiālās un kur sākas garīgās, dvēseliskās problēmas, to cilvēki negrib atdzīt. Slimības cēlonis varētu būt, piemēram, attiecībās ar partneru vai ar bērniem, vai bērnu attiecības ar vecākiem, skolotājiem, vai - es varbūt vispār esmu kaut ko nozadzis! Tad nāk strīds par morāli un ētiku, vilkšana šurpu un turpu – un tas viss tikai tādēļ, ka cilvēki negrib ieskatīt cēloņus tik dziļi, kamēr beidzot ir atrasts īstais cēlonis. Nē, problēmai mīļāk uzliek plāksteri un ārstē simptomus, kā to dara medicīnā un tāpat arī politika, izglītība, zinātne. Bet problēma ir tāda: ja neapkaro cēloņus, bet visu laiku liek tikai virsū plāksterīšus, ķermenis kļūst arvien slimāks, vai saprotat! Tas nozīmē, ka tagad visa pasaule ir kļuvusi tik slima, ka ir nonākusi tādā nožēlojamā stāvoklī, kādu mēs to tagad pazīstam. Vai saprotat? Tas, kas notiek šeit lejā, tas ir gala produkts. Jo, ja cēloni neizdibina līdz pašai saknei, tad spēlē ienāk meli, maldi un vēl vairāk slimības. Un tad virsū uzsēžas vēl ļauni cilvēki, kas tajā saož biznesa iespēju. Tie sev saka: “Ja šie cilvēki ir slimi, tad es varu labi nopelnīt. Ja es tos padarītu veselus, tad es nenopelnītu ne daļiņu no tā.” Un tā - tagad visa farmācija ir izgudrojusi tehniku, kā tevi noturēt slimu, uz robežas ar veselību, lai tā caur tevi varētu nopelnīt arvien vairāk. Redziet, tā ir vecā pasaule, kas šobrīd grimst lejā. Tā ir vecā pasaule, kas kļūst tik slima piespiedu kārtā, jo meli aug arvien lielāki. Tā jau nemaz nevar pastāvēt, tā nevar vairs izdzīvot, ja vien tā nesāks domāt līdzi, ja neplūdīs līdzi ar lietām, ja nepētīs cēloņus līdz īstajai saknei. Tā atdzīst, ka ir grēkojusi, kā mēs sakām savā kristīgajā žargonā. Ja zinātne nespēj pateikt: “Mēs esam jūs izlaupījuši, mēs esam instrumentalizējuši jūsu slimības, mēs esam instrumentalizējuši jūs. Tagad mums tā ir žēl, un tagad mēs ejam līdz pašai saknei” - ja pasaule nevar to pateikt, tad cilvēki kļūs arvien slimāki. Un izlaupīšana turpināsies un ļaunais vēl uzsēdīsies tvisam virsū, līdz mēs būsim pagalam. Tas vienkārši tā ir. Šajā laikā jau katrs otrais ir slims ar vēzi, taču šī tēma nav šodienas sarakstā, par to mēs jau bieži runājam. Te mēs runājam tikai par to, ka Jaunais laikmets nozīmē: tagad tas ir kļuvis obligāts pienākums, pavēle: kas grib piedalīties šajā ontiskajā notikumā, tam ir jāmācās garīgi domāt! Tam jāieiet dziļumā, gara dziļumos, tam ir jāizlaužas līdz patiesajiem cēloņiem. Tam ir jāiemācās pazīt cilvēkus, viņu savstarpējās attiecības Garā. Mēs esam dvēselē saistīti cits ar citu, mēs esam tīkls, mēs esam organisms. Un šajā lietā OCG ir tālu attīstījusies. Salīdzinot ar visām citām šīs pasaules kustībām, mēs jau gadu desmitiem esam mācījušies un vingrinājušies cēloņu pētīšanā, rēķināties ar šo garīgo tīklu, ar šo savstarpējo atkarību garā un dvēselē, un ar šīm savstarpējām iedarbībām. Un šeit mēs atrodam tik daudz atbilžu, kuras pasaule negrib dzirdēt. Jo tad bankrotētu farmācija, visi banksteri, tad sabruktu arī visa politika – tad tiem visiem būtu jāsāk domāt pa jaunam. Vai redzat? Un tādēļ viņi mūs sauc par sektantiem, lai tas viņiem netuvotos, lai nerastos sāncensība, lai tas lieki viņus nesatrauktu. Bet būtība ir tajā: mēs nepārtraukti pārkāpjam dabas likumus. Tad viņi spiež uz morāles robežām, tad viņi visu to paceļ morāles līmenī un saka: “Jā, jūs dievbijīgie, jūs gribat mums rakstīt priekšā, cik vīna un cik alus un ko es drīkstu dzert, cik daudz man drīkst būt seksa, kas man ir jādara un kas nav.” Bet redziet, tam nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ko viens cilvēks prasa no otra. Tam nav arī pilnīgi nekāda sakara ar to, ko Dievs prasa no tevis. Tev ar Dievu nav jādara nekas. Tev ir jāsaprot ontiskā darbība. Tev ir jāsaprot, ka visam, ko tu dari ir iedarbība. Visam ko dara cits ir iedarbība uz tevi, bet tev uz citiem. Un Jaunās pasaules uzdevums ir izpētīt to līdz dziļumiem. Tā ir mūsu daļa tajā. Tātad, neatcelt nekādas dabas norises, bet attīstīt godbijību pret tām, turēt tās svētas, jo tās ir nesalaužamas. Tu nevari savaldīt dabas spēkus ar savu gribu un darbošanos, ar savu skriešanu. Bet mēs ar atvērtām acīm skrienam virsū šķēpam. Vai redzat? Mēs taču redzam, kādas ir lietas. Ja tu ar cilvēkiem runā uz ielas, ja tu jautā: “Vai mēdiji melo? Vai farmācija dara godīgi savu biznesu?”, tad gandrīz katrs cilvēks uz ielas tev atbildēs par farmāciju: “Tur nav nekāda godīga biznesa, dabiski, ka mēdiji melo!” Taču neviens neaiziet līdz pašai saknei! Un tā - šeit gan ir kāds un tur vēl daži. Tāda tieksme ir cilvēkiem. Tādēļ nenotiek šī caurlaušanās, lai gan laika periods ir klāt. Bet tagad tas notiek. Tagad spējas ir mūsos ieliktas. Es varu pat teikt, ka zvaigznes stāv labvēlīgi tam, lai varētu redzēt dziļāk. Tā ir iedarbība. Līdz šim to pat nevarēja uztvert. Un kādēļ ne? Dabiski ka nevarēja, jo zvaigznes stāvēja citādi – tās protams ir blēņas. Mēs to nevarējām tādēļ, ka mēs negājām pa īsto ceļu. Jo cēloņu pētīšana sākas matērijā un tad aizved uz garu, kā to jau Einšteins ir pierādījis. Visās lietās ir viens un tas pats, vai ne? Taču tad ir arī jāatdzīst: “Man vajadzēja izmainīt dzīvi. Mazāk rīt, mazāk plītēt. Mazāk no šejienes…, no turienes..., tās ir sekas. Bez kādas mācītāju palīdzības, bez tā, ka kāds tev to pavēlētu - tu pats uztver, ka tas ir tā. Vai ne? Un šādā pat veidā miljoniem lietas, jo likumsakarības nu reiz tādas ir. Šeit dziļāka rakšanās cilvēkiem liekas smirdīga, mēs sakām klasiskajā žargonā. Viņiem tas smird. Viņi to negrib. Viņi labāk dzīvo nost tā, kā ir. Viņi dara, ko grib un nedara ko negrib, un tad viņi jūtas labi. To viņi vēlas. Taču tā tas nevar notikt. DZIŅA UZ BRIEDUMU Man ir jāiet pie 3. fenomena, jo šodien mums ir īsa diena. 3. fenomens, ko JP ontiski nes sev līdzi - radošā dziņa, kā radošais spēks - tā ir dziņa uz briedumu, kurai nav iesējams pretoties! Tā ir iekšēja vilkšana. Pārdomā labi šo virsrakstu, jo es saku - šeit es aprakstu fenomenu “JP izlaušanās”, kā notikumu no ārienes, kā radošu realitāti, kā ontisku realitāti un vienlaicīgi dabas dziņu, laikmeta dziņu, nepārvaramu dziņu pēc brieduma. Tā ir iekšēja vilkšana. To var salīdzināt ar cilvēka pubertāti - visumā tā, kā notiek ar mūsu cilvēcisko miesu, tāpat notiek ar visu kosmosu. Tajā visā ir vienādas likumsakarības (LS) - kā pubertātē, kad pubertē viss kosmoss, viss kopējais. Viss nobriest, un kāda tad ir pubertātes doma? Būtība ir sākt darboties pašam, rīkoties pašam, pašam uzņemties atbildību, pašam funkcionēt - nevis vienmēr visu saņemt pateiktu priekšā, ko man darīt un ko nē. To jau grib pat bērns, vai ne? Bērni pubertē jau 3 vai 2 gados - viņi ar slaveno “nē” fāzi, jau grib ievadīt pubertāti. No tā tu vari atpazīt, kā sadarbojas ontiskā un personiskā realitātes, un jau pirms īstā laika, var teikt- pirms vēl laiks nav nobriedis. Lai gan tas vienmēr un visur ir tā, ka ontiskais spēks ir klātesošs vienmēr un ontiskie cilvēki arī, bet ir viens ceļš un viens process. Tātad, ja 2 gadīgs bērns ar savu “nē” fāzi pastāv uz pubertāti - darīšu pats, pats, pats, tad mamma un tētis saka: ”Okey, es redzu, ka drīz tu pubertēsi un varēsi ķerties pie dzīves vadības pults. Taču tu jau tagad to vari sākt, piemēram, pats sakārto savu istabu. Tu vari nolikt vietā savu rotaļlietu, pirms tu paņem kādu jaunu. Vai tu pats no sevis vari lūgt piedošanu un atklāt to, ko esi nozadzis - kādu končiņu vai ko tamlīdzīgu.” Vai redzi? Bet pubertāte satur pašam būšanu – šī dziņa ir mums cilvēkiem. Taču tagad nāk viena atšķirība. Ar ko atšķiras pubertāte, kā mēs to pazīstam dzīvē, pasaules cilvēkos? Šī atšķirība ir tāda - kad es runāju par šo dziņu uz briedumu, par šo 3. fenomenu, tad šī JP izlaušanās satur pretstatu egoindividuālismam. Te ir jāieklausās labi. Te notiek kaut kas grandiozi fantastisks. Pretstatā tam, ko mēs pazīstam, kā pubertāti - šo nobriešanu, kas sevi izstrādā ar elkoņiem caur pasauli, sakot: “Tagad nāku es! “, “Tēti, es zinu, kā jādara!”, ”Skolotāj, es pats zinu, es pats tagad nāku!” Šādu egoindividuālismu Dievs negrib, tā vēl joprojām ir “nē” fāze. Šāds cilvēks vēl ir iestidzis divgadnieka fāzē. Bet šai JP garīgajai pubertātei ir vajadzīgs briedums. JP , kas šeit vibrē, kas nāk šurp, pastāv briedums, kas ilgojas pēc kopīgā - nonākt uz savām kājām, nonākt patiesā darbībā, kooperatīvajā, kopīgajā darbībā un domāšanā, nevis egoindividuālsimā. Tā ir vibrācija, kas iedarbojas uz cilvēkiem. Agrāk tā vēl nebija atbrīvota, tā es to gribētu nosaukt. Ir jāizmanto bildes, kuru vēl nemaz nav - te vairs nekur nav Dieva ar pelēkbalto bārdu, kas kaut ko atbrīvo. Taču te ir sezonas - ir “meklēšanās” sezona, kā es to esmu izskaidrojis. Visam pastāv savs kaiross, savs ideālais laiks. Bet šis briedums, kuru mums nes JP, tas nav galvas vadīts, kas saka: ”Te nāku es”, bet tas nāk no sirds, tā ir intuīcija! Šis briedums kliedz pēc dziļākas redzēšanas, nekā mums bija pirms tam; tas kliedz pēc tādas redzēšanas, kāda bija pēc cēloņa izpētīšanas. Tas atrodas Garā - patiesā intuitīvā briedumā. Tas grib līdzināties kopīgajam un negrib būt vairs ceļā vairs viens pats, negrib lauzt sev ceļu ar elkoņiem. Šis briedums, dziņa pēc JP, tas negrūstās ar elkoņiem, bet tur atplestas rokas. Tas saka: “Es gribu atrast savu daļu kopīgajā”. Tas ir atpletis rokas, un tā ir milzīga atšķirība. Tā ir apziņa: ontiskās realitātes apziņa. Tas ir dievišķs briedums, kas mūsos te ieplūst, kas kļūst satverams, ja to ņem. Un ar to es atkal saku: “Tas nenotiek automātiski !” - nekas nenotiek pats no sevis. Tas ir potenciāls, tā ir iedarbība. Un kas atpleš rokas elkoņu vietā, tam ir buras. Kad tu atplet rokas, nāk vējš un tu sajūti, kā tu tiec vilkts. Sākas funkcionēšana, tu tiec saistīts ar kopējo, un tu atrodi savu iekšējo sūtību. Un tā tas viss tiek vilkts. JP izlaušanās kā fenomenu nes sev līdzi iekšējo vilkmi, nevis spiedienu. Ne baznīcisko spiešanu, ne politisko, ne zinātnisko. Vienmēr, kad es te kaut ko runāju, tu to vari attiecināt uz visām nozarēm. Tas nebalstās uz norunām vai uz prātu, tam ir jāizplūst brīvi pašam no sevis. Šis briedums ir kaut kas iekšējs. Pilns ilgu pēc kopējā. Laikam man tas jāapraksta tā - šis briedums, šis 3. fenomens - to var salīdzināt ar muzikālu apdāvinātību, lai tu redzētu, kā tas attīstās. Ja tu gribi spēlēt kādu instrumentu, tu to varēsi spēlēt tikai tad, ja tu to patiešām gribēsi. Visi, kas to ir piedzīvojuši citādi, šo atšķirību zina. Tie, kas šodien ir labākie mūziķi, tie zināmā savas dzīves laikā, iespējams, beidz muzicēt, jo viņiem ir beigusies spiešanas fāze. Toreiz viņiem vajadzēja mācīties instrumentu, bet viņi gribēja iet ārā spēlēties un tad tika mēģināts to kaut kā izspiest cauri, bet beigās viņi to lietiņu iemeta kaktā - līdz ar brieduma iestāšanos: “Tā, tagad es darīšu to, ko es gribu.” Taču tad, ja ir patiešām atbilstošas dāvanas, es teikšu, ja ir ontiskas dāvanas, aicinājums, iekšēja apdāvinātība, tad šī iekšējā apdāvinātību rada iekšēju vilkmi vai tieksmi, kas ir tik stipra, ka cilvēks jūt - viņš ir aicināts spēlēt šo instrumentu. Tad viņš pats to grib spēlēt. Viņš jau redz sevi spēlējam vai dziedam, vai kā aktieri, vai redz sevi izpildām kādu amatu. Tu to vari pārnest uz visu kaut ko. Briedums satver to, kas ir iekšēji ielikts. Un cilvēks jūt, ka viņam to vajag realizēt. Cilvēks dzenas šai iekšējai neredzamajai bildei pakaļ. Viņš redz sevi gatavā pozīcijā - kāds viņš gribētu būt. Viens no skaistākajiem piemēriem ir manā ģimenē. Mūsu bērni ir ļoti muzikāli un ļoti talantīgi - saņēmuši to no Dieva. Kad es domāju par Annu Sofiju, tas ir parādes paraugs. Bet tagad mēs esam atklājuši arī Rutu Elpīdu. Viņa jau kā mazs bērns uz skatuves vēl knapi stāvēja, bet dziedāšanas laikā jau ar kājiņu sita līdzi ritmu [Ivo ar kāju sit ritumu], vienmēr uz skatuves viņa šūpojās līdzi [smiekli publikā]. Anna Sofija nekad neizlaida nevienu iespēju piedalīties kādā ludziņā, vai uzstāties ar kādu dziesmu- pati, brīvi no sevis. Reti tas bija ilgāk par 10 sekundēm, tad viņai pietika, bet tur jau varēja sajust apdāvinātību. Šodien viņa ir brīnišķīga dziedātāja un aktrise. Mēs ar viņu tieši šobrīd uzņemam jaunu aktierfilmu. Vienkārši brīnišķīgi! Viņā iekšā tas jau bija - vai redzat? Tātad, viņa cīnījās pēc savas iekšējās bildes, un tas mums rāda JP ienākšanu. Viņa mums rāda bildi no JP. Viņa ļauj mums apjaust JP. Tā ir iekšējā redze ar garīgajām acīm. Un tas tiek atbrīvots tāpat, kā pie mūzikas instrumenta spēle, to nevar izstrādāt. Es to uzsveru atkal un atkal - princips ir viens un tas pats: tāpat kā es nevaru instrumentu iemācīties, tāpat es nevaru iemācīties JP. Ir jāvar spēlēt instrumentu. Vai jūs redzat atšķirību? Katrs, kas tiešām pārvalda instrumentu, tas iemācās tādēļ, ka viņā ir ielikta varēšana. Tādēļ, ka viņā tas ir iekšā, ka tā ir viņa stunda vai viņa apdāvinātība. Ar to es nesaku, ka viņam tādēļ nebūtu nekas jādara, bet ir tā, kā es saku: iemācīšanās nāk no varēšanas un nevis otrādi. Iemācās, jo ir dota varēšana, jo ir dotas fiziskas un garīgas spējas to darīt. Tāpat cilvēks: tādēļ, ka tevī ir ielikta varēšana kā cilvēkam, jo tas ir tev ir dots, tu iemācies staigāt. Vai saprotat? [Publika- jā] Čūska neiemācās staigāt, tā rāpo, tā ložņā visu savu dzīvi, tā nekad pat nemēģina staigāt. Un, lai vai kā tā to gribētu, viņa to nekad nesasniegs. Vai ne? Tāpat suns, lai gan tas māk nostāties uz 2 kājām, tu nekad neredzēsi suni staigājam visu laiku tikai uz 2 kājām, lai kā tas to mācītos, jo viņam ir dotas 4 kājas. Viņa varēšana ir staigāt ar 4 kājām, un to viņš iemācās. Pierādījums tam, ka tas ir tā: mēs esam redzējuši 3 gadīgu vijolnieku, man te ir viņa bilde. Kad tu dzirdi šo zēnu spēlējam, tad acīs sariešas asaras. Trīsgadīgs! Vai kāds 4 gadus vecs pianists, kurš spēlē Bēthovenu tik perfekti, kā tu vēl neesi dzirdējis. Vai 8 gadīgs diriģents, kad tu redzi, kā viņš diriģē, tas nav tikai šovs, kā bērni to mēdz darīt svētdienās, viņš diriģē perfekti. Un tādu piemēru ir tūkstošiem. Tādēļ, ka viņi to var, viņi to dara un viņi to iemācās. Un viņi jau šajā pasaulē atnāk ar gandrīz gatavu varēšanu. Tas rāda: tāda ir JP ienākšana! Tā nes sev līdzi apdāvinātības un, ja tu tās sajūti un izgaršo - tās ir arī priekš tevis šeit, tās ir dotas un domātas mums visiem. Tici tam, ka apdāvinātības jau ir mūsos ieliktas, un jūs par tām neesat neko nojautuši un pagaršojuši. Bet sajūtiet tās, uztveriet tās intuitīvi, un tad, kad jūs tās pagaršojat, kad tās tās redzat garā, tad jūs varat vingrināties. Neskatoties uz visu, no mums tiek prasīta rīcība. Ar to es to labprāt salīdzinu. Principā mēs, cilvēki, varam peldēt, bet, lai arī mēs to varam, mums tas tomēr ir jāiemācās. Ja tu to nevarētu, tu būtu smags kā akmens, un katra mācīšanās būtu veltīga. Un tomēr, apdāvinātība nerodas caur mācīšanos, bet no dāvināta talanta. Tu izpildi peldēšanas kustības, un šo pūļu rezultātā parādās varēšana. Un tā ir liela atšķirība. Vai jūs to labi esat sapratuši? [Publika: Jā!] DZIŅA PĒC KOPĒJĀ POTENCIĀLA Tad ejam pie 4. punkta - JP 4. fenomena. Es to tagad mazliet padziļināšu. Tā ir dziņa pēc kopējā potenciāla. Es tam mazliet jau pieskāros 3. punktā - dziņai pēc kopējā potenciāla. Es apzināti šo savilkšu kopā īpašā punktā, lai mēs ar 3. punktu saprastu tapšanu, fenomena darbību un to, kā pie tās nonākt. Kādi ir tā darbības mehānismi, principi un likumsakarības, un kā to sasniegt. Bet 4. fenomenā “Dziņa pēc kopējā potenciāla” fokusā ir īstā saspēlēšanās. Nobriedusi pastāvēšana īpašā lietā - tā ir dziņa, pubertējoša šī laikmeta dziņa, kas ielaužas tagad. Pastāvēšana savā lietā, nevis cīņa ar elkoņiem, ne vairs es un es, kā solo šovošana te priekšā. Bet es, kā daļiņa no visa. Tas ir ļoti svarīgi, tas ir iekšējās dziņas saturs, tas ieplūst ilgās pēc kopējā. Tātad, kā mūziķis, es varu teikt, runājot ar šādu bildi: es gribu funkcionēt savā lietā, es gribu pārvaldīt savu instrumentu, lai būtu daļa no orķestra, daļa no lielas simfonijas. Es nesaku, ka ir nepareizs viena vīra iznāciens, bet mēs šeit runājam par Jaunu laikmetu, par JP, kas nav tendēta uz viena vīra šoviem. JP dzīvo no organiskā, no kopīgā. Tēlaini runājot, no orķestra, no simfonijas. Šur un tur var uzstāties atsevišķi mākslinieki, tas jau var būt, bet JP būtība ir kopīga, kalpojot lielajam kopīgajam, funkcionējot kopīgajā miesā, ar kopīgu sūtību, vai var teikt - ar kopīgu plānu. Es jums varu teikt - salīdzinot manu dzīvi pirms un pēc OCG, ja es tagad ņemu mūsu piemēru, pirms OCG man patiešām bija aizraujoša dzīve - Dievs mani pārsteidza kā ontiskā realitāte, nevis kā reliģioza prasība. Pie Dieva mani neatveda neviens mācītājs, bet uzreiz pats Dievs, vienkārši caur vienu satikšanos tik varenā veidā, ka JP iesākās burtiski vienā naktī. Bet pirmās ilgas vai otrās ilgas - pirmās ilgas bija Viņš pats, otrās ilgas: kur ir viņa locekļi - tās bija dziļi manī iekšā. JP ielaušanās - tā ir viena daļa, es meklēju kopīgo, es meklēju manu papildinājumu, es meklēju miesu, ķermeni. Es jutu, ka es esmu tikai viena šūna. Šajā laikā tu to sajūti sevišķi labi, ja tu mēģini izmainīt pasauli. Cik daudzi rezignācijā (atmet visam ar roku) saka: “Te jau tāpat neko nevar izmainīt”. Kādēļ ne? Tādēļ, ka viņi joprojām dzīvo Vecajā pasaulē, kur pastāvīgi domā tikai par sevi pašu - es , man, mani. Un tad brīnās, ka šis vingrinājums, šī vingrināšanās, šī pieredze, kas ir bijusi, ir pilnīgi pagalam. Vairs nav nekāda spēka, nekādu iespēju. Un tad visi iekrīt rezignācijā. Sākumā viņiem ir lielais pacēlums: ”es esmu”, ”es varu” un “es darīšu” - tā ir pubertāte. Bet pēc tam, kad cerētais nav sasniegts, tas pārmetas pretmetā, totālā rezignācijā - te jau tāpat neko nevar mainīt. Tā ir, vai ne? Es saku jums visiem tur ārā, kas mani dzirdat: ”Mainieties, mainieties uz Jauno laikmetu!” Atpazīstiet, ka ir atnākušas jaunas ilgas, pie debesīm ir jauna zvaigzne, tās ir ilgas pēc kopīgā. Tās iegūt jums palīdz korona krīze, jūs redzēsiet šajā pašizolācijā, ka tev tiks dāvātas ilgas pēc kopīgā - tās ir dzimšanas sāpes, es tev saku, tās ir Jaunās pasaules dzimšanas sāpes. Pēc sajūtas tas ir nāvīgi. Tik naidīgi, kā, kad sieva sajūt dzemdību sāpes. Tās atņem viņai miegu, jebkuru brīvību un kustību brīvību - spiež, moka un sāp. Taču gala rezultātā, viņai tiek sniegta dzemdību palīdzība. Ontiskais lauks sabiezē, un tev ir jāzina, ka dziņa pēc brieduma ir kā ontiskais spiediens. Ontiskais laikmets ir dziņa pēc “darbošanās īpašā lietā”. Tas tuvojas mums visiem cilvēkiem. Bet punkts ir tāds: tādēļ, ka visi cilvēki nav gatavi iet dziļumā - visi nav gatavi - šī dziņa pēc pašrealizācijas nāk uz mums ar tādu enerģiju, ka tā viņus iekatapultē Vecajā pasaulē vēl vairāk, nekā tie bija iepriekš. Un tāpēc tas ir vēl augstākas pakāpes individuālisms. No vienas puses, tas iedarbojas arvien spēcīgāk, arvien vairāk saista cilvēkus, kas arvien skaļāk grib pateikt: “Tagad runāšu es, es zinu, kā tam ir jābūt”. Taču citiem, vienlaicīgi ar šiem, parādās dziņa pēc kopējā, pēc pilnīgā, pēc JP, pēc organisma, kur visi kopā veido vienu organismu, kur vienam pašam nav jāstājas pret visu elli, visām velnu aprindām un to, kam ir jānāk. Šie cilvēki ilgojas pēc Jaunās pasaules un aizvāc visu, kas traucē tās attīstībai. Vai jūs tik tālu spējat sekot? [Publika: Jā!] Tātad, 3. un 4. fenomenu summa, par ko esam runājuši, ir dziņa pēc brieduma, dziņa pēc kopīgā. Summāri tas ir tas, ka tiek likvidēts viss individuālais, kas konkurē ar Jaunajo pasauli, kas stāv šķērsām dievišķajai bildei. Es vēlos kopīgo. Pie manis tas sākās tad, kad es, kā jau teikts, ieguvu šo iekšējo zināšanu, šo iekšējo varēšanu. Es zināju, ka es esmu organisma daļa - kur ir tas organisms? Es esmu tikai viena šūna. Kur ir tas organisms? Es biju izmetis visu, kas tam traucē, un es teicu: “Tas noteikti sader kopā! (Ir jābūt abām pusēm!)” Es cīnījos par vienotību, taču, dabiski, tas radīja šķelšanos. Cilvēki, kas bija man apkārt, to nesaprata. Tie domāja, ka es tos šķeļu. Šķeļu tādēļ, ka es neesmu naidīgi noskaņots kopā ar viņiem, pret citiem. Ja es esmu kristietis no brīvās evanģelizācijas aprindām un ieeju šajā ontiskajā laukā, kas saucas “JP ielaušanās”- tad es redzu, ka visi tajā iederas. Ilgas pēc kopīgā bija mani pārņēmušas, un es teicu: ”Es gribu kopību arī ar visiem pārējiem! Es gribu mācīties no cilvēkiem, kas domā pavisam citādi, kas, iespējams, ir harizmātiski, vai ļoti pedantiski” utt. Bet, ja tu tiecies pēc visa, kas nav no tavas kliķes, tad tas rada šķelšanos, tā ir sāncensība, dabiski. Un zinot, ka iekšējā bilde man saka “organisms”, man tas bija jāatrod! Man ir jāatmet viss un jāiet visam garām, bet, ja cilvēki vēl saka: ”Tu esi kļuvis par šķēlēju”, tad es saku: “Nē, es esmu kļuvis par saistītāju!” [Publika smejas] Es esmu saistītājs, es gribu visus, es gribu pie visiem. Tādēļ šodien pastāv OCG, tas sastāv no visām baznīcām un no visiem foniem, un tas paplašinās. Nevis tādēļ, ka Ivo Saseks to ir izveidojis, bet tādēļ, ka tāds ir šis laikmets. OCG paplašinās visās reliģijās, politiskajos fonos, visās zinātnēs un ideoloģijās. Ņem, ko tu gribi. Tas paplašinās, jo runa ir par cilvēkiem, kas ienāk šajā laikmetā, kas uzņem šo laikmetu, kam ir tādas pašas ilgas. Redzi, viņi paši no sevis atmet visus traucēkļus, visus saistījumus. Tas ir atbrīvošanās laikmets, kas nerunā pretī iekšējai, izvēlētajai, (labajai) bildei. Bet tagad nāk āķīgais punkts un, līdz ar šo punktu, mēs pārejam pie jaunas bildes. Āķīgais punkts ir tas, ka mēs visi esam cilvēki, un visi ieejam vienā un tajā pašā laikmetā. Visi, kas neizmaina savu prātu un attieksmi, kas nemeklē kopējo tādā veidā, kā JP to nes, ieskrūvējas vēl dziļāk savā egoindividuālismā. Tas nozīmē, ka frontes ļoti saasinās viena pret otru. Dziņa pēc brieduma vienus iedzen absolūtā ego- vājprātā, absolūtā valdītkārē, noteikšanā, ko darīt. Bet citus tā iedzen totālā kopības apziņā. Abi aug vienlaicīgi. Un sekas tam ir tādas - tagad tas ir skaidri redzams - tas ir cilvēces totāls sastingums. Vai saprotat? Tas ir pavisam loģisks process, kad ienāk šāds ontiskais laikmets, kas sākas ar šādu dziņu. Kas tagad neiet tam līdzi, to satver pretējais. To jau tu redzi pie aerodinamikas. Vēju tu vari izmantot gan lietderīgi, gan tas var tevi arī nobeigt. Tas pats vējš. Vieni ar to sērfo, bet citus tas saplēš, jo viņi tam neļaujas. Nonāk līdz totālam sastingumam, pie totālas visa tā zaudēšanas, kas viņiem bija un jauna nekā nav. Tāds ir šībrīža pasaules stāvoklis. Vai jūs arī to redzat? Viss ir izbeigšanās procesā. IMAGINĀLO ŠŪNU CĪŅA Tagad mēs pārejam pie dabas bildes, kuru ir devis Dievs. Es jau sen esmu par to runājis. Bet man šis 5. punkts ir jāienes 1. daļā, pēc tam būs pauze un vēl šis tas. 5. fenomens mēs ieejam dabas bildē, kur notiek kāda dzīvnieka metamorfoze. Kas kādreiz bija zemā statusā un tagad pāriet augstā statusā. Mēs te runājam atkal par tauriņu. Jā! Tauriņš sākas ar kāpuru. Kāpurs ir atbilstība dabiskajam, materiāli orientētajam cilvēkam, kurš ir tajā fāzē, kur pieēdas pilns un dzīvo egoindividuālistiski... un visas šīs lietas. Un tad, kad pienāk laika punkts un sākas JP ielaušanās, tad kāpurā notiek tieši tas. Kāpurs pārcieš tieši to, ko es tikko esmu aprakstījis caur pasaules notikumiem, caur šo laikmetu. Tas notiek šūnu līmenī. Kāpura šūnu struktūru līmenī. Tas nozīmē, ka kāpurs nonāk laikā, kur piesakās tauriņš. Tādēļ, ka kāpurs ir tauriņš, kaut kad viņā piesakās tauriņš. Kad citi kāpuri saka: ”Tu jau esi kāpurs un vienmēr paliksi kāpurs. Paskaties uz mani!” Bet tad, kādu dienu tas saka :”Es jūtu, ka esmu aicināts uz kaut ko augstāku”. Pēkšņi tas redz bildi, ka viņš var lidot. Citi saka: ”Tu esi sajucis, tev jāiet pie psihiatra!” Vai ne? “Kāpuri jau nelido!” “Bet es redzu, ka es lidoju, es redzu, ka eju no puķes uz puķi. Es redzu, ka man ir tāds snuķītis - garš un ierullēts, ar to es sūcu medu.” Bet citi kāpuri saka: ”Tu esi jucis. Mēs ēdam kāpostus.” Taču kāpurā sāk vibrēt iekšējā bilde. Ticiet, ir tā, ka kāpurā notiek šāds iekšējais process, viņā sākas jauna orientēšanās un iekšēji viss vecais sāk beigties. Un tas rada pretrunas. Viņā ir vecās šūnas, kas kliedz: ”Tu esi kāpurs!” Es te netaisu nekādus jokus, tas ir zinātniski, tā tas notiek. Dabiski, ka es ar vārdiem izspēlēju teātri, bet tas ir tas, kas notiek kāpuros. Lielākā daļa no kāpura šūnu konstrukcijām, no tā šūnu dzīves, kliedz: ”Tu esi kāpurs, tu esi kāpurs un tu paliksi kāpurs!” Bet, kad pienāk laiks, kad piesakās tauriņš, nāk pavisam mazas pirmās šūnas un saņem jaunu bildi. Sākumā tās ir tikai dažas, nedaudzas šūnas, kas sevi redz kā tauriņu, uztver sevi kā tauriņu, un tas rada ļoti asu konfliktu, kas kāpurā izraisa izšķīšanu. Sākas cīņa. Kāpura šūnas cīnās pret tauriņa sūnām. Tā tas ir. Un pasaulē notiek tieši tas pats. Tiek izbeigts viss līdz šim bijušais, ar mērķi pēc totālas izlaušanās. Un tāpat kā notiek kāpurā, ir arī cilvēcē. Gala rezultātā rodas totāla putra - kāpurs sastingst, cilvēce sastingst, tas kļūst par kokonu. Ārējā formā ienāk sastingums, ja tā gribi. Vairs neiet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Un mēs esam tieši šajā fāzē. Iekšēji viss kļūst par putru - tas ir, kāpura struktūra, kura bija, izšķīst tik ļoti lielā mērā, ka patiesībā ir radusies tikai putra, kuru vairs nevar definēt. Tu nevari viņu definēt ne kā kāpuru, ne kā tauriņu. Kad sākas iekšējā šūnu cīņa, tad tādas ir loģiskās sekas. Un šī putra nozīmē, ka katrs no šūnu veidiem galīgi ieiet atpakaļ tajā bildē, ko tas grib noturēt. Tauriņa šūnas līdz pēdējam ieiet tauriņa bildē un turas pie tās - būt par tauriņu, bet citas šūnas neatlaidīgi paliek pie kāpura būtības. Tā tas ir. Cīņa notiek visur, visi cīnās viens pret otru. Kāpurs pret tauriņu, tauriņš pret kāpuru. Bet te ir svarīgi pieslēgties ontiskajam laukam, ir svarīgi atpazīt, ka uzvarēs vienīgi ontiskā realitāte. Vai saprotat? Tā bilde, kas jau no dabas ir ielikta kāpurā, iegūst veidolu. Un tā būs galīgā uzvara. Tas vienkārši ir labi jāsaprot! Ir ļoti svarīgi aptvert: JP ielaušanās nav cilvēku produkts, tas ir radošs notikums, ontisks notikums, bet mums ir jādarbojas līdzi. Tas nozīmē, ka tauriņa šūnas atrodas konflikta stāvoklī, bet tās savstarpēji saistās. Un tagad ir svarīgi: šīs jaunās tauriņa šūnas, starp citu, sauc par imaginālajām šūnām: Imagināls nozīmē to, ka tevī ir gatava bilde tās galīgajā izveidojumā. Tātad, tev, kā cilvēkam, sevī ir jānes pilnīgais veidols. Un šodien es ar tevi strādāšu pie šīs bildes, līdzdalīšu tev šo bildi, lai tu to paņemtu līdzi uz mājām. Ar mājām es domāju - tevī iekšā, taču arī iekšā tavā mājā, lai tu ar to dzīvotu. Bet tagad es pabeigšu šo stāstu un tad iesim pauzē, citādi būs par daudz. Un tā, jaunās tauriņa šūnas visas svārstās vienā frekvencē. Ja mēra tās frekvences, ko šodien var izdarīt, tad ir jāsaka, ka tām ir pavisam īpaša frekvence, tā ir citāda, nekā kāpura šūnām. Tās ir tik totāli atšķirīgas, ka kāpura imūnsistēma ir pārliecināta: notiek ienaidnieka uzbrukums. Tas ir tas punkts, kurš mums ir labi jāievēro. Un pie cilvēkiem, cilvēcē, tas nav citādi. Šajā izšķīdināšanas procesā, kas JP ienāk daudzos miljonos cilvēku, drošības spēki vēl domā, ka tie ir ienaidnieki. Vai saprotat? Viņi vēl neredz jauno bildi, viņi turas pie tā: “Mēs esam cilvēki, mēs paliekam cilvēki, mēs esam mirstīgi” utt. Bet tad nāk citi un saka: “Nē, mūsu ir vairāk, mēs esam organisms. Mēs esam JP”. Viņi mūs uzlūko kā ienaidniekus. Pat kā valsts ienaidniekus. Un tas nozīmē, ka kāpurā imūnsistēma, tu vari arī teikt, kāpura iekšējā justīcija, jeb tiesībsargi, sāk sacelties pret tauriņa šūnām. Rodas aktīva, asa cīņa. Tā ir daba! Vai saprotat? Kāpura šūnas ir panikā, ir naidīgs uzbrukums; un pie mums nav citādi! Tās ir tādā panikā, ka sāk iznīcināt tauriņa šūnas. Ir upuri. Vājprāts, vai ne? Kad tu skaties uz šo stāstu, kad es domāju par tauriņiem, kādi bija Martins Luters Kings vai Gandijs. Šie cilvēki jau redzēja JP - mierīgu, pilnīgu. Un kas ar viņiem notika? Viņus uzskatīja par ienaidniekiem un nonāvēja. Vai tas ir beidzies? [Publika: Nē!] Nekādā gadījumā. Un tas ir tādēļ, ka šīs jaunās šūnas kāpurā, neapstādināmi turpina veidoties. Tas nenozīmē kaut ko izstrādāt, jo kāpurs to nemaz nevar. Tas ir tāpēc, ka tauriņa šūnu kļūst arvien vairāk, un tām vajag telpu. Tās neļauj sevi apturēt, vienalga, kādi ir uzbrukumi, uzbrukumi no paša imūnsistēmas. Tauriņa šūnas noturas, tās sabiezē, to kļūst arvien vairāk. Un drīz kāpura imūnsistēma vairs nespēj apkarot imaginālās šūnas. Tas nozīmē, ka imaginālās šūnas gūst virsroku, tās izdzīvo. To rodas arvien vairāk, vairāk un vairāk. Kādēļ? Jo tas tā ir nolikts. Tikai - ne bez cīņās. Vai saprotat? Viņas izdzīvo tikai tādēļ, ka tik stipri turas pie jauntapšanas. Tās tic, ka ir tauriņi, lai vai kā pārējie kliegtu: “Jūs esat traki, jūs esat valsts ienaidnieki, jūs esat teroristi!” Un tauriņa šūnas saka: “Nē, mēs esam lemti kam augstākam!” Un tad notiek kaut kas pavisam brīnišķīgs, kaut kas dievišķs, kaut kas ontisks! Pēkšņi atsevišķie, radnieciskie šūnu pumpuri, tauriņa šūnas, sāk saistīties. Tādēļ ievērojiet labi, tas 1: 1 ir salīdzināms ar JP funkcionēšanu. Sākumā tās darbojas individuāli: “ Es darbojos savā lietā viens pats, pats uz savām kājām, bet es meklēju kopīgo.” Bet tagad, šajā stiprajā cīņā, kur pretinieks šīs jaunās šūnas ir nosaucis par ienaidniekiem, šīs jaunās šūnas sāk saistīties. Vispirms tās sāk veidot mazas grupas, taču nešķiramas. Šūnas ieiet saistībās, kā mēs sakām mūsu valodā. Tās ir mazas grupas, kas saistās. Tās visas vibrē vienā frekvencē. Ja tās mēra ar frekvences mērītāju, tad mēs redzam vienādu frekvenci. Un tās nepārtraukti apmainās ar informāciju. Ar kādu? - “Es esmu tauriņš!”, “Es arī!”, “Kā funkcionē tauriņš?”, “Kas ir tauriņš?” Tas ir tas, kā mēs to šodien darām. 2. un, iespējams, 3. daļā mēs runāsim par to, kas mēs patiesībā esam, kā sākas šī apmaiņa. Protams, ir arī cits jautājums: ”Kā mēs noturēsimies uzbrukumos, kā mēs viņiem ieskaidrosim, ka mēs neesam ienaidnieki, bet esam draugi; ka mēs arī viņus gribam ņemt līdzi ceļojumā uz labāku pasauli, uz augstāku līgu”. Es dabiski te runāju bildēs. Bet tas patiešām funkcionē šādi. Un pēc kāda laika notiek kaut kas brīnišķīgs, kaut kas kolosāls - veidojas garas ķēdes. Sākumā ir tikai mazas grupas, tās izveido ķēdes, kas kļūst arvien garākas, kēžveidīgas. Tās savienojas cita ar citu. Mikroskopā tā ir fantastiska Jaunā pasaule, kas šeit notiek. Un visi ir vienā frekvencē. Un visi savās tauriņu grupās apmainās ar informāciju. Kad es redzu, kas notiek tauriņā, un skatos, kas notiek te ārā… Mēs jau pirms daudziem gadiem esam OCG līdzdalījuši šo informāciju. Kad mēs bijām pirmās mazās grupiņas, mēs saucām :”Juhū, mēs esam savienojušies kopā! Mēs esam mazas saistošas grupas!” Tie sākumā bija tikai daži duči, bet tad mēs pamanījām, ka jau esam pāris simti šādu mazu grupiņu. Un tieši tās pašas es redzu šeit uz ekrāniem! [ Ivo redz uz ekrāna cilvēkus, kuri no savām “istabām” ir pieslēgušies klāt.] Tās ir grupiņas, bet kopā tā ir aukla, kas savienojusies par virvi, par saistošu ķēdi, un visas ir vienā vibrācijā. Un visas savstarpēji apmainās ar informāciju. Un tagad, šajā stadijā, notiek īpaši izšķirošais. Noteiktā stadijā tu pamani: pēkšņi, ir radies miljoniem tauriņšūnu, tos vairs nekādi nevar apturēt, jo tā ir daba. Tā ir dabas dziņa, dabas notikums, ontisks notikums un tāpēc, ka tas ir tā, kaut kad, pēkšņi - tauriņš iegūst pilnīgu apziņu, ka viņš ir tauriņš, ka to viņš vienmēr ir nesis sevī kā iekšēju bildi. Noteiktā stadijā tauriņšūnu ķēde sāk aptvert, imaginālās šūnas sāk aptvert, ka tās sāk veidot kaut ko pilnīgi jaunu. Vai jūs esat kaut kas pilnīgi jauns? [Publika atbild: „Jā!“] Un redzat, tas pats notiek arī kūniņā iekšā. Pēkšņi tā aptver - “Es atšķiros no kāpura! Es neesmu nekāds kāpurs, es esmu tauriņš!” Tas noved līdz piedzimšanas kliedzienam. Tas ir iekšējs process kokonā. Ontiski, intuitīvi - var arī teikt - tagad sākas saistības: katra tauriņa šūna uzņem savu atšķirīgu uzdevumu. Tagad tu esi pārsteigts, vai ne? [Ivo smejas] Vai pamani, ka tagad tu pārej no apziņas, no atzīšanas, kas tu esi, uz to, uz ko tu esi aicināts, kādai vajadzētu būt tavai formai; tu sāc mainīties līdz ar atziņu: “Mēs esam kaut kas pilnīgi jauns! Mēs esam Jaunā pasaule! Mēs esam Jaunā pasaule!” [Publika apstiprina] Vai mēs to pateiksim vēlreiz? [Runā korī: “Mēs esam Jaunā pasaule!] Saki: “Es esmu Jaunā pasaule! [Runā korī: “Es esmu Jaunā pasaule!”] Vai tu redzi? Šīs atziņas sekas, kad visa ķēde iegūst jauno apziņu, noved līdz dzimšanas kliedzienam – “būt tam, kas tu esi!”. Tas noved pie tā - tagad es atkal runāju par kāpuru - ka tagad kāpurā katra tauriņšūna sāk pildīt savu atšķirīgo uzdevumu. Pēkšņi, tā sāk pildīt savus uzdevumus. No apziņas tā pāriet pie uzdevuma. Katra šūna ir vajadzīga! Tauriņš pēkšņi pamana: “Es esmu organisms.” Un tad sākas šī pubertātes ontiskā spēka vilkšana, ja tā gribi. Es gribu būt tas, kas es esmu, savā lietā, savā vietā, savā uzdevumā! “Mani velk, es vēlos” - vai labāk teikt: katru šūnu velk uz tās uzdevumu, specifiski darīt to, kur viņu visvairāk iekšēji velk. Iegaumējiet labi - tas ir princips. Jaunā pasaule ir velkošs spēks, nevis pavēlošs mācītājs. Nevis spiedošs, morāls likums! Nekādas Sinaja plāksnītes, kuras tev Mozus draudošais pirksts rāda pakaļ un piespiežot saka: “Dari to! Tas tev ir jādara! Un tas tev nav jādara! Dari to, nedari to... Nekā tamlīdzīga! Jaunā pasaule nozīmē tikt iekšējas vīzijas vilktam. Katrs savā iepriekš sagatavotā uzdevumā! Redzat, ja mēs to mācamies no kāpura, no tauriņa, tad es varu tikai teikt: “OCG šādi dzīvo jau gadiem, tagad jau gadu desmitiem. Kad mēs kopīgi paveicam uzdevumu, mēs sakām: “Viens pats es to nevaru paveikt, bet kopā mēs to varam”. Vai, piemēram: “Mēs nodibinām Kla.TV tādēļ, ka tā vienkārši nosnieg no debesīm kā Jaunā Jeruzāleme?” - Nē, bet mēs to nodibinām, audzinot no apakšas! Mēs paši taisām Kla.TV! Tā netiek organizēta, kā pasaule domā. Es neesmu šeit lielais boss, kurš ņem rokās rakstāmo un visu organizē, un saka: “Tu te, tu tur, un tu uz mājām!” [Publika smejas] Mums ir tūkstošiem uzdevumu. Mums savā rehabilitācijas darbā vai mūsu ģimenes palīdzības darbā bija vairāki simti, vairāk kā 500 dažādi apmācības līmeņi, kur mēs vingrinām organisko dzīvošanu. Tas notiek pavisam vienkārši! Kad es veidoju kādu filmu, tad ir tāpat, vienalga kurš, ko... Kad vien mēs kopīgi uzsākam kādu projektu, mums tikai ir jāsaka: “Tas ir tas projekts, ko mēs esam sajutuši, vai jūs visi jūtat šo projektu?” Ja mēs visi nejūtam, tad nejūt neviens. Vispirms mēs to sajūtam un tad jautājām: “Kur katrs sevi jūt, uz ko katrs tiek vilkts?” Vai jūs zināt, kas tad notiek? Ja šeit ir 500 cilvēki, tad notiek, čiks un gatavs, un tad visi ir savā vietā, un tad mēs ievelkam ķeksīti un sakām: “Āmen, tā lai tas ir!” Tā tas iet, vai saprotat? Tāpēc OCG ir dinamiska kustība. Mēs varam darīt visu. Mums tikai jāredz, kā Dievs ontiski darbojas. Kāda ir sezona, kādas ir iespējas, kāds ir tavs potenciāls? Kas tagad ir kaiross un kas šobrīd ir darāms? Un tad - tikai darbojies! Šūnas pašas no sevis iet uz tām iepriekš sagatavoto vietu, tās nav jāapmāca. Tās to visu jau prot! Tad tās iemācās, jo tajās ir ielikta varēšana. Tad kādi darbojas aktiermeistarībā, kādi moderē, citi sagatavo raidījumus, citi darbojas ģimeņu palīdzības darbā, citi taisa grāmatas, citi taisa vēl kaut ko. Kā jau teicu, mums ir simtiem iespēju darīt kaut ko, un tā tas darbojas. Un tā tas notiek. Katra šūna palīdz citām nonākt šajā aicinājumā. Bez nekādas greizsirdības vai sāncensības, bet tikai ar savstarpēju atbalstīšanu. Dievišķā gudrība to visu vada. Ontiskais spēks rada šo tauriņu arī mūsos. Es savilkšu visu kopā un tad piezemēsimies ar 1.daļu. Ontiskās tarnsformācijas process sākas ar to visu indivīdu saistību, kuros kā sēkla ir ielikts nākotnes veidols, tas sākas tajos, kas to nes sevī. Tiesa, pasaule tos gan sauc par sektantiem, par tādiem, kuri novirzās, par kaut kādiem sazvērestības teorētiķiem. Ja jūs neesat kristieši un jūs nevar nolādēt par sektantiem, tad jūs esat vismaz sazvērestības teorētiķi. Ja jūs esat politiķis, tad jūs esat politiskā sekta - bet mēs visi nesam nākotnes bildi sevī. Tas ir tas punkts. Mēs sevī nesam Jaunās sabiedrības bildi. Tas ir tas, kas mūsos ir patiesībā. Tā kā šis saistības process ir sācies, kur katram ir šī saistību bilde sevī iekšā, organisms sāk ķerties pie darba, arī pie katra, lai vai cik kavējoša uzdevuma, līdz pat teroristu uzbrukumiem. Šinī laikā mēs piedzīvojam vairāk kā 400 mediju uzbrukumus, 7 pilnas nedēļas piedzīvojam nepārvaramus hakeru uzbrukumus, ko veic augsta līmeņa profesionāļi. Bet lai cik bīstami uzbrukumi būtu, tie nevar aizkavēt arvien lielāka skaita imaginālo indivīdu pieslēgšanos cilvēces organismam. Tas vairs nav iespējams! Tas nav iespējams! To mums tagad māca daba, šo transformāciju, šo pārvēršanos no kāpura par tauriņu. Šī līdzība mūs māca būt nepārvaramiem. Šis Jaunais, ontiskais uzvarēs. Mēs mīlam jūs! Palieciet Vārdā, mēs drīz nāksim.

no is.

Avoti: -