Kongo: Ilgstošā koloniālisma paraugs

15.07.2019 | www.kla.tv/14571

Kongo Demokrātiskā Republika ar tās 2,3 milj.km2 platību ir otrā lielākā- un ar 80 milj. iedzīvotājiem ir 4.lielākā Āfrikas valsts. Pateicoties savām ārkārtīgi lielajām zemes bagātībām (izrakteņiem), kas tiek lēstas uz 24 bilj. ASV dolāru, tā skaitās viena no visbagātākajām valstīm, ja pat ne pati bagātākā pasaules valsts. Tai pieder 10 % no pasaules vara atradnēm, 30 % no pasaules dimantu atradnēm un 70 % no visām dzelzs rūdas atradnēm. Bet pats galvenais- tur iegūst 50 % no pasaulei vajadzīgā kobalta, kas ir minerāls, bez kā, piemēram, nav iedomājama elektronika un no tās atkarīgā, visa mūsdienu bruņošanās industrija. Taču, neskatoties uz jēlvielu bagātību, šī valsts, pateicoties gadu desmitiem ilgai tā ekspluatēšanai, korupcijai un gadiem ilgiem kariem, skaitās viena no visnabadzīgākajām pasaules valstīm. 2013.gadā pēc ANO attīstības indeksa tā bija pat priekšpēdējā vietā. Investigatīvās (pētnieciskās) žurnālistes Abī Martina (Abby Martin) sarunā ar Kongo izcelsmes vēstures ekspertu Kambalu Musavuli (Kambale Musavuli), viņš apgaismo Kongo pagātni un tagadni. Musavuli parāda, ka Kongo būtu pat potenciāls pabarot visus 9 miljrd. zemes iedzīvotājus. Ar elektrības iegūšanu no Kongo upes tā varētu apgādāt visu Āfriku ar elektrību. Viņš izceļ, ka Kongo DR (Demokrātiskā Republika) šobrīd esot pasaulē vislielākā kobalta piegādātāja. Gandrīz vai ikviens auto, ikviens kompjūters, katrs mobilais telefons- vai citas elektroniskās iekārtas, saturot kobaltu no Kongo. Un, diemžēl, tieši tāpat to satur katrs tanks, lidmašīnas, helikopters, raķetes, kara kuģi, zemūdenes utt. Kādā ASV administrācijas dokumentā pat esot skaidri rakstīts, ka bez Kongo kobalta nebūtu iespējama karošana... Un tieši tas, pagājušā gadsimta vidū, arī noveda Kongo ASV imperiālisma interešu krustugunīs- ar to ir domāta ne tikai ASV valdība ar tās militāro aparātu, bet galvenokārt tieši ASV lielkoncerni kopā ar augstajām finansēm. Vispirms ap 70 gadus ilgi Kongo bija Beļģijas koloniālajā pārvaldībā, un tika gandrīz iznīcināta. Puse no iedzīvotājiem, tātad ap 10 milj. cilvēku, Beļģijas koloniālās varas laikā mira no varasdarbiem un apspiešanas. Tas ir noziegums, jā- genocīds, kas lielākajai daļai cilvēku ir palicis apslēpts- tā Musavuli. Kamēr sākumā Kongo tika izmantota sava kaučuka dēļ, vēlāk tas notika augstvērtīgā urāna dēļ. Bez šī urāna nebūtu bijis atombumbas uz Hirosimas un Nagasaki. Un šodien, kā jau minēts, runa ir turklāt vēl par kobalta izrakteņiem. Pēdējā gadsimta 2.pusē Kongo tautai pēc ilgas, neatlaidīgas cīņas par savu neatkarību, izdevās atbrīvoties no Beļģijas koloniālistiskā jūga un paveikt lecienu uz pastāvību. Visstiprākais dzinējspēks šajā neatkarības kustībā, kā arī pirmais demokrātiski ievēlētais ministru prezidents bija Patriss Lumumba (Patrice Lumumba). Viens no viņa galvenajiem mērķiem bija: Kongo resursiem pirmām kārtām ir jāpieder Kongo tautai. Viņam bija arī plāns par pilnīgi atbrīvotu un apvienotu Āfriku- par Āfrikas Apvienotajiem Štatiem. Izskatījās, ka beidzot Kongo ir pienācis laimīgais laiks! Bet tas nedrīkstēja notikt. 1960.gadā Lumumbu gāza ASV slepeno dienestu organizētā pučā, un īsi pēc tam viņu noslepkavoja. Viņa vietā pie varas nāca Žozefs Desīrs Mabutu (Joseph-Désiré Mobutu)- ASV uzticīgs, CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde, angliski CIA)- atbalstīts diktators. Ar viņu sākās koloniālās kundzības jauna fāze, tikai šoreiz zem ASV jūga- gan slēptā veidā, taču kongoliešiem ne mazāk rūgta. Mabutu piešķīra ASV koncerniem neierobežotu pieeju Kongo resursiem. Tā zemes izlaupīšana nepārtraukti turpinājās. Tad, kad arī Mabutu vairs nefunkcionēja tā, kā vēlējās ASV interešu karteļi, arī viņš tika “nolikts pie malas”. Sekoja dažādi, visi ASV-vadīti pilsoņu kari, kuros atkal ap 6 milj. iedzīvotāju zaudēja dzīvību. Līdz pat šodienai Kongo vairs nav ne piliena tās brīvības, kuru ar savu neatkarības kustību zemei uz īsu laiku izkaroja viņu pirmais, demokrātiski ievēlētais ministru prezidents Patriss Lumumba, nu jau drīz pirms 60 gadiem. Rezumējot: šis modernais ASV koloniālisms pasaulē pastāvīgi notiek pēc viena un tā paša parauga: savu resursu, sava stratēģiskā novietojuma dēļ vai vienkārši tādēļ, ka tas tiek pasludināts par nemīlamu konkurentu, kāda zeme nonāk ASV-impērijas tēmekļa krustpunktā. Tad tā caur mērķtiecīgiem, lielākoties slēptiem, slepeno dienestu izraisītiem terora uzbrukumiem vai citādām akcijām tiek destabilizēta. Tālāk mērķa zeme tiek pārklāta ar asiņainiem nemieriem, ar mērķi nogāzt šīs zemes valdību un to aizvietot ar ASV – vadītu. Pirms tam likumīgā valdība caur, ne mazāk ASV – vadītiem, lielajiem pasaules (mainstream)-medijiem tiek tik masīvi demonizēta, ka beigās militāra iejaukšanās šķiet pat attaisnojama. Tā kā līdz šim tādēļ, ka mediji piesedz šos masīvos cilvēktiesību pārkāpumus, izpaliek lielāka sabiedriska pretošanās, tad ASV var netraucēti turpināt savu “darbošanos”. Tādēļ izplatiet šo raidījumu, lai tā vardarbība un apspiešana, kāda ir notikusi un notiek Kongo un citās zemēs, turpmāk vairs nepaliktu apslēpta lielākajai daļai cilvēces! Noklausieties šo, 20 min. ilgo, sarunu, kāda bija investigatīvajai žurnālistei Abī Martinai ar Kongo ekspertu Kambalu Musavuli. The Empire Files: Impērija Āfrikas sirdī; Abī Martina intervē Kambalu Musavuli. Pirms 10 gadiem Impērija uzmeta savu skatienu uz izdevīgu pasaules reģionu: uz kontinentu, kuru tas reiz izlaupīja kā vergu tirgotāju kapteinis. Dzima jauna, liela, militāra komanda – AFRICOM. AFRICOM aptver 53 Āfrikas zemes, starp tām arī salas un visus okeānus. Tas sastāv no četriem pamatkomponentiem, kam visiem ir interesanti nosaukumi: U.S. ARMY AFRICA, U.S. NAVAL FORCES AFRICA, U.S. AIR FORCES AFRICA, U.S. MARINE CORPS AFRICA. Kaut gan ASV klātbūtne Āfrikas kontinentā lielākoties nāk kā humanitārā (palīdzība), AFRICOM oficieris Riks Kuks (Rick Cook) atzina, ka ASV Āfrikā jau gadiem ir kara stāvoklī. Ar veselu rindu dronu bāzēm, kā arī nometnēm un iekārtojumiem, kur tiek turpināta amerikāņu tradīcija izglītot proksi-militāristus, kas ir atbildīgi par neģēlīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem un slepenām operācijām. Tālu prom no kara, zem vardarbības sliekšņa AFRICOM katru dienu izpilda vairākas misijas. Katra impērija ir gribējusi sev Āfriku aiz viena un tā paša iemesla: tās neizmērojamās minerālu un jēlmateriālu bagātības. Daudzas no šīm bagātībām ir koncentrētas Āfrikas dienvidos, Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR). Tā ir dzimtene 80 milj. cilvēku ar 250 dažādām etniskām grupām un vairāk kā 700 dažādām valodām un dialektiem. Ar saviem neatvērtajiem minerāliem tā ir viena no bagātākajām pasaules zemēm, ar rezervēm 24 biljonu dolāru vērtībā. Kongo pieder 10% no psaules vara, 30% no dimantiem un 70% no visas pasaules dzelzs, un tā ražo vairāk kā 50% no pasaules kobalta. Starp kongoliešiem, kas burtiski riskē ar savu dzīvību kobalta raktuvēs, desmitiem tūkstoši vēl ir bērni. Viņi strādā 12 stundas dienā par vienu dolāru. Rietumu kalnrūpniecības giganti apmaksā vietējos kaujiniekus par nelegālu rakšanu un nopelna miljonus no šī kriminālā biznesa. Starp tiem ir Adastra Minerals un Bechtel Incorporated. Es runāju ar Kambalu Musavuli, kas ir Kongo draugu runasvīrs – par šīs zemes resursu kursu un, kā impērijas ir veidojušas šo reģionu. Abī Martina: 1982. gadā Congessional Budget Office ir izdevusi rakstu ar nosaukumu: “Kobalts – politikas opcijas par stratēģisku minerālu”. Tur ir izcelts, ka kobalta trūkums ir draudīgs ASV nacionālajai drošībai. Kas ir kobalts, un cik svarīga ir šī ziņa? Kambale Musavuli: Kongo ir visā pasaulē vislielākā kobalta ražotāja. Pat, ja mēs samazinām tempu, mēs joprojām paliekam vislielākie kobalta producētāji pasaulē. Ir liela iespēja, ka baterijas tavā mašīnā, tavā telefonā, tavā televizorā, visā elektronikā, ko tu lieto, satur kobaltu no Kongo. Tikai neviens to nezina. Tas dokuments, par ko tu runā, ir ļoti speciāls. Kad palūkojas uz kobalta politiku, tad es redzu divus aspektus. No vienas puses, ievainojamība. Iemesls, kādēļ viņi ir ieviesuši šo kobalta politiku, bija kobalta trūkums Kongo. To radīja kāda sacelšanās. Vēlajos septiņdesmitajos, bija sacelšanās, kas traucēja kobalta iegūšanu. Tas darīja nemierīgus cilvēkus ASV. Amerikāņi to manīja caur krāsaino televizoru trūkumu 1980. un 1981. gadā. Patērētāji nezināja, kādēļ, ir radies šis trūkums, bet tam bija tiešs sakars ar Kongo kobalta trūkumu. Tādēļ mēs varējām izrēķināt: ok, mēs ASV neražojam nekādu kobaltu, un mums nav nekādu zināmu kobalta rezervju. Zemei, no kuras mēs saņemam kobaltu – toreiz tā bija Zaira, šodien Kongo – ir prezidents, ko mēs esam instalējuši. Tātad – kādai ir jāizskatās mūsu Kongo – politikai? Tas dokuments bija attaisnojums, lai atbalstītu Mobutu, zinot, ka viņš izlaupīja valsts kasi. Viņš nogalināja disidentus utt., bet tādēļ, ka viņš bija tik svarīgs mūsu pieejai pie kobalta, mēs viņu atbalstījām, un ne tikai mūsu elektroiekārtu dēļ. Mūsu patiesā ievainojamība nav elektronika. Ja ASV ir kobalta trūkums, tad tas skar ASV militāros spēkus – tas ir pavisam atklāti izteikts tajā dokumentā. Bez kobalta no Kongo mums ir grūtības ar karošanu. Abī Martina: Kur ASV armija lieto kobaltu? Kambale Musavuli: Bez kobalta nav dronu, nav lidmašīnu. Bez kobalta nevar pacelties neviens atspoļu kuģis (Spaceshuttle), to lieto arī atomreaktoros. Tas tiek izmantots lielākajā daļā armijas un kosmosa pielietojumu. Ja trūkst kobalta, tad mēs nevaram karot. Tā ir vislielākā ievainojamība kobalta politikā. Ja mēs gribam pasaulē mieru, tad mums ir jānodrošina tas, lai Kongo tiktu kongoliešu kontrolēta, lai viņi varētu izmantot savus resursus, savas dzīves uzlabošanai: tīrs ūdens, elektrība, labāka dzīve savā zemē tā vietā, lai šie minerāli ietu uz Rietumu zemēm un tiktu izmantoti kara vajadzībām un postītu visu pasauli. Vispirms zelts, tad kaučuks, tad vergi un tagad – kobalts. Āfrika piecus gadsimtus ir izcietusi apspiešanu un zagšanu no Eiropas impēriju puses. Un tik ļoti, ka visa kapitālistiskā pasaule caur šo iznīcinošo mazattīstības politiku varēja attīstīties pati. Kongo ir parastā koloniālisma pagātne. Daudzveidīgais apvidus, kur dzīvo 450 neatkarīgas afrikāņu grupas, 1880. gados tika apvilkts ar robežām, kā Eiropas investoru privātais holdings. Tas koloniālais projekts 1884. gada Berlīnes konferencē tika nosaukts par “Kongo Republiku”. Tā bija tikšanās, lai Āfriku sadalītu starp Eiropas impērijām, bez afrikāņiem. Kongo Republikas šefs bija asinskārais beļģu karalis Leopolds II. Viņš vadīja armiju, kas iekaroja reģionu un nogalināja afrikāņu vadoņus un brutāli apspieda cilvēkus. Sajukušais karalis stāstīja pasaulei par savu cēlo misiju – jaunizveidotajai Kongo atnest civilizāciju, tai pat laikā izlaupot ikvienu centimetru. Daļa no viņa taktikas bija - nogriezt strādniekiem, arī strādniekiem- bērniem – rokas, ja nebija izpildīta dienas kaučuka norma. Leopolds un viņa komandieri pat uzmundrināja zaldātus, savākt nogrieztās rokas kā panākumu zīmi. 1885. gada 26. februārī Sanfords, ASV vārdā, parakstīja dokumentu, kurā ir teikts, ka viņi šo milzīgo zemi ar nosaukumu Kongo, nodod Leopoldam II. Leopolds kontrolēja šo zemi, viņš bija koncerna moguls (visaugstākais). Es varu viņu salīdzināt ar Donaldu Trampu. Viņš saka: “Man ir vajadzīgs zemes īpašums. Man ir niecīga zeme ar nosaukumu Beļģija. Man ir vajadzīga zeme ar tik daudziem resursiem, ” un viņi iedeva viņam šo zemi. Viņš bija Kongo valdības priekšsēdētājs, tā saucamās Kongo Republikas, un no tās zemes viņi izlaupīja kaučuku un ziloņkaulu. Pa to laiku gāja bojā ap 10 milj. kongoliešu. Tā bija modernā verdzība. Es nezinu, vai tā būtu jāsaka, jo verdzība ir verdzība. Viņi ņēma kongoliešus un aizveda viņus uz lauka. Bija jāvāc kaučuks. Mēs sakām: “Es nesavākšu pa dienu noteiktos 60 kg.” Tad mani vai nu nosit līdz nāvei, tieši nogalina, vai arī man nogriež vienu roku. Šādas brutalitātes dēļ, šai laikā Kongo iedzīvotāju daudzums saruka no 20 milj. uz 10 milj. Un pasaule par to nezināja neko. Viss, ko mēs zinājām, bija tas, ka Fords būvēja tās foršās mašīnas ar foršajām riepām. Mēs nekad nejautājām, no kurienes šiem amerikāņu biznesmeņiem kaučuks. Mēs vienkārši teicām: “Šī ir industrializētā pasaule. Mums ir visi šie materiāli – un mēs nejautājam, no kurienes tie nāk. Bet tas tieši skāra iedzīvotājus – desmit gadu laikā viņu skaits samazinājās uz pusi. Tādēļ, ka tajā laikā bija cilvēki, kas izteicās pret to, Leopolds tika Kongo atņemts. Viņu atdeva nevis kongoliešiem, bet beļģiem. No 1908. līz 1960. gadam Kongo atradās zem Beļģijas kundzības. Ja paskatās beļģu kundzības laika uzņēmumus arhīvos, tad redz video, kur baltie beļģi runā klašu priekšā, pienesot kongoliešiem civilizāciju. Šie propagandas video tika rādīti Beļģijā, tur tika burtiski teikts, ka viņi nesot Kongo iedzīvotājiem civilizāciju – kā jāēd, kā jāatver durvis, kā lieto Fordu, kā dzīvo cilvēki. Kad beļģi to redzēja, tad viņi domāja: “Mēs Āfrikā darām skaistu darbu!” Mēs rādām tiem cilvēkiem civilizāciju. Nekas netiek jautāts par to, ka tas urāns, kuru lietoja Hirosimā un Nagasaki, bija no Kongo. Beļģi to ņēma no Kongo, un nodeva Manhetenas projektam New York City. Tas bija Kongo urāns. Neviens nejautā par to, ka Maršala plānam – Eiropas atjaunošanai pēc kara, esenciāli svarīgs bija varš no Kongo. Ar viņiem neapgājās kā ar pilsoņiem, pat ne kā ar cilvēciskām būtnēm. Un tas noveda pie tā, ka cilvēki sacēlās – ne tikai Kongo, bet visā kolonizēšanas periodā visā kontinentā. Jo viņi saka: “Momentiņu! Es esmu cilvēks! Kādēļ ar mani nerīkojas kā ar cilvēku?” Sacēlās daudz afrikāņu, sevišķi Kongo, daudz jaunu cilvēku. Un tā parādījās Patriss Lumumba. Abbī Martina: Premjerministrs Lumumba bija daļa no nekad nebeidzamās pretošanās pret koloniālisma periodu. No 1940. līdz astoņdesmitajiem gadiem kolonizētie cilvēki visā Āfrikā veidoja politiskās partijas. Viņi cīnījās par pašnoteikšanos un izdzina Eiropas kungus no Angolas pāri Gvinejai līdz Dienvidāfrikai. Neatkarības kustība visur iedvesmoja apspiestos cilvēkus. Kongo nebija nekāds izņēmums. Che Guevara (Čegevara) pat riskēja ar savu dzīvību kaujas laukā, lai palīdzētu Kongo atbrīvošanā. Pēc apmēram viena gadsimta Beļģijas koloniālās kundzības - 1960. gadā, Kongo izvēlēja savu pirmo demokrātiski vēlēto prezidentu Patrisu Lumumbu. Pastāstiet par to cīņu, kas to darīja iespējamu, un par tās uzvaras svarīgumu. Kambale Musavuli: Patriss Lumumba ir imperiālā katastrofa – tā viņi to redz. Viņš piederēja Kongo elitei. Kongo, saskaņā ar koloniālajiem likumiem, bija aizliegts izglītoties augstāk par astoto klasi. Pēc tās vairs nepastāvēja nekāda izglītība. Un tika izdarīts tests – varēja dabūt karti, pēc kuras noteica, vai tu esi civilizēta persona. Viņiem tiešām bija kartes, uz kurām bija rakstīts: civilizēts, civilisē. Ar šo karti drīkstēja ieiet iekšpilsētā, drīkstēja braukt ar mašīnu un skatīties kino. Ja jebkurā rietumu veikalā uzpeldēja bez šīs kartes, tad tu tiki apcietināts. Lumumbam bija šī pieeja. Bet viņš darīja kaut ko ļoti fundamentālu, kas nepiederējās šai elitārajai klasei - viņš saprata, ka mēs nekontrolējam savu zemi. Viņš runāja ar ciemu iedzīvotājiem un darīja tiem zināmu problēmu par zemes suverenitāti. Viņš saprata, cik svarīgi ir Āfrikai apvienoties. Viņš redzēja Kongo vietu Āfrikas vienotībā. Viņš pieprasīja tūlītēju neatkarību. Nebija nekāda pamata tam, kādēļ beļģiem Kongo iekšzemē vajadzētu sist vietējos un apieties ar tiem nehumāni. Mēs esam pieauguši un paši varam kontrolēt savu zemi! 1958. gadā 34 gadus vecais Lumumba runāja jaunatbrīvotās Ganas premjerministra Kvame Nkrumaha starptautiskajā Panāfrikas (visas Āfrikas) konferencē. Viņš tur runāja par mērķi atbrīvot Kongo no koloniālisma. Panāfrikas kongresa laikā Kvame Nkrumahs uzmeta plānu Āfrikas Apvienotajiem Štatiem. Uzminiet, kur bija galvaspilsēta? – Kinšasa, kas toreiz saucās Leopoldvilla. Viņi bija sapratuši – ja Kongo būtu brīva, tad Āfrika būtu brīva. Kongo ar tās resursiem, tie redzēja kā sirdi, kas izplatītu savu enerģiju pāri kontinentam. Kongo upe var ražot elektrību visai Āfrikai, to mēs zinām. Taču tā netiek lietota. Ar savām aramzemēm Kongo ir potenciāls, līdz 2050. gadam pabarot visu pasauli, ja tās iedzīvotāju skaits ir 9 miljardi cilvēku. Un – afrikāņiem nav pat pieejas barībai! Lumumbas misija bija nodrošināt, lai kongolieši kļūtu neatkarīgi un lietotu visus šos resursus savām vajadzībām un, protams, arī visa Āfrikas kontinenta vajadzībām. Rietumu varām viņš bija drauds. Viņš tiem darīja skaidru: ja viņš tiks ievēlēts un kontrolēs Kongo, ka Kongo resursi nāk par labu kongoliešiem. Abī Martina: paskaidrojiet, lūdzu, kā 1961. gadā Lumumba, kādā rietumu atbalstītā pučā, tika nogāzts un aizvietots ar antikomunistisko militāro diktatoru Mobutu Seko. Kādas varas darīja to iespējamu? Kambale Musavuli : Amerikas Savienotās Valstis! Pēc tam, kad 1960. gada maijā Patriss Lumumba bija uzvarējis vēlēšanās, viņš pēc dažām nedēļām tika atcelts un 1961. gada 17. janvārī - CIP noslepkavots. Pat pēc oficiālajām ziņām viņš tika nonāvēts un aprakts. Tad viņi līķi atkal izraka, jo viņi baidījās, ka viņa kaps varētu kļūt par svētceļojumu vietu. Tad viņi līķi sadalīja un pārliecinājās, ka no Patrisa Lumumbas nekas nebija pāri palicis. Viņš bija šīs zemes demokrātiski ievēlēts vadītājs – un noslepkavots tādēļ, ka gribēja zemes resursus dot šīs tautas labumam. Pēc Lumumbas noslepkavošanas mēs redzējām pie Mobutu šo “varas piesēdētāju”. Viņu atbalstīja CIP. Tas ir tāds ASV darbošanās “skaisti pretrunīgais veids” – šīs lietas dara tumsā, un pēc 50 gadiem drīkst oficiāli atklāt šos dokumentus. Kad mēs lasām 1960. gadu pierakstus, no kuriem tikai 40 % ir pieejami, tad mēs redzam, cik naudas tika izdots, lai atbalstītu vienu diktatoru, kas 32 gadus apspieda Kongo – no 1965. līdz 1997. gadam rietumi atbalstīja Mobutu. Kamēr ASV izlēma, ka viņš tiem vairs nepatīk – viņš vairs nekalpoja rietumu interesēm, tāpat kā Sadams Huseins. Un viņi nolēma atbalstīt kādu puču, kādu militāru sacelšanos, ko nevadīja Kongo, bet gan ASV savienotie Ugandā. 1997. gadā ASV atbalstīja ieiešanu (invāziju) Kongo, lai nogāztu Mobutu režīmu. Ar savām militārajām rīcībām viņš bija nogalinājis vairāk kā 6 miljonus kongoliešu. Abī Martina: Kāds spēks galvenokārt stāvēja aiz šī ilgstošā genocīda, un kāda loma bija Ruandai? Kambale Musavuli: mums ir jāatrod kopsakars. Kas tajā laikā bija ASV prezidents? Invāzijas laikā tas bija Bils Klintons Klintons kopā ar ASV Nacionālo Drošības Padomi pieņēma lēmumus par Āfrikas nākotni. Un tika pieņemti sekojoši lēmumi: 1994. gada genocīds, lēmums par Somāliju - Black Hawk Down, un viņš pieņēma arī vienu lēmumu par Kongo. Visi trīs lēmumi bija “desaster” – katastrofas, visi. Es vēl atceros, kā krita Black Hawk. Es vēl biju jauns un runāju ar cilvēkiem, kas nesaprata, kādēļ somāļi šāva uz amerikāņu zaldātiem. Es teicu: jūs esat “invazori” – militāri ienākušie, tādēļ viņi uz jums šauj. Ja jūs tur nebūtu, tad viņi uz jums nešautu, tāda ir realitāte! Un tagad par Kongo. Bils Klintons un viņa štābs – Suzanna Raisa (Susan Rice) un citi – viņi radīja “at-bēguma principus”. Uz šo principu pamata viņi runāja par tā sauktajiem Āfrikas “renesanses vadītājiem”. Viņi izvēlējās Āfrikas vadītājus un teica: “Tāds ir jaunais ceļš”. Pēc aukstā kara un Berlīnes mūra krišanas bija vajadzīgi jauna veida vadītāji. Mobutu bija aģents no aukstā kara laikiem; vinš bija, toreiz vēl Zairas, prezidents un piešķīra ASV neierobežotu pieeju šodienas Kongo resursiem. Kad mūris krita, Mobutu vairs nebija vajadzīgs: veidosim jaunu valdību! Lai nobīdītu Mobutu pie malas, ASV 1997. gadā izlēma atbalstīt savu sabiedroto Ruandas un Ugandas invāziju (ieiešanu) Kongo. Viņi atstādināja Mobutu un uzstādīja Laurentu Kabilu. Rietumu biznesa intereses un politiķi iecēla pie varas toreizējā vadītāja Jozefa Kabilas (Joseph Kabila) tēvu, sacēlušos vadoni, Laurentu Kabilu. American Mineral Fields priekšsēdētājs bija pietiekami draudzīgs, lai pilnīgi atklāti finansētu viņa sacēlušos spēkus, kas cīnījās pret Mobutu. Kā pretdevumu viņu investīcijām, seniors Kabila viņiem apsolīja Kalnrūpniecības līgumu 1 mljrd. dolāru vērtībā. Laurents Kabila nāca pie varas caur visnāvējošāko karu modernajā Āfrikas vēsturē – ar masu iznīcināšanu un plaši izplatītiem šausmu darbiem deviņās Āfrikas zemēs. Kongolieši cieta galvenokārt no Ruandas un Ugandas armiju invāzijas – tās ir divas brutālas pro-Kabilas diktatūras, kuras vēl joprojām finansiāli atbalsta ASV . Otrā Kongo invāzija bija tik drausmīga, ka arī manai ģimenei vajadzēja bēgt. Viņi izgāja 1998. gada augustā. Tas, kas notika pēc tam, ir īsta rēta uz cilvēku sirdsapziņas. Mira miljoniem cilvēku. Taču kādā veidā? – Zemē bija ārzemju pulki, kas terorizēja iedzīvotājus, nonāvēja tos un apraka dzīvus. 2001. gadā varu sagrāba Laurenta Kabilas dēls Jozefs Kabila pēc tam, kad viņa tēvs tika noslepkavots. Tagad, asiņaina pilsoņu kara laikā, viņš mēģināja paturēt šo varu. Abī Martina: Jozefs Kabila kopš 2006. gada ir Kongo prezidents. 2016. gadā novembrī priekšā stāv prezidenta vēlēšanas. Viss, ko viņš līdz šim ir darījis, izskatās tā, it kā viņš tikai grib pagarinātu savu amatā esmes laiku, un tādā veidā pārkāpt konstitūciju. Kas notiks ar Kongo, ja viņš to izdarīs? Kamabale Musavuli: cerība skan tā: revolūcija. Bet ir jāpaskatās arī vēsturiski, cik ilgi viņš ir pie varas. 2001. gadā tika noslepkavots tā saucamais viņa tēvs. Kongo nav nekāda monarhija, taču viņš mantoja varu. Un ir jautājums – kā viņš 2001. gadā kļuva par Kongo prezidentu? Viņš tika instalēts. Rietumu tautas viņu atzina kā Kongo prezidentu. Viņš palika līdz oficiālajām vēlēšanām 2006. gadā. Tātad viņš ir pie varas gandrīz 15 gadus. 2006. gadā bija cerība, ka kongolieši pieņems kādu lēmumu. Bija divi pamatkandidāti: Jozefs Kabila un Jean Pierre Bemba, kuru apsūdzēja Starptautiskā Tiesa par noziegumu pret “Centrālāfrikas republiku”. Vēlēšanu beigās Kabila tika pasludināts par uzvarētāju. Kongo notika sacelšanās. Tā bija pirmā reize vēsturē, kad rietumu diplomāti tika bombardēti savā bunkurī Kongo. Viņš nogalināja gandrīz 12 diplomātus, jo viņš baidījās, ka rietumi var izmainīt lēmumu. Bet dabiski, ka par to viņš netika saukts pie atbildības. Visas rietumu tautas ir par Kabilu. Kādēļ? Jo viņā tās redzēja vadītāju, kas tām varētu nodrošināt pieeju Kongo minerāliem. Kamēr viņš bija pie varas, var redzēt, ka ir parakstīti daudzi kalnrūpniecības līgumi, no kuriem Kongo cilvēkiem netiek nekas. Starptautiskā krīžu grupa atzīmēja, ka 2007. gadā rietumu tautas atbalstīja Kabilu, jo tām bija sajūta: tas ir mūsu vīrs, to mēs varam kontrolēt. 2011. gadā bija otrās konstitucionālās vēlēšanas. Arī tās bija viltotas. Dažos novados Kabila uzvarēja ar vairāk kā 100%. Neskaitāmi novērotāji, tostarp Carter Center, nosauca rezultātus par nelikumīgiem. Masu protestu laikā ASV svārstījās 3 mēnešus ilgi, pirms paziņoja, ka atzīst Kabilu par Kongo Republikas prezidentu. Konstitūcija pieļauj tikai divus amata laikus. Viņa jaunais mēģinājums, ar tautas skaitīšanu novilcināt nākamās vēlēšanas, atdūrās pret sarūgtinātu pretestību. Kad viņš tika ievēlēts Parlamentā un Senātā, Kongo jaunatne izgāja ielās. Viņi redzēja, ko dara politiķi, un izgāja ielās. Viņi lika padoties 15 milj. iedzīvotāju pilsētai – jaunie kongolieši starp 15 – 20 gadiem, kas novēroja politiku. Protesti ilga 2 nedēļas, kas teica: “Nē” Konstitūcijas izmainīšanai. Daudzi tika nogalināti. Oficiāli ir atzīts, ka tika nogalināti 42 cilvēki. Bet ja apskatām šos faktus uz vietas, tad pagājušā gada martā iedzīvotāji un ANO Kinšasā atrada masu kapu ar 425 līķiem. Gadu desmitiem ilgi impērijas pielieto tādas brutālas taktikas. Ar citādām zīmēm nāk citas startēģijas. Starp tām arī savas personīgās lomas viltus prezentācija. No Kubas līdz Kongo ASV un tās laķeji (kalpi) ir investējuši jaunatnes kustībās, lai ieņemtu viņu zemju nākotni. Abby Martina: Kāda loma ir ASV un iniciatīvai Jaunie Āfrikas līderi (Young African Leader)? Kambale Musavuli: Young African leader tika nodibināta 2010. gadā. Tā bija Obamas reakcija uz Āfrikas vadītājiem. 2010. gadā daudzas Āfrikas zemes svinēja savu 50. neatkarības gadadienu. Viņš gribēja radīt imidžu, ka viņš neatbalsta šos varas vīrus. Viņš atbalstīšot jaunatni. Tātad tēlaini – šeit izaudzināt jaunus afrikāņu vadītājus un tiem teikt: “Jūs esat savu zemju nākamie vadītāji”. Bet problēma ir tajā, ka tas, diemžēl, rada elitāru grupu. Āfrikāņu vadītājus atved šurp, nodibina kontaktus starp viņiem un ASV institūcijām. Viņiem māca amerikāņu politiku. Es, 2010. gadā, satikos ar vienu no šiem jauniešiem. Viņš man parādīja video, kā viņi visu dienu studē federālismu. Es sev jautāju: kādēļ viņi jums māca federālismu, Capital Hill institūcijas Vašingtonā? Kādēļ viņi jums rāda, kā funkcionē federālā sistēma ASV? Ir ļoti problemātiski, ka jūs jaunos cilvēkus turp aizvedīs. Un tad jūs prezentējat to, kas tiešām notiek tā, it kā šī sistēma strādātu mūsu labā. Tad šie jaunie ļaudis atgriežas atpakaļ un saka: es satiku likumdevējus, cilvēkus no Capital Hill, un tā tas funkcionē. Bet viņi neredz ASV politiskās sistēmas iekšējās problēmas. Es saprotu, ka labais tajā ir jauniešu stiprināšana. Bet, ja ASV nodarbina tīklu ar 100 000 jauniem afrikāņu vadītājiem, tad tas ir problemātiski. Ja Ķīna nodarbinātu tīklu no 100 000 amerikāņu jauniešiem, tad amerikāņi izteiktos pret to. Mēs esam norūpējušies par to, ka tā zeme ko tādu dara, un te mēs nerunājam par kaut kādu nevalstisko organizāciju. Te mēs runājam par ASV valdību. Puse no Kongo iedzīvotājiem ir jaunāka par 18 gadiem, un lielais daudzums ir sievietes. Mēs zinām, ka jebkura izmaiņa Kongo notiks caur jaunatni un caur sievietēm. Ja tu esi ASV valdība un redzi šo potenciālu, un tu esi ieintersēts šajā valstī – un Kongo varētu būt jauns vadītājs, ar kuru nav sakaru, kas pieņem lēmumus ārpus tavām interesēm. – tad gribas nodrošināt, lai šie nākamie vadītāji jau būtu tavā tašā. Tā ir vēstures atkārtošanās – jo ASV jau 1960. gadā nospēlēja šo pašu “kanti”. Abī Martina: Kāds izskatās risinājums? Kā mēs no impērijas iekšienes varam uzbūvēt solidaritāti un palīdzēt kongoliešiem pārņemt kontroli pār viņu resursiem? Kambale Musavuli: amerikāņi var palīdzēt ar patiesu, īstu demokrātiju. Jo impērijai ir tik daudz taustekļu. Mums Kongo var būt panākumi un varam izmainīt zemi ar revolūciju. Taču tas nenozīmē, ka tad tas pats būs arī Čadā vai visur pasaulē, kā Afganistānā un citur, kur cilvēki vēlētos labāku dzīvi un iespējas. Viss sākas šeit.

no von hm.

Avoti: https://deutsch.rt.com/afrika/42476-the-empire-files-imperium-im/
https://de.wikipedia.org/wiki/Demokratische_Republik_Kongo
https://www.youtube.com/watch?v=sRKxSbn30OM